9. decembrī Rīgas pilī norisinājās tradicionālais Ziemassvētku pasākums, kurā piedalījās 20 daudzbērnu ģimenes no visas Latvijas, lai kopīgi ar Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču iedegtu svētku egli laukumā pie Rīgas pils.
Madonas novadu sarīkojumā pārstāvēja Agneses un Jāņa Liepiņu ģimene, kurā aug pieci bērni: Jēkabs (17 gadi), Agate (14 gadi), Lizete (12 gadi), Jānis (9 gadi) un Miķelis (6 mēneši).
Matemātikas skolotājas un arhitekta ģimene savstarpējo attiecību skolu sakņo kristīgajās vērtībās, viņi mīl mākslu, mūziku un sporta aktivitātes.
Ģimene uzskata, ka kristīgā mācība šobrīd sabiedrībā ir ļoti aktuāla. Tā patiesi nav mode, bet gan nepieciešamība, jo dekristianizācijas periodā, kādu sabiedrība piedzīvo šodien, vienlaikus notiek Gara pretdarbība, kas pārņem atsevišķus cilvēkus un iedvesmo tos, dodot tiem slāpes un vēlmi neaizmirst Dievu.
Liepiņu ģimene ir Madonas katoļu draudzes locekļi, aktīvi draudzes kalpojumos, turklāt Jānis vada Madonas katoļu baznīcas ēkas atjaunošanas projektu. Tā neapšaubāmi ir viena no mūsu laika žēlastībām redzēt, ka alkas pēc Dieva ir sastopamas. Liepiņi ik vasaru dodas svētceļojumā uz Aglonu, stūrē draudzes ģimeņu grupas ikmēneša tikšanos, vecākie puiši kā ministranti piekalpo pie altāra, meitenes piedalās muzicēšanā un Dieva slavēšanā, bet ģimenes galva rūpējas par baznīcas ēkas atjaunošanu.
Kad dvēsele caur ticību ir savienojusies ar Augstāko, notiek tas, ko saka svētais Jānis no Krusta: "Kas tic Dievam, tam no iekšienes plūdīs dzīvā ūdens straumes." Ne vienmēr šīs straumes plūst no teoloģijas zinātnes vai dogmatiskām formulām; dzīvais ūdens plūst tieši no saskarsmes un patiesām attiecībām ar Dievu. Liepiņu ģimenes piemērā var redzēt, ka ticība ir atsaukšanās, iesaistīšanās, ticība ir apņemšanās un konkrēta rīcība.
– Mūsu jaunākais darbiņš pilsētā ir Betlēmītes ierīkošana pie Lūgšanu kapelas, – vēsta ģimenes pieaugušie. – Astoņpadsmito gadu Adventa laikā Madonā to esam izveidojuši.
– Mums ir tradīcija ik vakaru sanākt kopā, izlasīt Vārdu, kas konkrētajā dienā publicēts izdevumā "Mieram tuvu", un palūgties, – turpina Liepiņi. – Par to kāds no ģimenes vienmēr ir atbildīgs, sasaucot visus kopā.
– Ar jaunākā dēla Miķeļa ienākšanu ģimenē mums sācies jauns posms. Šobrīd pamanām, ka ar piektā bērna parādīšanos esam kļuvuši ļoti publiski. To skaidrojam tā, ka sabiedrība ļoti meklē ģimeni, ģimeniskās vērtības un arī atrod, – aizdomājas Agnese. – Mūs lūdz fotografēties plakātam jeb reklāmas stendam, ko izlikt pilsētā, mūs uzmeklē radio ļaudis savam raidījumam, mūs izvirza vizītei pie Valsts prezidenta, lai Rīgā iedegtu Ziemassvētku egli…
– Un ja sākumā ne visam vēlējos atsaukties, tomēr piekritu vīram, kurš teica – mums jābūt, lai liecinātu par stiprām attiecībām un ģimeniskām vērtībām, jo pienācis laiks, kad sabiedrībā jādod arī šāda liecība. Svētie Raksti saka – "Esiet gatavi dot norēķinu par to cerību, kas mīt jūsos", tātad – esiet gatavi liecināt! – piebilst Agnese.
Vizīti pie prezidenta ģimene uztvēra kā pagodinājumu. Pagodinājumu par neredzamo darbu, kas ikdienā jāveic. – Spēks un enerģija, kas vajadzīga ikdienā, ir liela, un, ja kāds to novērtē, sajūta ir patīkama. Turklāt visi kopā kā viens vesels bijām uz šo sarīkojumu, arī tas sniedza daudz lielisku emociju, – gandarījumu pauž Agnese.
Runājot par garīgajām vērtībām, vaicāju, vai ir sastapts arī noraidījums.
