Vakar, 17. maijā, tika atzīmēta Ugunsdzēsēju un glābēju diena. Par ugunsdzēsēja glābēja profesiju, svētkiem un ikdienu uz sarunu tika aicināts Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Vidzemes reģiona brigādes Madonas daļas vada komandiera vietnieks Guntars Ragozins, kas sava aroda svētkos bija gatavs steigties palīgā, ja vien tas bija nepieciešams.
– Guntar, cik gadus esat dienestā?
– Es gadus neskaitu, jo daru darbu, kas man ļoti patīk. Bet dienestā esmu kopš 1993. gada, kopā sanāk tie daudzie gadi.
– Pieredze nopietna, lai varētu atbildēt – kāds tad ir ugunsdzēsējs glābējs šodien?
– Esmu švaks runātājs, bet laikam jau tas ugunsdzēsējs glābējs vislabāk ir redzams darbībā – brīdī, kad steidzas kādam palīgā, dzēš un glābj. Tā kā mana sirdslieta ir arī fotografēšana, šo gadu laikā esmu fotografējis kolēģus, mūsu ikdienu, svētku mirkļus. Taču vispatiesākie jau mēs esam tajos mirkļos, kad nezinām, ka mūs fotografē, un kad esam procesā – notikumā, sazināmies ar kolēģiem ar rācijas palīdzību, turot šļūtenes, vai cenšoties cilvēku izglābt no degošās mājas. Es teiktu, ka to pat nevar aprakstīt, to var tikai ieraudzīt dzīvē, notikumā.
– Daudzus gadus 17. maijā ugunsdzēsēju glābēju depo durvis bija plaši atvērtas un tika gaidīti ciemiņi. Kā šogad?
– Šogad, līdzīgi kā pērn – nebūs ciemiņu un sarunu, būs citādāka svētku izjūta, jo nevarēsim pat būt visi kopā. Vīruss neatkāpjas, bet jādara viss, lai tas beigtu mūs ierobežot. Tā ciemošanās izjūta man ļoti patīk, sevišķi, kad pie mums ciemojas ģimenes – parādām un pastāstām par tehniku, par aizsargtērpu, izrunājam drošības lietas. Visiem spīd acis – gan maziem, gan lieliem, bet mums – gandarījums.
– Vai ir bijis tā, ka kāds jaunietis vai bērns no šī apciemojuma ir tik ļoti iespaidojies, ka pēc gadiem atgriežas jau kā jūsu kolēģis?
– Uzreiz tā nenāk prātā, bet zinu, ka ļoti daudzi jaunieši ir aizdomājušies par šo profesiju un izrādījuši ļoti lielu interesi. Atcerējos – ir viens kolēģis, kurš bija iepriekš nācis ekskursijā un nu jau te strādā. Jā, ir jauniešiem tā profesija – ugunsdzēsējs glābējs – iekārota, vienlaikus, kad stāstām par savu ikdienu, daudzi no viņiem ir ļoti pārsteigti, ka katru dienu ir teorētiskās un praktiskās mācības, pārbaudes tehnikai. Nav tā, kā rāda filmās, ka spēlējam spēles un gatavojam ēst. Gatavot, protams, gatavojam, bet tas jau ir nepieciešams, lai mums būtu spēks steigties palīgā.
– Kādam ir jābūt ugunsdzēsējam glābējam?
– Es teiktu, ka ir jābūt brīvam savās domās, gudram un apķērīgam, kā arī jābūt ļoti labā fiziskajā formā, jo mums aizsargtērps vien sver 12 kilogramu, ja uzvelkam vēl elpošanas aprātu – līdzi jānes jau vairāk nekā 20 kilogramu. Ar šo svaru ir jāspēj dzēst, glābt. Ja nebūs laba fiziskā forma, nevari kļūt par ugunsdzēsēju glābēju, jo nespēsi nevienam palīdzēt. Kad pie mums varēja ciemoties, nereti katrā klasē bija pa varenam puisim, kurš teica, ka var mierīgi noskriet 100 m ar aizsargtērpu mugurā. Saģērbām, un viņš lepni skrien, noskrien pārdesmit metru un sāk just to svaru, kad atskrien atpakaļ, jau pavisam nopietni skatās, un saruna jau izvēršas nopietnāka.
