Uz Madonas novadu pagājušās nedēļas nogalē tika atvesti divi autobusi ar cilvēkiem no kara plosītās Ukrainas. Braucienu organizēja pārstāvji no AS „Sadales tīkls", un plašāk par to aicināju pastāstīt uzņēmuma remonta un celtniecības dienesta vadītāju Valdi Vucānu.
– „Sadales tīkla" kolektīvs kopā ar pārējiem Baltijas valstu enerģētiķiem šajās melnajās dienās uzrunāja Ukrainas enerģētiķu saimi (viņiem ir līdzīgs koncerns kā mums „Latvenergo", kur apvienojušies visi lielie uzņēmumi) jautājot, kā varam palīdzēt, – atceras Valdis Vucāns. – Sapratām, ka palīdzēsim ar materiāliem, un viena no viņu vēlmēm bija evakuēt un pie mums izmitināt Ukrainas enerģētiķu ģimenes. Vīri paliek cīnīties Ukrainā, bet jāatved uz Latviju viņu sievas un bērni.
Dodas ceļā uz Ukrainas pierobežu
Sākotnējā doma bijusi par 250 cilvēkiem, organizējot piecus autobusus, bet koordinatore no Ukrainas puses precizēja, ka būs jāved 150 cilvēki un vajadzīgi trīs autobusi.
– Ģeogrāfija ukraiņiem, ko atvedām, ir plaša: Slovjanska, Odesa, Dņepra, Kijiva. Uzņēmums „Sadales tīkls" organizēja autobusus, braucām mēs paši – es un kolēģis, – vēsta Valdis Vucāns. – Uzrunājām Madonas slimnīcu, kas deleģēja dakterīti Olgu – viņai līdzi bija liela medicīnas soma, bez tam no biedrības „Latvijas Sarkanais Krusts" līdzi devās Inga Ramane un no novada pašvaldības pieteicās Solvita Seržāne. Piecatā izbraucām 17. marta vakarā, nākamās dienas rītā bijām Ukrainas pierobežā, piektdien ap pusdienlaiku jau parādījās pirmā ukraiņu grupa. Te gribu teikt – cepuri nost poļiem, jo viss notika ļoti organizēti. Poļi robežpunktā ukraiņus sasēdināja autobusos un aizveda uz bēgļu centru, kas atrodas 30 km attālumā no pierobežas. Tur viņiem bija siltas pusdienas, varēja gulēt, atpūsties līdz vakaram, kad braucām tālāk. Poļi ļoti sekoja līdzi tam, kas notiek ar ukraiņiem – centrā bija policijas pārstāvji, tika reģistrēti mūsu autobusi, piereģistrēti arī visu ukraiņu vārdi. Vakarā atbrauca pārējā ukraiņu grupa, bez tam no Madonas tika sakoordinēta vēl viena radu ģimene, kura kara dēļ bija zaudējusi māju un iedzīvi un nezināja, kā tikt līdz Latvijai. Sagaidījām arī šos cilvēkus, un poļu izveidotajā bēgļu centrā arī viņi tika pabaroti, varēja atpūsties. Jāuzsver, ka mums jau iepriekš bija saraksts ar cilvēku, kurus vedīsim, vārdiem, tā bija koordinēta grupa – bērni, sākot no 8 mēnešu vecuma, līdz pensijas gadu cilvēkiem.
Rūpes par atvestajiem ukraiņiem
Vaicāts, kā tika plānota ukraiņu izmitināšana, Valdis Vucāns atklāj: – Runājām ar Madonas novada pašvaldību, vienojāmies, ka uz mūsu novadu vedam divus autobusus – pirmajā vilnī novads var pieņemt simt cilvēku. Jāuzsver, ka pašvaldība no pirmās dienas bija ļoti atsaucīga, un rezultāts ir labs. Otra pašvaldība, kas atsaucās aicinājumam, bija Rēzekne, un viens autobuss tika nogādāts tur. Brauciena nakts no bēgļu centra bija salīdzinoši viegla, jo cilvēki bija atpūtušies. Jāpiezīmē, ka Lietuvā benzīntankos Ukrainas pilsoņus baro par velti, ko secinājām un izmantojām. Protams, mums līdzi bija arī Madonas PII „Saulīte" iedotās pārtikas pakas, ko bija saorganizējusi Daiga Ābola un ko izdalījām katram ukrainim.
