Atsaucoties uz 19. jūlija rakstu „Atkārtoti aktualizē ielas pārsaukšanu", ar laikrakstu „Stars" sazinājās bijusī Madonas iedzīvotāja cienījamos gados, kura vēl seko līdzi notikumiem mūsu pusē. Šobrīd lasot Arta Kumsāra „Stipruma grāmatu", viņa bijusi pārsteigta uzzināt apkopotās vēstures liecības par Martas Riekstas darbībām krievu okupācijas laikā; nežēlīgās sievietes vārdā arī nosaukta pretrunīgi vērtētā iela Madonā.
Seniore atzīst – lai gan pati nedzīvojusi Martas Riekstas ielā un sociālisma laikā par šādiem jautājumiem nav ļauts runāt, arī viņa iepriekš nezinājusi, kas tieši ir šī vēsturiskā personība. – Kad vēl iepriekš runāja par šīs ielas nosaukuma maiņu, cilvēki jau tolaik iebilda, ka „Martas Riekstas iela – tas taču tik skaisti skan". Iedzīvotāji vienkārši nezina, arī es nezināju, kas viņa patiesībā bija, – zvanītāja pauda.
Nupat izlasītā 196. lappuse „Stipruma grāmatā" likusi šermuļiem skriet pār kauliem, ka cilvēki, tostarp Marta Rieksta, varējusi tik nežēlīgi izturēties krievu okupācijas laikā 1940./1941. gadā. Grāmatā esot aprakstīts gadījums par kādu 14 gadu vecu jaunieti, kurš politiski notiesāts uz 25 gadiem par to, ka viņš Staļinam uzzīmējis ūsas uz leju. – Tādus jauniešus, Kumsārs raksta, balstoties uz vēl dzīvi bijušo liecībām, krievu armija, mūkot no vācu ienākšanas, ieslodzījusi Madonas aizsargnamā (tagadējā kultūras namā), apakšējā sporta zālē. Pati zinu to zāli, jo kā sportiste tiku tur spēlējusi volejbolu. Tur bija apšāvuši tos, kuri bija pret okupāciju, un atstājuši. Sarkanā armija atkāpās steigā un nošautos atstāja, aizslēdza durvis. Vāciešiem ienākot, aizsargu nams kādas divas nedēļas nebija izmantots. Piederīgie nav varējuši līķu kaudzē savējos vairs pat atpazīt, bet bija ņēmuši apglabāt. Iedzīvotāju vidū klīdušas valodas, ka līdzzināšana tur Martai Riekstai, kas bijusi ar izrīkošanas tiesībām milicijā un Madonas cietumā. Madonas cietumā viņa ņirgājusies par tur ievietotajām sievietēm, laižot tikai vienreiz diennaktī uz ateju. Bet 1941. gada izvešanas laikā, kad Cesvaines vidusskolas skolotājas aizgājušas prasīt atļauju savas darba biedrenes dažus mēnešus veco krūtsbērniņunevest uz Sibīriju, bet atdot viņām audzināšanā, sakot, ka viņš var iet bojā tanī tālajā ceļā, Rieksta atbildējusi: „Viņam nav arī jāizdzīvo." Šai skarbajai sarunai vēl tagad ir dzīvi liecinieki, raksta Kumsārs tolaik, kad vāca šīs ziņas. Marta Rieksta ar pēdējo sarkanarmiešu mašīnu atkāpusies Gulbenes virzienā; Dzelzavā no krūmiem divi puikas šāvuši uz mašīnu, sarkanarmieši atbildējuši un puikas nošāvuši. Marta Rieksta Gulbenē noorganizējusi čekistu grupu un atgriezušies Dzelzavā. Aplenkuši miestiņa centru. Uz to reizi tur bijuši kādi desmit vietējie pieaugušie vīrieši, tie bez tiesas un pratināšanas, steigā tūlīt nošauti. Marta Rieksta no pistoles izšāvusi pirmā. Tad šāvēji atgriezušies atpakaļ Gulbenē. Marta Rieksta kopā ar savu līgavaini, Madonas komjaunatnes sekretāru Dītrihu Štaueru, izlēmusi palikt vācu okupētajā Latvijā, lai veiktu diversijas vācu armijas aizmugurē, bet abiem nav laimējies. Štauers nošauts uz ielas Madonā, Marta Rieksta notverta Alūksnē, vēl pratināta, vesta uz Dzelzavu, tur arī pratināta, pēc tam Smeceres silā nošauta, kopā ar vēl dažiem komunistiem, – par grāmatā lasīto vēstīja bijusī madoniete. Viņa pauda izpratni par iedzīvotāju šaubām ielu pārsaukt, „jo daudzi vienkārši nezina". Tomēr viņa aicināja neaizmirst patieso nozīmi tam, ko ietver Martas Riekstas ielas nosaukums.
26.07.2022.