Ar Andu Līci – vairāk nekā 20 dzejas un prozas grāmatu autori,
vienlaikus aktīvu un pazīstamu publicisti – tiekamies Cesvainē. Ir
nākusi klajā viņas jaunākā grāmata, kas atspoguļo Andas Līces ikdienu un
dziļāku pārdomu pieredzi šodienas Latvijā.
Apkārt ir dzīvokļa saimniecei svarīgās lietas, grāmatas, gleznas, kūp zaļā tēja, un mēs uzsākam nesteidzīgu sarunu.
– Mūsu tikšanās iemesls ir jaunā grāmata „Viss sākas šorīt" -pagājušās ziemas esejisks stāsts. Vai bija kāds īpašs radošs pacēlums, kad tā tapa?
Anda Līce: – Gluži otrādi, tas bija nevis pacēlums, bet kritiens slimības gultā. Nedēļu pavadīju slimnīcā, biju ielaidusi plaušu karsoni. Tad arī radās ideja grāmatai, un sāku pamazām rakstīt. Par sevi un mums. Dzīve dažkārt visiem pieskaras ļoti līdzīgi, un mēs tai atbildam arī līdzīgi.
Šī ir otrā ziema, kad dzīvoju Cesvaines dzīvoklī. Pavasarus pēdējā laikā tik ļoti nemaz negaidu, jo tas nozīmē, ka būs fiziski daudz jāstrādā. Tādu greznību kā šobrīd nekad neesmu varējusi atļauties. Skatos labas filmas un raidījumus, ziņas gan televīzijā ieslēdzu salīdzinoši reti.
– Vai dziļākas pārdomas sniedz arī apkārt esošās grāmatas?
– Visas lielas lietas patiesībā notiek klusumā. Vienatnē, nošķirtībā. Nupat izlasīju Bīda Grifita grāmatu „Jauns skatījums uz realitāti". Filozofu, arī zinātnieku tekstos bieži tiekam aicināti uz paradigmas maiņu – mainīt skatījumu uz pasauli, esamību un arī sevi. Bet cilvēku skatījumi ir tā nošķīrušies, ir tik diametrāli atšķirīgi, ka realitātē mēs visu laiku karojam. Ir politikas kari, reliģiju kari, konfesiju kari, kari starp dzimumiem – pasaule ir nogurusi no kariem. Tomēr daudzi nemaz nezina, ko citu lai dara, ja neapkaros otru. Šī grāmata, tāpat kā franciskāņu mūka Ričarda Rora grāmatas, kuras man arī ir tuvas, ir aicinājums uz dialogu, uz cilvēces sākumiem, kad nebijām tā nošķīrušies. Tas ir aicinājums uz sarunu un mīlestību. Esmu novērojusi, ka mīlestība ir visgrūtāk iemācāmā valoda, gandrīz jau kļuvusi svešvaloda. Bet tā ir bērna un mātes pirmā valoda, viņu pirmā saziņa. Un, izrādās, arī cilvēka pēdējā pārveide. Ne tik sen iegādājos Ketlīnas Daulingas Singas grāmatu „Uz nāves sliekšņa". Nosaukums neiedvesmo, bet īstenībā tā ir grāmata par jautājumiem, no kuriem neviens nevarēsim izvairīties, jo cilvēks sāk ar mīlestību un ar mīlestības valodu savu dzīvi viņš arī beidz.
– Vai mīlestības valoda ir arī jaunajā grāmatā?
– Gribu cerēt, ka ir. Pēc katras grāmatas, katra skaņdarba vai gleznas pabeigšanas tās autors piedzīvo tuksneša izjūtu. Tā ir diezgan mokoša izjūta, un ir prieks, ja šai periodā atnāk kāda jauna iedvesma. Pašlaik mani iedvesmo Antuāna de Sent-Ekziperī brīnišķīgais stāsts „Mazais princis". Tajā ir patiesības, ko atkal un atkal sev varu atgādināt un par kurām gribu runāt ar citiem. Šai grāmatā uzsvērts, ka mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām. Dzīve rāda, ka pieradinām daudzus un pēc tam ar vieglu roku viņus aizmirstam. Kad cilvēks kļūst nevajadzīgs, nereti viņš tiek izsvītrots un izmests. Cilvēks ir kā prece, un izmešana pieder pie materiālistiskā, pragmatiskā, kapitālismam tik raksturīgā uzskata, ka viss ir jālieto, bet pēc tam to pārstrādās.
– Ko var likt tam pretim?
– Lasot Ekziperī grāmatu, testēju sevi, vai arī es kādreiz esmu rīkojusies līdzīgi. Atceros gadījumus, kad ar mani tā rīkojās, bet kā es pati? Tad gribot negribot nonāku pie nākamā jautājuma – vai ir kādi cilvēki, par kuriem es šobrīd nespēju lūgt? Šis jautājums, manuprāt, ik pa laikam jāuzdod, jo mēdz būt brīži, kad ir pat vairāki šādi cilvēki, par kuriem negribas domāt, negribas lūgt. Cilvēks ir tā nodarījis, tā tevi ievainojis (un, iespējams, turpina to darīt), ka negribas viņu pat redzēt. Tādā situācijā ir vērts ielāgot – vari viņu nesatikt, iet ar līkumu, bet lūgt, aizlūgt taču par viņu tu vari.
