Gluži tāpat kā tālajā 1988. gada 14. jūnijā, kad pirmoreiz cauri Rīgai vienotā gājienā devās cilvēku tūkstoši, arī šogad pēc 83 gadiem kopš traģiskajiem 1941. gada 14. jūnija notikumiem, debesis raudāja, pieminot mūsu tautas vēstures melnākās lappuses. Bet pirmo reizi Latvijā viņu godināšana notika 1987. gada 14. jūnijā, kad ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa, neraugoties uz okupācijas režīmu, rosināja grupa „Helsinki 86”.
Savukārt madoniešiem par tradīciju kļuvis šajos latviešu tautai traģiskajos datumos pulcēties pie Šķeltā akmens. Arī pagājušajā piektdienā, neraugoties uz lietu, Madonas puses cilvēki pulcējās šajā piemiņas vietā, lai atcerētos un pieminētu 1941. gada 14. jūnijā izsūtītos un viņu salauztos likteņus.
Piemiņas brīdi atklāja LELB Madonas draudzes mācītājs Viesturs Rikveilis atgādinot: – Šodien visā Latvijā karogi ir pusmastā – pie dzīvojamām mājām, pie oficiālām iestādēm un arī pie Saeimas nama. Jo šodien ir Komunistiskā terora upuru piemiņas diena, diena, kad mēs atceramies tos notikumus, kuri pirms 83 gadiem pusceļā aprāva daudzu cilvēku dzīves, iznīcināja viņu sapņus un ieceres, izpostīja ģimenes un nogalināja tik daudzus nevainīgus cilvēkus.
Tie bija notikumi, kas skāra ne tikai izsūtītos, bet visu mūsu tautu kopumā. Jo neviens vairs nevarēja būt drošs par sevi un par saviem tuviniekiem, neviens vairs nevarēja būt drošs, ka netiks nodots, apsūdzēts, notiesāts un ieslodzīts. Tēlaini izsakoties, mūsu karogs vairākus gadu desmitus bija pusmastā. Savu brīvību mēs nebijām aizmirsuši, sapni par to mūsu tēvi un mātes nodeva nākamajai paaudzei, tomēr skaļi par to runāt uzdrošinājās tikai ļoti nedaudzi.
Bet Dievs bija mums žēlīgs. 126. psalmā Viņš saka: "Kas ar asarām sēj, tie ar gavilēm pļaus: viņi aiziet un raud, dārgu sēklu sējai nesdami, bet tiešām ar prieku viņi atkal nāks un nesīs mājup savus kūlīšus." Bija cilvēki, kuriem bija lemts atgriezties no izsūtījuma, pat no nometnēm, atgriezties, lai liecinātu par savu sāpju un ciešanu ceļu un liecinātu par to, ka mūs kā tautu nevar salauzt, sašķelt un izklīdināt. Ka mēs Jēzus Kristus spēkā esam stiprāki par elli un nāvi. Un atkal tika pacelts mūsu karogs, un atkal brīvi atskanēja mūsu tautas lūgšana: "Dievs, svētī Latviju."
Arī rīt mūsu karogi būs augstu mastā, un būs atgriezusies ikdiena. Lai kāda tā katram būs, atcerēsimies, ka katra diena ir neatkārtojama Dieva dāvana, kas nes sev līdzi arvien jaunas iespējas. Dievs, mūsu Radītājs, ir vienmēr līdzās mums, kad mēs Viņu piesaucam un pielūdzam. Un gluži tāpat, kā Viņš palīdzēja mūsu tēviem izturēt izsūtījuma un Gulaga šausmas, Viņš palīdz arī mums atrast ceļu mūsdienu daudzajos kārdinājumos un informācijas jūklī saklausīt patiesības balsi, Labā Gana balsi, kas ir vienīgā, kurai sekojot, mēs tiksim pasargāti arī nākotnē. Lai Dievs mūs visus svētī.
Turpinot Viestura Rikveiļa teikto, Madonas katoļu draudzes prāvests Māris Ozoliņš uzsvēra, ka 1941. gada deportācija bija sevišķi nežēlīga, jo starp represijās cietušajiem bija vairāk nekā 3000 bērnu un jauniešu līdz 16 gadu vecumam. – Un šobrīd mums katram ir svarīgi uzdot sev jautājumu, ko mēs katrs šodien darām, lai šāda traģēdija neatkārtotos. Nevis to, ka darīs NATO vai ko dara valdība, bet ko mēs katrs pats esam gatavi darīt. Kas mums katram ir jādara, lai tas neatkārtotos? Es domāju, ka Bībelē, Svētajos Rakstos, mēs atradīsim atbildi uz to, no kurienes ceļas ļaunumus, kā tas darbojas. Kas var to uzvarēt? Sevišķi svarīgs šis jautājums ir šajā laikā laikā, kad izskatās, ka ļoti daudz cilvēku Latvijā domā tikai par savu labumu un gaida, kad kāds viņus no malas aizstāvēs. Ir svarīgi šodien atcerēties, ko mēs katrs pats darām un varam darīt.
