Šogad atzīmēsim 35. gadskārtu, kopš starp toreizējo Madonas rajonu un Vaijes pagastu (Gemeinde) Vācijā tika noslēgts sadarbības līgums. Jo īpaši aktīva šī sadarbība bija deviņdesmitajos gados, kad abām pusēm bija daudz savstarpējo jaunatklājumu. Notika skolēnu grupu apmaiņas braucieni, mūsu jaunieši varēja gūt praktisko apmācību lauksaimniecībā un uzņēmējdarbībā, bet viens no redzamākajiem vāciešu atbalsta ieguldījumiem bija ziedojumu vākšana, lai mūsu toreiz vēl tikai iesāktā slimnīcas piebūve varētu tikt zem jumta, kas arī bija izšķiroši svarīgi celtniecības darbu turpināšanai. Viens no redzamākajiem sadarbības partneriem gan šajā akcijā, gan arī turpmāk bija Vaijes ārsts Dr. Bernds Falke. Viņš vairākkārt pabijis pie mums viesos, un droši vien neviens vien atceras smaidīgo dakteri no Vaijes. Dr. Falke bija arī tas, kurš vēlāk organizēja mūsu mediķu prakses iespējas Vācijas slimnīcās un poliklīnikās. Pagājušā gadā viņam apritēja 80 dzīves gadi un piecdesmit gadi, kopš viņš ir medicīnas doktors. Šajā sakarā Vaijes laikrakstā „Kreiszeitung” bija publicēts raksts, ar kuru vēlamies iepazīstināt arī „Stara” lasītājus. Rakstu tulkojis Viesturs Rikveilis.
Vaije – ārkārtas izsaukums nakts vidū? Kad 1970. gados medicīnas doktors Bernds Falke atvēra savu praksi medicīnas centrā netālu no Lēstes baznīcas, tur nebija ne mobilo tālruņu, ne neatliekamās palīdzības stacijas – un, protams, nebija arī neatliekamās medicīniskās palīdzības transporta, lai nokļūtu pie pacienta. Toreiz viņš personīgi uzņēmās atbildību par to, pat ārpus sava darba laika. Ārsts bija pieejams Vaijes iedzīvotājiem visu diennakti un pat valsts svētku dienās.
Viņa tālrunis atradās līdzās gultai, un, kad tas naktī iezvanījās, Dr. Falke zināja, ka viņu gaida ārkārtas situācija. Un viņš nevilcinoties kāpa mašīnā un devās uz izsaukuma vietu.
Šobrīd astoņdesmitgadīgais ārsts atskatās uz savu veiksmīgi noieto profesionālās darbības ceļu: šogad viņš svin savu tā saukto „zelta doktora jubileju".
Tagad Vaijē jau sen kā pastāv aprīkota neatliekamās palīdzības stacija, taču toreiz, kad jēdziens „neatliekamās palīdzības asistents" vēl nebija zināms, to nācās improvizēt. Vietējais taksometru firmas uzņēmējs pielāgoja vienu no saviem taksometriem medicīniskajam transportam, un taksometru centrāle organizēja braucienus uz slimnīcu. Kamēr pacients bija ceļā uz slimnīcu, Dr. Falke devās uz tuvāko telefona būdiņu, lai saņemtu prakses norādījumus par to, kas jādara tālāk.
Pirmā neatliekamās palīdzības stacija tika izveidota tikai 1977. gadā. Tajā laikā Bernds Falke dežūrēja visu diennakti, izņemot nedēļas nogales, kad šo funkciju pārņēma neatliekamās palīdzības dienests.
Neilgi pēc prakses atvēršanas viņam kā partneris pievienojās vēl viens ārsts: Dr. Andreass Šrekenbergs, kardiologs. Kad prakses telpas kļuva par šaurām, viņi kopā ar urologu Dr. Fuadu Issu pārcēlās uz jaunuzcelto Ārstu māju.
