Pareiza karjeras izvēle reizēm var būt ļoti sarežģīts process. To, vai tas ir bijis pareizs, saproti tikai laika gaitā.
Kristiāna Sprukste ir aizvadījusi pirmo mēnesi Valsts policijā, pienākumus pildot Vidzemes reģiona pārvaldes Dienvidvidzemes iecirknī Madonā, un atzīst, ka savu izvēli nemaz nenožēlo.
Kristiāna teic: – Pirmā darba diena bija 1. janvāris. Nācu ar lielām bailēm, jo nezināju, kas mani sagaida. Šobrīd varu teikt, ka ar katru maiņu paliek arvien vieglāk un vieglāk. Kolēģi ir ļoti jauki, un uz darbu nāku kā pie otras ģimenes. Saņemu lielu atbalstu un palīdzību, ja vien tā ir nepieciešama. Pašlaik šajā vietā un darbā jūtos ļoti labi. Ar savu izvēli esmu apmierināta. Jūlijā pabeidzu koledžu, līdz decembrim nostrādāju Speciālo objektu apsardzes pārvaldē (SOAP). Apsargāju valsts objektus, piemēram, prokuratūru. Man šis darbs bija pārāk mierīgs. Šobrīd, strādājot Valsts policijā, darbs ir dinamiskāks, dažādiem notikumiem piepildīts. Katra diena ir pavisam citādāka. Nākot uz darbu, tu nezini, kas sagaida, kāda izvērtīsies diena. Es sevi neredzu, visu dzīvi pavadot kabinetā pie dokumentiem, katru dienu darot vienu un to pašu.
Jautāta, kā nāca izvēle par labu Valsts policijas koledžai, Kristiāna atceras: – Man ar izvēli, kas saistīta ar turpmāko izglītību un karjeru, gāja grūti. Nepavisam nebijā kā citiem, kuri jau bērnudārzā zināja, kas vēlas būt. Atceros, ka, absolvējot bērnudārzu, audzinātāja jautāja, kas vēlamies būt, kad izaugsim. Jau tolaik man bija izveidojies priekšstats, ka ir tikai trīs profesijas – ugunsdzēsējs, kas bija mans tētis, grāmatvede, kas ir mana mamma, un dziedātāja. Tad vienmēr teicu, ka būšu dziedātāja. Vidusskolā, kad citi vienaudži runāja par tālākiem nākotnes plāniem, man jau radās stress, jo es vēl nezināju, kur turpināšu mācības. Pateicoties sociālajiem tīkliem, ieraudzīju, ka Valsts policijas koledžā gaidāmas atvērtās durvju dienas, un kopā ar draudzeni aizbraucām. Tā nolēmu apgūt šo profesiju un nu jau vairāk nekā mēnesi strādāju Valsts policijā. Koledžā izgāju desmit mēnešu arodizglītību, bet šobrīd neklātienē turpinu īsā cikla 1. līmeni. Sākotnēji gan māca bažas, vai mācības varēšu apvienot ar darbu, bet šobrīd viss izdodas lieliski. Līdz tam man pat nav bijusi doma par policiju. Pat Ēnu dienās ne reizi nebiju izrādījusi interesi par šo profesiju. Manā skatījumā, svarīgi ir atrast to lietu, kas pašam patīk. Mācoties vidusskolā, bieži viesojās karjeras konsultanti, bet man tas daudz nepalīdzēja. Protams, daudziem jauniešiem tas bija liels atbalsts un palīdzēja saprast nākotnes profesiju un izglītības virzienu. Ļoti pozitīvi vērtēju gan Ēnu dienas, gan Atvērto durvju dienas tieši izglītības iestādēs. Tas ļauj ielūkoties dziļāk izglītības procesos. Tāpat jāpēta iestādes arī sociālajos tīklos. Tur var atrast daudz noderīgas informācijas.
Kristiāna teic, ka viņas skatījumā Madonas novads ir ļoti mierīgs.
– Praksi aizvadīju Rīgas iecirknī. Tur bija visdažādākie notikumi, arī ne tie patīkamākie. Jāteic, ka pēc prakses, daļa studentu tomēr mācības pārtrauca. Tieši prakses laiks parādīja, kāda tad šī profesija ir patiesībā, un daudzi saprata, ka tas nav priekš viņiem. Atceroties prakses laiku, varu teikt, ka Madonā viss ir mierīgi, – norāda Kristiāna. – Jau mācoties koledžā, zināju, ka darba gaitas uzsākšu Madonā. Varu teikt, ka jauniešu izvēle par labu Valsts policijai ir ļoti veiksmīga. Lai gan darbs ir ļoti atbildīgs un nebūt ne viegls, tomēr tam ir daudz pozitīvu iezīmju. Vispirms tas ir kolektīvs. Protams, ne mazāk nozīmīgs ir arī atalgojums, tāpat – sociālās garantijas. Tiek nodrošinātas dažādas apmācības un kursi. Tās ir nepieciešamas ne tikai darbā, bet lieliski noder arī ikdienā. Šis darbs man ir nācis par labu, ļoti daudz iegūstu personīgi sev. Starp maiņām ir pietiekami daudz brīvā laika, ko veltīt saviem vaļaspriekiem vai mācībām. Šīs pozitīvās lietas var būt lielisks pamudinājums ne tikai jauniešiem izvēlēties savu karjeru saistīt ar Valsts policiju. Domāju, ka daudzi arī baidās izvēlēties šo profesiju, jo viss sākotnēji šķiet sarežģīti, bet to apgūst un papildina darba procesā.
9. un 12. klašu skolēniem šis ir laiks, kad intensīvāk domā par nākotni, par turpmāko izglītību un profesiju. Kristiāna dalās savā pieredzē: – Izglītība ir ļoti nozīmīga. Tomēr ne visi uz to tiecas. Esmu novērojusi tendenci, ka jauniešiem nav vēlmes pielikt lielas pūles jebkurā jomā, bet vēlas vieglu darbu vai saņemt algu neko nedarot. Rodas izjūta, ka viņi grib vieglu dzīvi, neuzņemoties atbildību. Bet cik ilgi tā var dzīvot? Sava nākotnes profesija ir jāizvēlas pietiekami atbildīgi. Šķiet, ka visās jomās teorija, kas tiek apgūta skolā, ļoti atšķiras no reālā darba. To, vai izvēle bijusi pareiza, var saprast tikai darot. Izvēlei jābūt pārdomātai, lai iesāktais nav jāpamet pusceļā vai, absolvējot skolu, saproti, ka tas tevi vairs nemaz neinteresē. Laiks un resursi, kas ieguldīti mācoties, ir pietiekami nozīmīgi, lai tos neizmantotu nelietderīgi.
09.02.2024.