Piemiņas pasākumā klātesošos ar spēka dziesmām stiprināja cesvainiete Vita Krūmiņa, kuras ģimene arī cietusi no represijām: – Taču par spīti visam vecaistēvs atgriezās no nometnēm, atgriezās arī otrs vecaistēvs un vecmāmiņa. Arī mamma atgriezās un piedalījās visos piemiņas pasākumos. Nu jau viņa ir tajā saulē (par laimi, man izdevās pierakstīt viņas atmiņas, jo vecaistēvs un vecāmāte par to laiku klusēja). Viņa nodzīvoja ļoti raženu mūžu 89 gadu garumā, tāpēc ka viņa ticēja, tāpēc ka viņa dziedāja un tāpēc ka viņa dzīvoja saskaņā ar dabu un ar sauli. Mēs – latvieši – esam saules tauta, tāpēc arī manas dziesmas būs par sauli, jo, ja mēs ticēsim, mīlēsim, ja mēs arī būsim saulītē, tas nekas, ka šodien lietus līst.
Savukārt novada domes vārdā klātesošos uzrunāja Madonas novada domes priekšsēdētāja vietnieks Zigfrīds Gora, atgādinot nežēlīgos faktus, kad pirms 83 gadiem 15 400 Latvijas iedzīvotājiem tika salauzti likteņi. – Manai paaudzei padomju okupācijas laikā tika stāstīts un mācīts, ka notikumi 1940. gadā, kad Latvijas valsts teritorijā iebrauca padomju tanki, kad pazuda naktīs cilvēki, kad tika grauts viss, kas tika neatkarības gados celts un godāts, ka tas esot noticis ar tautas gribu. Ka ir notikusi kāda sociālā revolūcija, bet neviens īsti nezināja, kas tas ir. Taču šis mīts un šie meli tika kultivēti visu okupācijas laiku. Un diemžēl arī šodien, kad mēs jau dzīvojam neatkarīgā valstī, šādi uzskati un mīti pastāv. Ne tikai austrumos – Krievijā, kas skatās uz mūsu zemi kā savu vēsturisko sastāvdaļu, bet arī šeit uz vietas, kas kandidē nokļūt pie varas. Mēs nedrīkstam ļaut rakstīt mūsu – latviešu tautas – vēsturi cilvēkiem, kas attaisno noziegumus pret latviešu tautu. Mums jāpauž pretējs viedoklis, mums jāstāsta, kā tas bija. Tāpēc mēs šodien esam šeit – pieminēt, atcerēties šos skaudros vēstures notikumus gan 1941., gan 1949. gadā, kas ir izcils piemērs par komunistiskā režīma vardarbību.
Lai arī piemiņas brīža laikā lija lietus, pie Šķeltā akmens ikviens varēja aplūkot fotogrāfiju, kurā bija redzama sieviete ar baltu lakatiņu galvā ar rukšiem fonā (tā toreiz visiem kopā bija jādzīvo, lai mājdzīvnieki nenosaltu), kā arī bija apskatāma skaista seģene. Tās ir cesvainieša Imanta Spridzāna ģimenes saglabātās liecības, kas līdz ar viņa vecākiem un vecvecākiem no Sibīrijas atceļoja 1956. gadā, kad ģimene beidzot varēja atgriezties Latvijā, kur viņa tēvam Aloizam Spridzānam (lai, cik absurdi tas skanētu), lai atgrieztos dzimtas mājās, vajadzēja izpirkt māju, kura kādreiz piederēja Aloizam Spridzānam. – Es gribētu lūgt visiem klātesošajiem – stāstiet savus stāstus, rādiet fotogrāfijas saviem bērniem un mazbērniem. Tie bija notikumi, kuri ir jāatceras visām paaudzēm! – aicināja Imants Spridzāns.
Pēc pasākuma pie Šķeltā akmens Madonas novadpētniecības un mākslas direktores p. i. Zane Grīnvalde aicināja represētos turpināt pirms 35 gadiem iedibināto tradīciju un pulcēties uz kopīgu sadraudzību muzejā, lai pieminētu, atcerētos un stiprinātu viens otru turpmākajā gājumā.
18.06.2024.