Otrdienas vakarā LTV raidījumā „4. studija” izskanēja kāds skumjš un tajā pašā laikā šausminošs stāsts — tur, iespējams, seniora īpašuma izkrāpšanā un cilvēka nobadināšanā iesaistīta vietējā Sociālā dienesta darbiniece: 5. septembrī Madonā, privātmājā, savā gultā atrasts seniors, vārdā Jānis, kurš bija bezpalīdzīgā stāvoklī. Ja kaimiņienes nebūtu izdomājušas apciemot kungu un aiznest viņam ēdienu, situācija varēja izvērsties letāla. Pateicoties kaimiņienēm un viņu uzstājībai, seniors nonāca Madonas slimnīcā.
Kā vēstīts sižetā, vecais vīrs pērnā gada nogalē kaimiņiem par smiekla naudu, draudzības vārdā ir uzdāvinājis paša rokām celtu māju, saimniecības ēku, kā arī zemi. Jaunais īpašnieks esot kādas sociālās darbinieces vīrs. Tiesa gan, viņš ar seniora īpašumu drīkstēs rīkoties tikai tad, kad Jānis aizies viņsaulē. Pēc apciemojuma kaimiņienes secināja, ka vecais vīrs dzīvo antisanitāros apstākļos un viņam ir izveidojušies izgulējumi lielos apmēros. Raidījuma žurnālistei sociālā darbiniece Rita Kromāne skaidroja, ka veco kungu pazīst no bērnības. Lai gan kungs no Sociālā dienesta pakalpojumiem atteicies, darbiniece viņu apciemojusi. Pēc sociālās darbinieces teiktā, kungs piedāvājis māju uzdāvināt, bet viņa ar vīru ilgi domājusi, vai tiešām vajag, lai nesanāk kādas problēmas. Tomēr iespēja tika izmantota. Sociālā darbiniece apgalvoja, ka neviens cits, izņemot viņu, viņas vīru un draudzeni, kura nesen ugunsgrēkā gājusi bojā, veco kungu nav apciemojis. Pēc sižeta noskatīšanās sabiedrībā joprojām valda šoks un neizpratne – kāpēc par bezpalīdzīgu vīru viņa neziņoja Madonas Sociālajā dienestā, lai Jānis būtu vismaz uzskaitē un viņam būtu kāds aprūpētājs? Tāpat, kāpēc 2. septembrī, kad vecais cilvēks tika atrasts savos izkārnījumos guļam uz grīdas, sieviete, būdama sociālā darbiniece, to redzot, neizsauca ne mediķus, ne ziņoja savā darba vietā.
Valsts policijā par notikušo uzsākta resoriskā pārbaude un notiek materiālu apkopošana.
Par situāciju, kas pāršalca visu Latviju un ir skārusi Madonas novadu un Sociālo dienestu, laikraksts "Stars" komentāru lūdza Madonas novada domes priekšsēdētāja vietniekam izglītības, kultūras un sociālajos jautājumos Zigfrīdam Goram: – Šis gadījums ir ļoti šokējošs. Nevar pieļaut šādus bezpalīdzīgus apstākļus, kā sižetā tika minēts, ka cilvēks tika atrasts bezpalīdzīgā stāvoklī; šādi apstākļi nav pieļaujami. Nav saprotams, kāpēc šis sociālais darbinieks nav ziņojis Sociālajam dienestam vai kāpēc nav pats uzņēmies šo aprūpi. Šobrīd ir grūti teikt, kāpēc izveidojusies šāda situācija. Ir ļoti slikti, ka ir šādi gadījumi. Ir neizsakāmi žēl, ka šis kungs nav nonācis reālā sociālo darbinieku aprūpē. Tomēr šajā gadījumā nav runa par Sociālo dienestu. Ja dienesta vadībai oficiāli būtu šāds iesniegums, tad būtu uz to reaģēts un cilvēks nebūtu nonācis šādā stāvoklī. Mums ir Samariešu biedrības aprūpes pakalpojums, ir pansionāti. Palīdzības sniegšanas iespējas cilvēkam ir atstrādātas. Tas darbojas tikai tad, ja mēs par šiem cilvēkiem zinām. Ir slikti, ja cilvēks zina, ka ir nepieciešama palīdzība, bet nepalīdz ne paši, ne ziņo Sociālajam dienestam. Šeit ir runa par konkrēta sociālā darbinieka ētiku. Saprotu, ka tas nav bijis darba uzdevums, bet privātas lietas, par kurām es nevaru spriest, bet jebkurā gadījumā tāda rīcība nav pieļaujama. Viennozīmīgi Sociālais dienests šo gadījumu izskatīs un izvērtēs, arī no ētikas viedokļa.
Kā sižetā skaidroja novada Sociālā dienesta vadītāja Ilze Fārneste, Sociālajam dienestam nav iespējams apzināt visus vientuļos seniorus. Savukārt Zigfrīds Gora norāda: – Šis ir jautājums sabiedrībai, cik lielā mērā mēs paši pamanām, kas notiek līdzās? Principā šādos gadījumos vairāk vai mazāk, bet līdzatbildīgi esam visi. Vai mēs ieraugām to vajadzību, kad kādreiz cilvēkam jāsniedz palīdzība? Ir grūti spriest, kāpēc šāda situācija ir izveidojusies. Kāpēc, zinot šī cilvēka bezpalīdzību, palīdzība nav sniegta. Šādas situācijas noteikti liek mums visiem pārdomāt, vai mēs zinām, kā jūtas cilvēks blakus mums. Šī konkrētā situācija noteikti nav izveidojusies vienā dienā, bet gan ilgstoši. Vēlreiz atkārtošu, tāda nav Sociālā dienesta attieksme. Ja viņi būtu zinājuši, būtu rīkojušies atbilstoši šim gadījumam – vai tā būtu aprūpe mājās vai piedāvājums pansionātā. Protams, cilvēks var atteikties no pakalpojuma, bet katrs gadījums ir rūpīgi jāizvērtē. Žēl, ka vienkārši mēs to neesam zinājuši, un jāteic, ka šeit atbildība ir daudziem līdzcilvēkiem. Šoreiz amats situāciju nemaina. Galvenais, ka zinām, bet nepalīdzam. Ja ir tā, ka šis cilvēks apzināti nav palīdzējis vai ir slēpis, kā var savienot ar darbu Sociālajā dienestā? Tā ir ētiskā puse. Nepavisam tā nav apzināta Sociālā dienesta bezdarbība.
20.09.2024.