Karogi ar sēru lentēm pie ēkām, piemiņas brīži visā Latvijā, joprojām sirdi plosoši izsūtījumu piedzīvojošo, kuru ar katru gadu paliek arvien mazāk un mazāk, atmiņu stāsti — tāda iezīmējās šī trešdiena, 25. marts.
Tieši pirms 77 gadiem – 1949. gadā no 25. līdz 30. martam – no Latvijas 33 lopu vagonu ešelonos staļinistiskais režīms uz Sibīrijas un Tālo Austrumu apgabaliem deportēja 42 125 cilvēkus jeb 2,2 % no Latvijas iedzīvotājiem, tajā skaitā 16 869 vīriešus un 25 256 sievietes. Viņu vidū bija 10 987 bērni vecumā līdz 16 gadiem. Pieskaitot pa ceļam uz Sibīriju dzimušos bērnus un cilvēkus, kuri tika izsūtīti vai pievienojās ģimenēm pēc 30. marta kopējais deportācijas upuru skaits ir 44 271 cilvēks. 94,5 % no izsūtītajiem bija latvieši, nākamās lielākās grupas bija krievi, poļi un baltkrievi.
Kā katru gadu, arī šogad 25. martā cilvēki Madonā pulcējās pie Šķeltā akmens. Viņu vidū izsūtītie, Sibīrijā dzimušie un arī skolu jaunatne, kuri šo traģisko vēsturi zina tikai no mācību grāmatām vai skolotāju un vecvecāku nostāstiem.
Atceres brīdis sākās ar Madonas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāja Viestura Rikveiļa uzrunu: – Nu jau septiņdesmit septiņi gadi mūs šķir no tām 1949. gada marta dienām, kad tūkstošiem cilvēku dzīvēs ienāca, pēc būtības atkal ienāca karš. Jo tāda attieksme un tāda rīcība pret savu tautu nav iedomājama nevienā citā valstī kā vien Krievijā, kas tajā laikā liekulīgi bija pārdēvējusi sevi par Padomju Savienību. Bet tā bija tikai izkārtnes maiņa, plēsoņas daba bija palikusi tā pati.
Nesen izlasīju krievu autora Aleksandra Etkinda grāmatu „Iekšējā kolonizācija", Krievijas impēriskā pieredze. Tas ir stāsts par valsti, kura padara beztiesisku un paverdzina pati savu tautu. Un mūsu zeme jau kopš Ivana Bargā laikiem 16. gadsimtā ir bijusi aktīvā konfrontācijā ar Krievijas imperiālismu un koloniālismu. Bet nežēlīgās represijas un deportācijas 20. gadsimta vidū bija šīs politikas kulminācija.
Vai mēs tam varam stāties pretī? Vai tai vispār ir iespējams pretoties? Aktīva pretestība, protams, izraisītu tikai jaunas represijas, jaunas ciešanas. Bet patvērums un risinājums vienmēr ir atrodams Dieva Vārdā, kas ir stiprinājums pat visgrūtākajos brīžos. Līdzīgā situācijā pirms vairākiem tūkstošiem gadu atradās ebreju tauta, kad tās labākā daļa bija aizvesta trimdā uz Babiloniju, kur tiem bija jāpavada 70 gadi.
Dievs domā labu arī visgrūtākajos brīžos. Un ja arī mūsu lūgšanas nepiepildās uzreiz, un mēs redzam, ka ir vajadzīga pacietība, tās dod cerību nākotnei. Un cerība uz Dievu nekad nepieviļ. Tā bija arī ar mūsu tautu un visiem izsūtītajiem, pēc septiņiem gariem izsūtījuma gadiem atkal bija iespēja atgriezties.
– Dieva uzticīgums savai tautai, lai tas stiprina mūs arī šodien, kad pasaulē atkal arvien noteicošāku toni ieņem vardarbības un iznīcināšanas valoda, kad atkal cilvēki tiek nogalināti, viņu mājas sagrautas, kad daudzi ir spiesti doties svešumā, kad tiek zaudēti tuvinieki. Lielvalstis atkal grib atkārtot to posta scenāriju, kādu mūsu iepriekšējās paaudzes piedzīvoja pasaules karos. Paliksim paļāvībā uz Dieva klātesamību mūsu dzīvēs arī tad, paliksim lūgšanās, – aicināja mācītājs Viesturs Rikveilis.