Par sevi runājot – šķiet, šobrīd man nav tādu cilvēku, par kuriem nespēju aizlūgt. Te nerunāju par Staļinu vai Hitleru.
Kad esam apvainojušies, nereti šķīst dzirksteles, jā, – mēs taču tik viegli uzliesmojam! Saka, vajag uzaudzēt biezāku ādu, bet vai vajag? Varbūt tikai tāpēc, lai tik ļoti nesāpētu, ir jāuzaudzē tauku kārtiņa, zināms vatelīna slānis, lai nesūrst un nekož cauri. Bet šo kārtu audzējam ar pieredzes palīdzību, ar savas un citu cilvēku pieredzes starpniecību, ko saņemam caur grāmatām, nozīmīgiem stāstiem un pārdomām.
– Nereti noder arī teiciens „Vispirms izskaiti līdz desmit".
– To esmu diezgan daudz praktizējusi. Liekas, nu gan tūlīt zvanīšu un pateikšu visu, ko par to domāju. Bet paga, paga, varbūt šodien labāk nogaidīšu, vēl nezvanīšu… Un nākamajā rītā pamostos un spriežu – vai man vispār šim cilvēkam ir jāzvana? Vai ir kas viņam jāsaka? Ko tas dos? Neko labu ne viņam, ne man… Mēs esam kā putotāji, nemaz nevajag slēgt tīklā, paši ieslēdzamies, šļakstāmies un šūmējamies.
– Teicāt, ka ziņas neskatāties, tomēr regulāri rakstāt publicistiskus rakstus „Latvijas Avīzei". Tajos bieži atsaucaties uz reāliem ikdienas notikumiem.
– Ar vienu aci jau visam sekoju, bet krietni šķiroju informāciju, ko skatīt. Turklāt var uzreiz pamanīt, kad publiskajā telpā kas būtiski mainās, sāk smaržot pēc patiesi jauna vēstījuma. Esmu novērojusi, ka nevienam jau negribas būt izspļautam, būt ārpus tā loka, kurā viņš iekļuvis.
– Uz kurieni šobrīd tiek vesta sabiedrība – uz pārticību kā augstāko labumu?
– Uz pārtikušu Latviju, bet, kas slēpjas zem vārda „pārtikusi", īsti atšifrēts netiek. Protams, priekšplānā ir labas algas, labas pensijas un siltums, bet vai tiek runāts par to, lai būtu labas mūzikas skolas, lai būtu brīnišķīgas mācību programmas, lai bērnos agri tiktu atklātas viņu spējas? Ar labu dzīvi bieži saprot izglītību, karjeru, vēlams, ģimeni (bet pagaidām bez bērniem), labu dzīvokli, labu situētību, lauku īpašumu, vēlams, īpašumu arī ārzemēs, redzēt pasauli, un pēc tā visa tad var domāt par bērniem. Bet tad bērnu bieži vien nevar vairs būt… Kam tad tā labā ģimene un visi tās labumi?
Vai ģimene ar vienu bērnu. Tad šo bērnu sāk piedzīt kā putraimu desu. Viņu vadā pa visiem iespējamiem pulciņiem, bērns tiek notrenkāts, nodzīts, bīdīts visos konkursos. Talantu konkursi nav lēts prieks, kāds no tā dzīvo, tas ir viņa bizness. Skaistumkopšanas bizness, gudrības konkursi, un vecāki lien ārā no ādas, lai tikai viņu bērns tur nokļūtu. No bērna par katru cenu cenšas iztaisīt ģēniju, bet izrādās, ka viņam ir lemts kas cits.
– Šolaiku ģimenes jūsos rada pamatotas bažas.
– Ģimene šodien ir visai vārgs iestādījums. Tas, kam būtu jābūt stipram, mūsu sabiedrībā izrādās visvārgākais posms. Ir problēmas ar attiecībām, šķirto un kopā nedzīvojošo vecāku cīņa par bērnu mīlestību, bērni tiek izaudzināti par patērētājiem, izdevīguma meklētājiem. Es tos saucu par divmāju bērniem. Daudzi aug divās mājās, un tā šodien ir liela problēma, kas nav vēl pietiekami apzināta. Ir pamestie bērni, bērnunama bērni un divmāju bērni, un tai visā tik maz vietas paliek mīlestībai.
– 1949. gada marta deportācijas laikā kopā ar ģimeni tikāt izsūtīta. Atgriezāties un, Latvijai atgūstot neatkarību, strādājāt pie padomju represijās cietušo liecību un atmiņu apkopošanas. Kādu nospiedumu tas atstājis?
– Kad devos prom no darba Okupācijas muzejā, iedomājos, ka arī no izsūtījumu lietām es aizeju. Biju ar visiem šiem likteņiem tā uzpildīta, tas bija tik smagi, ka gribējās aiziet. Bet tagad redzu, ka no tā visa aiziet nemaz nevaru, jo tā ir arī mana dzīve, mans liktenis.
Nekur arī nav jāiet. Kā bērnam, kas no kliņģera lasa ārā rozīnes, man un mums jāizlasa tas kodols, kam pateicoties tauta pastāv. Un arī latviešu tauta cauri dažādiem pārbaudījumiem, pateicoties šim kodolam, spēj izturēt un joprojām dzīvo.
29.03.2019.