Tērpu mākslinieces Ievas Ādamsones aizsāktajai sociālajai kustībai maskēšanās tīklu siešanā Ukrainas armijai atsaukušies daudzi jo daudzi Latvijas cilvēki.
Darina skolās, muzejos, pansionātos
Rīcība, kaut nedaudz palīdzot ukraiņiem Krievijas kara apturēšanā, apvieno tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju. Intensīvs roku darbs rit skolās, pansionātos, kultūras centros, muzejos, dienas centros, pat māju pagalmos, kur no ziedotiem zvejas tīkliem un auduma gabaliem top ukraiņu karavīriem un viņu transportlīdzekļiem nepieciešamie kamuflāžas aizsegi.
Kā atzīst idejas iniciatore, spriežot pēc iesūtītajām fotogrāfijām un ziņām, šobrīd ir aptverts katrs Latvijas stūrītis. Īpaši aizkustinoši kustības aizsācējai šķiet vēstis no ārvalstīm, kur stafeti pārņēmušas arī latviešu kopienas Briselē, Dānijā, Denverā. Tīklu darināšanas process ir kā patriotiskā audzināšana. Humāna izpratne un apliecinājums, ka mēs katrs kaut ko varam palīdzēt.
Svarīga iesieto audumu krāsa
Šobrīd tīklu kustība dzīvo jau pati savu dzīvi. Ikviens labas gribas cilvēks telpās vai kādas mājas pagalmā paša spēkiem var izveidot maskēšanās tīklu. Tīklus iespējams dabūt bez maksas no zvejniekiem Carnikavā un Ikšķilē, var uzrunāt arī savas puses zvejniekus, piemēram, no Lubānas. Būtiskākais, lai tīklā tiktu iesietas atbilstošas krāsas – brūno, zaļo, pelēko toņu – lupatiņas. Tīkla gatavošanai der nespīdīgi, viegli audumi no dabiska materiāla neitrālos toņos, kas sagriezti vai saplēsti 2 līdz 3 cm platās un 20 līdz 40 cm garās strēmelēs. Ne balti, ne melni, ne mēteļu audumi šoreiz neder.
Tīklu vajag iespējami daudz
Kamēr karadarbība Ukrainā turpināsies, šādu tīklu vajadzēs daudz. Vērtējot jau padarītā apjomu Latvijā, kustības aizsācēja atzīst, ka līdz šim aizsūtītais nav pietiekami. Viena skola vidēji darina vienu tīklu, kas var nomaskēt, piemēram, vienu automašīnu. Tīkli tiek izmantoti arī ierakumos, automašīnām, kā arī pozīcijās, uzkabēm. Gatavos darinājumus Ukrainai var nogādāt, sazinoties ar organizācijām, kas ved apvidus automašīnas un citu humāno palīdzību.
Madonā stafeti pārņēmis muzejs
Madonā maskēšanās līdzekļa izveide norit muzeja izstāžu zālēs. To organizē Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja darbinieces sadarbībā ar biedrību "Caritas Madona". Siet tīklā lupatiņas brīvprātīgie var katru dienu muzeja darba laikā, arī sestdienās un svētdienās, kad izstāžu zāles atvērtas no pulksten 10 līdz 16. Kad tīkls ir izveidots, tas tiek nogādāts uz Rīgu, lai koordinēti to tālāk sūtītu uz Ukrainu.
Nākot uz muzeju, līdzi jāņem auduma strēmeles, kuras var izmantot tīkla darināšanā. Ja lupatiņas mājās nav iepriekš sagrieztas, bet vēlēšanās palīdzēt ir, muzejā var izmantot citu atnestās auduma strēmeles.
Top otrs aizsargtīkls
– Pirmo tīklu uz Rīgu jau aizsūtījām 31. martā, – atklāj muzeja pārstāve Zane Grīnvalde. – Zvejnieku tīklu Madonā nebija, un mēs tos nemaz nevarētu iegādāties, jo, lai nopirktu tīklu, nepieciešama makšķernieka licence. Tāpēc ņēmām dārza sietu, to krāsojām zemes toņu nokrāsā, un, sākot no 25. marta, pie tā tika sietas lupatiņas. Kad muzejā viesojās alpīnists Juris Alberts Ulmanis (viņš ir arī zemessargs), parādījām pirmo darinājumu, lai pavērtē krāsu saderību. Juris Ulmanis atzina, ka izvēlētie krāsu toņi ir atbilstoši. Otru pamatu ziedoja viens no represētajiem – Jānis Lapiņš. Viņš ir zvejnieks un uz muzeju atsūtīja īstu 75 metru garu zvejnieku tīklu. Par akciju ieinteresējās arī Kristiāna Dāvida pamatskola, skolotāja Sanita Solovjeva izteica vēlēšanos aizsargtīklu kopā ar audzēkņiem veidot arī tur.
– Palīgos uz muzeju siet lupatiņas ierodas ļoti dažādi cilvēki, – piebilst kolēģe Elīna Krupko. – Sākot no bērniem līdz pat kundzēm gados. Nāk māmiņas ar mazām meitiņām, iegriežas skolotāja ar savu klasi. Cilvēku atsaucība ir liela.
Muzeja darbinieces pauž cerību, ka tad, kad otrs aizsargtīkls būs izgatavots, to Ukrainai vairs nevajadzēs – karš būs beidzies. Tad aizsargtīklu varēs atdot vietējai zemessardzei, jo arī tai vienmēr kas tāds noder – mācības tiek organizētas.
Entuziasti palīdz arī citos veidos
Bez tam Madonas muzejā tika vākta nauda mājdzīvnieku barībai. – Biedrības "Caritas Madona" pārstāve Ramona Zariņa par savāktajiem līdzekļiem sapirka sauso barību, un šīs akcijas organizators Sandris Sproģis to 31. martā aizveda uz Rīgu, lai tālāk kāds var nogādāt Ukrainā, – atklāj Zane Grīnvalde. – Kara plosītajā valstī ir cilvēki, kas savākuši un rūpējas par apkārtnes suņiem, cenšas tos pabarot, bet barības uz vietas jau nav. Labi, ka ir entuziasti, kas atbalsta un palīdz. Bez tam savstarpēji sazinās muzejnieki, un kolēģiem Ukrainā tiek sūtīti pakošanas materiāli. Sliktākais, ko kara situācijā var darīt, ir apdraudēto kultūras mantojumu pārvest, izvest no valsts, jo tādā veidā turienes kultūras vērtības var vispār pazust. Tāpēc ukraiņu kolēģi cenšas visu sapakot, viņi neatklāj vietas, kur šīs vērtības glabā, lai tās nenonāktu nepareizo cilvēku rokās. Kā zināms, šobrīd daudzās Ukrainas pilsētās notiek ne tikai demolēšana, bet arī zagšana – marodierisms tur plaukst un zeļ.
5.04.2022.