– Savulaik bija vilšanās vidusskolas nostājā, – atceras Jānis. – Vecāku padomē rosināju, ka svarīgi mācību gada sākumā dot svētību skolas saimei, tāpat vērts pieaicināt garīdznieku, lai tas uzrunā un stiprina jauno paaudzi Ziemassvētkos. Toreiz redzēju, cik daudz ir atrunu ar likumiem un toleranci, bet taču likumi ir vajadzīgi tikai tur, kur nav tikumu. To atklāti paudu, jo, manuprāt, tas ir nožēlojami, ka valstī, kuras himnā ierakstīta lūgšana, sabiedrība var klaji iet no tās prom. Eiropas kultūra taču balstās uz kristīgām vērtībām, un diskutēt, ko kurš var vai nevar teikt, šķiet birokrātiski vai devalvējoši. Prieks savukārt par pilsētas un novada vadību, kas vienmēr ir atvērta, uzklausa, ir klātesoša ikvienā draudzes uzaicinātajā pasākumā – Lūgšanu brokastīs, ekumeniskajos svētbrīžos. Man pašam sanāk liecināt katru dienu, un no tā nebaidos. Mana stiprinājuma saliņa ir ceturtdienas rīti adorācijas kapelā, kad lūdzos, un pēc tam varu iet sabiedrībā un liecinot neaplauzties. Bet ir cilvēki ar vēstures mantojumu (ticība padomju gados taču bija jāslēpj), kas joprojām uzskata, ka par to var runāt tikai mājās ar savējiem, tikai aiz slēgtām durvīm.
– Kad mums prasa, kur tik liela ģimene smeļam spēku, pirmais, uz ko norādām, protams, ir Dievs. Nevar taču noklusēt to, kas ir mūsu identitāte, mūsu būtība. No otra cilvēka var uzlādēties rozā briļļu periodā, bet Dievs ir pāri visam ik brīdi, – ir pārliecināti viņi.
– Strādājot pie baznīcas pārbūves, redzu arī to, cik daudz ir izaicinājumu, uzbrukumu, pārbaudījumu, – neslēpj Jānis. – Tomēr Dievs dod spēku un atbalstu. Pats personīgi uzrunāju cilvēkus, kas nav pat kristieši, lai viņi ziedo baznīcas ēkas atjaunošanai. Ar draudzes ziedojumiem vien šim projektam ir par maz, tāpēc milzīgs prieks par visiem, kuri atsaucas, jo labai lietai ikviens tomēr grib pakalpot, un tas ir ceļš mūsu sabiedrībai izaugsmes virzienā – atjaunot baznīcu Latvijai. Pat ja kāds nav iepazinis ticību, ir vērts nenoraidīt, nebaidīties, bet iet uzticībā un teikt pirmo "jā". Dieva rokās jau būs tālākais, kur Viņš vedīs un kā gādās par labdariem. Mūžīgā dzīvība ir ticība, un ticība ir iesaistīšanās.
Liepiņu ģimene novērtē mazpilsētā valdošo mieru, drošību un sniegtās iespējas. Izbauda katru kvalitatīvi kopā pavadīto laiku un priecājas par bērnu sasniegumiem un talantiem, kuru nudien netrūkst. – Savulaik bija iespēja dzīvot un strādāt Rīgā, bet kopā ar sievu nolēmām ģimenes ligzdu veidot Madonā, – atceras ģimenes galva. – To neesam nožēlojuši ne brīdi. Madonā viss ir tik kvalitatīvs un sasniedzams – vispārizglītojošās skolas, mūzikas, mākslas, sporta skola – bērni dodas uz mācībām un treniņiem paši, mazpilsētā viss ir rokas stiepiena attālumā. Turklāt te ir bērnu vecvecāki, kas arī ir būtisks faktors gan dzimtas saliedēšanā, gan savstarpēja atbalsta sniegšanā. Esam mūsu novada un pilsētas patrioti.
Jāpiebilst, ka ģimenes locekļiem secen neiet arī ikdienas praktiskais solis. Mājas darbi un iesaistīšanās tajos sagatavo bērnus dzīvei – kā būt līdzās, kā palīdzēt, nepagurt, kā iet atkal tālāk. Turklāt vecāki gudri izraujas arī uz divatni – kāda teātra, koncerta, ceļojuma baudījumu tikai divatā. Jānis dzied korī un ansamblī, aktīvi sporto, Agnese glezno, apmeklē tēlotājas mākslas studiju – katram nepieciešama arī iekšēja atjaunošanās, lai, no jauna satiekoties, cits citam sniegtu labāko no sevis un pateiktos par laulību, ģimeni, mīlestības un vienotības
dāvanu.
20.12.2024.