Ugunsdzēsējam glābējam ir jāpiemīt visām pozitīvajām īpašībām, jāspēj un jāgrib strādāt komandā, jo te viens nav karotājs. Arī mūsu devīze pauž – viens par visiem, un visi par vienu! Tā arī ir, jo ikdienā mums jāstrādā plecu pie pleca, ir jāsaprotas no pusvārda. Jāspēj uzticēties saviem kolēģiem, savai komandai.
– Holivudas filmās tiek rādīts, ka ugunsgrēka liesmas ir gaišas, tai pašā laikā dzirdēts, ka jūsu kolēģi stāsta – ugunsgrēkā nav iespējams saredzēt pat savu roku. Kā tad īsti ir?
– Taisnība jau laikam būs kaut kur pa vidu. Ja skatāmies uz ugunsgrēku no malas, tas var degt gaišām mēlēm. Atceros savulaik izsaukumu, kad dega Cesvaines pils, braucām un tās liesmas varējām saredzēt jau 17 kilometru attālumā. Tai pašā laikā – dzēšot labības laukā esošu ugunsgrēku, dūmi bija tādi, ka neredzējām pat soļa attālumā. Līdzīgi ir ar piedūmojumu mājokļos, jo, kad deg iedzīve, veidojas melni un indīgi dūmi. Tas ir tāpēc, ka mājokļos arvien vairāk ir plastmasas, kā arī citu apstrādātu materiālu. Pat segas visbiežāk ir sintētiskas, un tās strauji uzliesmo.
Uguns ir gudra un viltīga. Tai patīk paslēpties un tad atkal parādīties. To redzam ugunsgrēkos. Tādēļ ir pašiem jābūt uzmanīgiem ar uguni. Tieši tik vienkārši. Nevajag to izaicināt.
Tādēļ jau vairāk kā gadu mājokļos ir jābūt uzstādītiem dūmu detektoriem, kas par nelaimi brīdinās laikus. Tā jābūt, bet ne visos mājokļos tā ir. Joprojām nesaprotu, kādēļ cilvēki neizpilda šo mazo, bet tik nozīmīgo ugunsdrošības prasību. Zinu, ka daudzi pat ir iegādājušies, bet nav uzstādījuši. Muļķīgi un bezatbildīgi.
– Vai varēja būt lielāka cilvēku atsaucība šajā jautājumā?
– Viennozīmīgi. Man pat ir bijušas sarunas ar paziņām, kuri vēl pasmejas – kam tev dūmu detektors, tu taču esi ugunsdzēsējs glābējs, bet tad es saku, ka man mājās ir uzstādīti pieci dūmu detektori. Tad mazliet aizdomājas. Bet cilvēkam joprojām ir tā doma galvā, ka ar viņu jau nekas slikts nenotiks. Tomēr mēdz notikt. Nelaimes notiek katru dienu, un tad jāuzdod jautājums – ja lielāko daļu no tām mēs varējām novērst, kādēļ to neizdarījām. Nelaime nenāk brēkdama – ir tāda sena latviešu gudrība.
– Pēdējos mēnešus lasām, ka vai katru dienu ugunsdzēsējiem glābējiem jādodas dzēst kūlas ugunsgrēkus. Vai tad cilvēki nekļūst izglītotāki šajā jomā?
– Man gribētos teikt, ka kļūst, bet ir tomēr arī tā vecā paaudze, kuru laikam jau nepārmācīsi. Grūti pateikt, bet kopumā esmu priecīgs, ka kūlas ugunsgrēku skaits mazinās. Protams, daudz kas atkarīgs arī no laikapstākļiem, bet ir mazāk izsaukumu.
– Nu jau dienas ir gaišas, paliek siltāks, un domas jau vasarā. Kādu padomu varat dot, lai vasara visiem būtu droša?
– Laikam jau vienkārši – būt uzmanīgiem un atbildīgiem. Uzmanīt uguni, atbildīgi atpūsties!
– Un ko šajā svētku nedēļā vēlēsit kolēģiem?
– Veselību, draudzību un mīlestību. Bet veselība ir pati, pati svarīgākā. Ja būs laba veselība, varēsi sevi uzturēt labā fiziskajā formā, būsi stiprs, varēsi apgādāt ģimeni, netrūks mīlestības un draudzības. Tad arī būsi smaidīgs. Jo ugunsdzēsējiem glābējiem ir jābūt stipriem un smaidīgiem – tad arī viss izdodas! Šis darbs ir jāmīl un jāciena!
18.05.2021.