Izrādot visdziļāko cieņu un piemiņu deportāciju upuriem, atceres brīdī piedalījās arī Madonas novada domes pārstāvji. Uzrunājot klātesošos, Madonas novada domes priekšsēdētāja vietnieks Zigfrīds Gora uzsvēra: – Mūsu Latvijas vēstures jaunākajos laikos mūsu tauta savu brīvību zaudēja 1940. gada notikumos, kad Latviju okupēja Padomju Savienība. Tika zaudēta ne tikai mūsu brīvvalsts. Sākās represijas pret visiem cilvēkiem, kam sirdī bija tuva brīva Latvija – gan tie, kas stiprināja, gan tie, kas daudzināja. Viņi visi bija naidīgi jaunajam režīmam. Rezultātā simtiem, tūkstošiem tika represēti, pazuda bez pēdām, kas kulminējās ar pirmo deportāciju 1941. gada 14. jūnijā, kad tika izsūtīti uz Sibīriju pretim nāvei turpat 15 000 cilvēku – inteliģence, karavīri. Sākās Otrais pasaules karš, un šajā karā, kas nebija ne latviešu tautas gribēts, ne iniciēts, zaudējām turpat 400 000 cilvēku. Tas nebija mūsu karš. Mūs izmantoja totalitārās varas savu mērķu sasniegšanai, cilvēkus piespiežot, nicinot un baidot.
Taču Latvijas tauta nebija nospiesta uz ceļiem. Un vēl pēc kara padomju režīms saprata, ka vēl jāspīdzina latviešu tauta. Tā 1949. gadā no 25. līdz 30. martam uz tālajiem Tomskas, Omskas un Amūras apgabaliem tika izsūtīti teju 45 000. Tika pārrauti viņu sapņi par vēlmi dzīvot savu dzīvi. Tās ir traģiskas un sāpīgas vēstures lappuses, taču mēs to nedrīkstam aizmirst, lai zinātu, ka totalitārisms ir bīstams ar to, ka tas iznīcina cilvēktiesības, taisnību un brīvību. Mums jābūt modriem, lai atpazītu totalitārisma cilvēku apspiešanas un propagandas pazīmes. Mums tas ir jāzina nevis pagātnes, bet šodienas un nākotnes dēļ, lai stāvētu par taisnīgumu, par savu brīvību un cieņā par tiem, kas ir atdevuši savu dzīvi un savu dzīvību par mūsu brīvību.
Īpašs gandarījums represētajiem bija par kuplo jauniešu pulku, kuri piedalījās atceres brīdī. Kā „Staram" pastāstīja skolotāja Inese Elekse, tie šoreiz bija Madonas pilsētas vidusskolas devīto klašu audzēkņi: – Šodien pirms nākšanas uz piemiņas brīdi mēs ar jauniešiem pārrunājām notikumus, kas saistās ar šo marta dienu Latvijas vēsturē. Es viņiem stāstīju par savu ģimeni, vīra ģimeni.
Savukārt viens puisis pastāstīja, ka viņa vecmāmiņa 25. martā uz Sibīriju tika izsūtīta astoņu mēnešu vecumā. Jābrīnās, ka tik mazs bērns tādā ceļā varēja izdzīvot. Man jau šķiet, ka jārunā ir vairāk par šo vēsturi, jo daudzi par šo laiku nav runājuši ar saviem vecvecākiem. Varbūt tas ir ļoti sāpīgi, to visu atcerēties, bet mana vīra ģimenē par šo tēmu ir tik daudz runāts, stāstīts, ka man liekas, ka es pat tur ar viņiem esmu bijusi. Savukārt mans vectētiņš uz Ziemeļiem tika izsūtīts, bet vīra ģimene uz Amūru.
Pasākumā valdīja ļoti sirsnīga atmosfēra, ko radīja gan skolēnu dzejas lasījumi, gan Daces Sinātes vadītie BJC Bērnu mūzikas studijas audzēkņi, kuri noslēgumā izpildīja dzejnieces Tirzmalietes „Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme", kam pievienojās arī klātesošo atceres brīža dalībnieku balsis.
Pēc piemiņas pasākuma dalībnieki jau tradicionāli devās uz Madonas Novadpētniecības un mākslas muzeju, lai vēl brīdi pakavētos atmiņās un dalītos domās par šī brīža situāciju. Šogad viņi piedalījās arī izstādes atklāšanā par 1941. gada 14. jūnija un 1949. gada 25. marta deportācijām, kad no toreizējā Madonas apriņķa 1949. gada 25. martā vien tika izsūtīti teju 2000 iedzīvotāju.
27.03.2026.