Latvijā viens autobuss devās uz Rēzeknes novadu, tur sagaidīšana bija ļoti svinīga, jo piedalījās arī Ukrainas vēstnieks. Madonas novadā ukraiņu izmitināšana bija saplānota vairākās vietās – Sarkaņos, Dzelzavā, Cesvainē, Madonā, Vestienā, Sidrabiņos, Liezērē, tas bija sarežģītāk. Izvadājām cilvēkus pa vietām, tagad rūpi par ukraiņiem pārņēmuši Madonas novada aktīvie dienesti un cilvēki. Rūpes nav vieglas, situācijas ir dažādas, jārisina daudzi un dažādi jautājumi. Uzņēmums „Sadales tīkls" komunicē ar pašvaldību, iespēju robežās palīdzam, bet tas nav vienkārši. Ir dažādi sadzīviski jautājumi, kas jārisina. Viena autobusa cilvēki ir no Kijivas, modernas daudzmiljonu pilsētas, pat Madona viņiem šķiet ļoti maza. Enerģētikā strādājošie darbinieki Ukrainā bija ar labām algām, tas arī jāsaprot. Ērgļu novada Sidrabiņiem, tāpat Vestienai nav jābēdājas, visu cieņu par ielikto darbu, rūpēm un sagatavoto, bet ukraiņu psiholoģiskais stāvoklis un tas, ka viņi bija iedomājušies apmešanos pilsētā, radīja minēto vietu noliegumu. Pēc brauciena visiem saku – padomājiet, pirms jūs aicināt pie sevis izmitināt bēgļus. Viens ir emocijas, atsaukšanās, bet ir jābūt gataviem izmitināt cilvēkus uz laika periodu, ko neviens nezinām. Katram turklāt ir savas psiholoģiskās īpatnības, mēs visi esam tik atšķirīgi, un tas nav vienkārši. Turklāt, parunājot ar viņiem, ir skaidrs, ka Ukrainā ir vēl briesmīgāk, nekā spējam iedomāties. Viņi ir izgājuši cauri reālām šausmām, kas prātam nav aptveramas. Viņi ir sēdējuši pagrabā, kur bombardēšanas laikā uz galvām krīt apmetums, tuvumā redzējuši krievu zaldātiņus un tās briesmas, ko zaldāti tur dara. Tas nav karš, tas ir slaktiņš. Karā karavīrs karo pret karavīru, bet tur mērķtiecīgi tiek nonāvēti civiliedzīvotāji. Pilnīgi noteikti ukraiņiem būs vajadzīga psiholoģiskā palīdzība, daudz kas no pārdzīvotā nāks ārā tikai ar laiku. Apbrīnoju, kā viņi turas šobrīd, cik savaldīgi un nosvērti ir pat bērni un pusaudži. To vēroju brauciena laikā, bet kaut kad psiholoģiskās traumas parādīsies.
Palīdzēs ar materiāliem un atjaunošanu
Uzņēmums „Sadales tīkls" palīdzību Ukrainas kolēģiem sniegs arī citādi. – Tuvākajā laikā uz turieni nogādāsim tehniskās lietas – transformatorus, elektromateriālus, lai nodrošinātu un atjaunotu elektropārvades līnijas, atjaunotu elektroapgādi. Vēlamies uz Ukrainu nosūtīt arī kvadriciklus, bet viss prasa laiku. Privāts ziedojums ir cita lieta, privāti mantu var ziedot, bet uzņēmums tā gluži nevar, ir jāsakārto juridiskā pamatne, lai būtu tiesības un iespējas to darīt. Nākamais, uz ko ceru, ka tas pienāks drīz, – mēs esam gatavi doties uz Ukrainu un brigādēm strādāt un palīdzēt atjaunot izpostīto. Ceram, ka tas pienāks pietiekami ātri. Atjaunot miera laikā, pēckara periodā, jo infrastruktūra tur visa ir pagalam. Ja vien tāda iespēja radīsies, arī es kopā ar montieru brigādēm došos uz Ukrainu. Uzņēmumā „Sadales tīkls" ir 600 montieri, pilnīgi noteikti sakārtosim savu ikdienu tā, lai veiktu tiešos darbus un aizbrauktu arī uz Ukrainu. Tas ir tas, uz ko ceram. Sekoju līdzi ziņām daudzos televīzijas kanālos, bet no sarunām ar atvestajiem cilvēkiem saprotu, ka Ukrainā ir vēl trakāk, nekā to redzam TV. Sieviete no Zaporožjes stāstīja, ka šai pilsētā nav nevienas neskartas mājas. Ukrainā ir daudzas pilsētas, kurās principā viss ir sabombardēts. Kara jezga tur ir milzīga, un upuris, ko nes Ukraina, ir neizmērojams.
25.03.2022.