„Mēs atradām arhitektu, kurš uzcēla ēku kā investors," saka Dr. Falke. Rūdolfa Virhova māja pie rātsnama tika pārdota nekustamo īpašumu kompānijai, un kopā ar vairākām ķirurģijas, LOR un zobārstniecības praksēm tajā ievācās arī AOK, Ulhorna fizioterapija un aptieka. „Tajā laikā daudzi cilvēki teica, ka projekts ir pārāk vērienīgs," viņš atceras. Taču notikumu attīstība pierādīja, ka Dr. Falkem bija taisnība – Ārstu māja uzplauka.
Kad Dr. Falke 2006. gadā nodeva veselības apdrošināšanas licenci savam pēctecim, kopumā zem viena jumta jau strādāja 17 speciālisti – gandrīz kā medicīnas aprūpes centrā, poliklīnikā. Viņš ar lepnumu atskatās uz izaicinājumiem un panākumiem pilno pusgadsimtu.
Bernds Falke, dzimis 1944. gadā bēgļu gaitās Čehijā, savu bērnību pavadīja Ferdenā/Allerā. Skolu viņš pabeidza Bonnā pēc tam, kad viņa ģimene pārcēlās dzīvot pie Reinas. Pēc vidusskolas beigšanas Bernds Falke studēja medicīnu un strādāja par vecāko medicīnas darbinieku Bavārijā un Kanādā. 1973. gadā viņš ieguva doktora grādu un gadu vēlāk viņš saņēma medicīnas prakses licenci. Tālāk viņš pabeidza specializēto apmācību nelielā slimnīcā Zauerlandē. 1975. gadā viņš pārcēlās uz Vēzeras kreisā krasta slimnīcu – "Links der Weser" Brēmenē, kur strādāja kā viens no astoņiem terapeitiem – tolaik bez magnētiskās rezonanses un bez datortomogrāfijas. Tur Bernds Falke un viņa jaunie kolēģi veiksmīgi cīnījās par ultraskaņas aparāta iegādi – tolaik tās bija jaunas tehnoloģijas, kuras klīnikas direktors uzskatīja par „pārejošām". „Agrāk ķirurgiem pacienta ķermenis bija jāatver, lai noteiktu diagnozi," saka Dr. Falke.
Medicīna pēdējo desmitgažu laikā ir strauji progresējusi, un Bernds Falke vienmēr iestājies par to. „Es bieži devos uz universitātes slimnīcu Hamburgā, lai uzzinātu par jaunām metodēm," viņš stāsta. Piemēram, 2000. gadā tirgū nonāca kapsulas endoskopija – paņēmiens, kurā neliela kapsula tiek norīta un, pārvietojoties pa ķermeni, nodrošina tūkstošiem attēlu. Kopš tā laika šī maigā metode ir attīstīta tālāk, un mūsdienās tā ļauj gūt precīzu ieskatu gremošanas traktā.
Berndam Falkem pastāvīga apmācība ir daļa no ārsta pienākumiem. „Jums vienmēr ir jābūt lietas kursā par to, kas notiek apkārt," viņš uzsver. Atskatoties pagātnē, viņš atzīst: „Es nekad neesmu bijis nevainojams. Ja es nevarēju kaut ko diagnosticēt, tas mani nodarbināja ilgstoši.
Pat 80 gadu vecumā Dr. Bernds Falke joprojām aktīvi darbojas medicīnā – tas ir apzināti pieņemts personisks lēmums. „Pēc pensijas vecuma sasniegšanas bieži vien paliek vēl kādi 30 dzīves gadi," viņš saka. Viņam padarīt šo laiku piepildītu ar jēgpilnu darbošanos ir ļoti personisks dzīves uzdevums. Viņš turpina: „Tagad mēs zinām, ka pozitīva attieksme pret dzīvi un vēlme atklāt un izmēģināt jaunas lietas veicina labklājību un dzīves kvalitāti, un tas pat pagarina dzīvi. Novecošanas izaicinājums ir atrast savu veidu, kā tikt galā ar pārmaiņām un zaudējumiem, saglabājot dzīvesprieku."
14.02.2025.