Boļeslavs Sloskāns ir viens no iedvesmojošākajiem paraugiem Latvijas vēsturē. Viņš ir izdzīvojis traģiskākajiem Austrumeiropas vēstures gadiem ar varonību un skaidru sirdsapziņu.
Viņa personība varētu kļūt par latvieša arhetipu gan ticīgajiem, gan neticīgajiem. Sloskāna personībā varam atrast īpašības, pēc kādām ilgojamies: drosme, patriotisms, lojalitāte un īstā ticība – ticība darbos.
Cik daudz jauniešu atrada dzīves jēgu un dzīves ievirzi kopā ar Sloskānu! Cik daudz Latvija ieguva, pateicoties Sloskāna garīgajam un izglītības darbam! Cik daudzi koncentrācijas nometņu ieslodzītie saņēma no viņa mierinājumu un garīgo aprūpi! Cik lielā mērā Baznīca varēja turpināt pastāvēt PSRS, pateicoties Sloskāna piemēram un centieniem.
Taču Sloskāns, kā jebkurš svētais, ir zināmā mērā paradoksāla personība. Lielos un varonīgos darbus nepaveica fiziski spēcīgs vai augstu izglītotību ieguvis cilvēks. Sloskāna gudrība un spēks balstījās viņa lūgšanās un mīlestībā uz cilvēkiem, Kristu un Baznīcu. Viņš dzīvoja, vadoties no savas devīzes: hostia pro fratibus – upuris par brāļiem.
Stirnienē, Boļeslava Sloskāna dzimtenē, tikāmies, lai svinētu un apcerētu. 1. septembrī notika diskusija, kurā piedalījās vēsturnieki, priesteri, juriste, uzņēmēja, pašvaldības vadītājs, inteliģence. Dalībnieku klāsts attēloja Sloskāna aktualitāti visai sabiedrībai.
Kāpēc? Pirmkārt, Sloskāna atbilde uz viņa laikmeta izaicinājumiem var būt modelis mūsu esošajiem līderiem. Sloskāns saprata, ka padomju režīma kodols nebija tikai kāda kļūdaina ekonomiskā/socioloģiskā doktrīna. Kodols slēpās daudz dziļāk un prasīja attiecīgu atbildi. Otrkārt, Sloskāna mīlestība pēc brīvības un tās atbildīgas izmantošanas. Trešais, Sloskāns ir lielisks bīskapa un garīdznieka paraugs.
Jāsaprot, ka padomju režīma būtība ir aktuāla, kamēr vien cīnāmies pret „padomju mantojumu", arī šodien. Padomju režīms bija socioloģiskais eksperiments ar ateisma ievirzi. Padomju režīma cieņas trūkums pret cilvēku izauga atteikumā no Dieva un Dieva noliegšanā. Padomju politiskie un ekonomiskie elementi bija galvenokārt sekas no ateisma ideoloģijas. Ja to nesaprotam, nekad netiksim galā ar padomju mantojumu, jo jebkura cilvēka cieņa var būt nodrošināta tikai tad, ja atzīstam, ka cilvēka cieņas pirmais pamats ir uzlūkot cilvēku kā Dieva bērnu. Sloskāna uzvedība gan ar draugiem, gan ienaidniekiem skaidri parādīja, ko viņš domā par padomju pārstāvjiem un padomju sistēmas būtību. No tā izriet, ka bīskapa dzīves fundaments ir viņa garīgajā dzīvē un ka viņš dzīvoja ar varonību „caritas in veritate (mīlestība patiesībā)" ar visiem visā.
Otrais: Sloskāns bija brīvības čempions. Pat tumšākajos brīžos viņa brīvības izjūta bija nelokāma. Brīvība ir kapacitāte darīt labu. Brīvība nenozīmē pilnu neatkarību no ārējiem ierobežojumiem. Šai ziņā cilvēks savā dzīves gaitā nekad nevar pretendēt uz absolūto „neatkarību". Brīvība nozīmē darīt tikai labu, pat smagākajos apstākļos – pēc Jēzus piemēra. Laikmetā, kad esam sasnieguši tik daudz individuālu un kolektīvu neatkarību, reizēm trūkst izpratnes par „neatkarības nozīmi" un „neatkarības jēgu". Tādi paraugi kā Sloskāns mums māca, ka varam atrast jēgu vienmēr un visur. Tie māca, ka nekad nebūsim brīvi, kamēr neatradīsim jēgu mūsu neatkarībai.
Trešais: Sloskāns kā bīskapa un garīdznieka paraugs. Esošajos Katoļu Baznīcas krīzes brīžos, kad kādu bīskapu un citu garīdznieku autoritāte ir zem jautājuma zīmes, vajag atcerēties, kas ir bīskapu un garīdznieku veiksmju noslēpums. Sloskāns to parāda: viņa sakramentālā dzīve. Ir ļoti iedvesmojoši redzēt, cik svarīga viņam bija gan Sv. Mise, gan grēksūdze. Nozīmīgākie ienaidnieki jebkuram garīdzniekam un Baznīcai nav tik daudz no ārpuses, kā no iekšpuses. Sloskānam tas bija skaidrs.
Diskusijas noslēgumā tika uzdots jautājums – kā attīstīt un veidot Sloskānus šodien? Ir trīs idejas, kas svarīgas: vērtības, paraugi un rakstura audzināšana. Jādod jauniešiem iespēja sastapties ar iedvesmojošiem un godīgiem līderiem; jāaudzina jauniešu sirdsapziņa ne tik daudz ar noteikumiem, bet vairāk ar saprotamām vērtībām; jāstiprina raksturs no pašas bērnības caur draudzību, disciplīnu un pievilcīgu dievbijību.
Vēlos pieminēt, ka visi diskusijas dalībnieki, kamēr runāja par Sloskānu, juta optimismu. Ja kāds svētais ir mūsu vidū, tas rada optimismu un pozitīvismu (attēlā). Optimisms nozīmē, ka „jūtos drošs" pat visgrūtākajos brīžos. Optimisms atspoguļojas mierīgā skatienā. Šo izjūtu rada svētums, jo dvēselē ir pamanāma pastāvīga Dieva klātbūtne.
Pāvests Francisks ar zināmu romantismu bieži runā par „Svēto Dieva tautu". Personiski varu pateikt, ka, pavadot šīs dienas kopā ar Sloskānu un ar Latgales ļaudīm, esmu veldzējies un smēlies no „Svētās Dieva tautas". Baznīca ir dzīva par spīti visiem ārējiem un iekšējiem izaicinājumiem. Un it īpaši tā ir dzīva Latgales Dieva Tautā.
Autors: CLAUDIO ANDRÉS RIVERA,
Ph. D. Associate Professor
and Director of Bachelor Program
21.09.2018.