Pirms septiņdesmit gadiem 25. martā no savas dzimtenes svešumā aizveda daudzus tūkstošus latviešu. 1949. gada deportācijās daudzi aizgāja bojā, daudzi palika Sibīrijā, taču lielākā daļa atgriezās atpakaļ dzimtenē.
Viens no viņiem ir Jānis Henke, kuru kopā ar ģimeni izveda no Liepājas, taču nu jau 41 gadu viņš dzīvo Barkavas pagasta „Sumeiniekos". Saistībā ar Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu lūdzu Jāni pakavēties atmiņās par tiem tālajiem gadiem.
Lai gan ārā lija lietus un pagalmā bija dubļi, Jānis ar dzīvesbiedreni Leontīni jokoja – uz „Sumeiniekiem" ar gumijniekiem. Fonā skanēja televizors, tējkannā vārījās ūdens, un uz galda stāvēja vecās fotogrāfijas. Iegrimis atmiņās, Jānis iesāka savu stāstu.
Jānis ir dzimis 1944. gadā Liepājā. Viņi ģimenē bija četri brāļi, viens vecāks par Jāni un divi jaunāki. Dzīvoja ārpus Liepājas visi kopā. Kad Jānim bija četri gadi, pienāca 25. marts un viņu ar ģimeni veda prom no mājām. Jautāts par izjūtām, kādas tad viņu pārņēma, Jānis vien noteica: „Kas tur par bailēm. Kāp tik lopu vagonā iekšā." Vecāki noteikti bija nobijušies, jo zināja, kas ceļā viņus var sagaidīt. Ceļš bija garš un nogurdinošs. Bija daudz cilvēku. Viņus veda prom uz Omskas apgabalu, pāri gandrīz visai Krievijai. Pa ceļam dažām sievietēm piedzima bērni. Kā bija apstāšanās vieta, bērnu ar māti vai vienu pašu izsvieda ārā. Tie „biedēkļi" staigāja pa vagoniem un meta ārā visus vecos, slimos un nespēcīgos.
Nonākot galapunktā, viņiem iedeva mazu mājiņu, kur visi kopā arī dzīvoja. Māte un tēvs baroja kolhoza lopus. Sākumā ar pārtiku bija ļoti grūti. Mamma lasīja no tīruma kartupeļus, cepa pankūkas. Piedzēra klāt vājpienu. Cukuru arī dabūt nevarēja. Iedeva tādu lielu kluci un tad ar nazīti bija jākasa nost, ja tējai gribēja klāt piebērt. Tuvumā nekur maizes nebija. Ar zirgu pakaļ bija jābrauc kādi 3 kilometri. Saņēma vēl siltu. Kamēr atveda -50 grādu salā, iekšā maizē jau bija ledus. Pusotra gada vecumā saslima Jāņa mazākais brālītis, kas drīz nomira, un viņu turpat arī apglabāja.
Ar laiku dzīve palika vieglāka, bija ko ēst, māte sāka strādāt par veterinārārsti.
Jānis Omskā četrus gadus nomācījās skolā. Viss bija krieviski, iejusties sākumā bija grūti. Bija arī visādi nedarbi. Vienu dienu Jānis ar saviem klasesbiedriem jautri čaloja, kad pēkšņi skolotāja ar metru garo lineālu uzšāva Jānim pa galvu. Bija pušums, kas neganti asiņoja. Kā Jānis pats teica: „Ar tādu kad uzrauj, nav ko brīnīties. Tagad ar tiem mazajiem, kas ir, mušu tikai var nosist." Jānis ar asiņaino galvu un sasmērētajām drēbēm gāja sūdzēties direktoram. Skolotāju, protams, atlaida, bet – kā Jānis pats sacīja – bija vien pelnījis. Mūsdienās pat neko tādu iedomāties nevar, kur nu vēl aizskart. Derētu šad tad pa pirkstiem uzšaut, bet tagad jau tiesu darbi par to vien, ka knapi pieskaras.
Pienāca 1958. gads, kad ģimene varēja doties atpakaļ uz dzimteni. Jānis ar asarām acīs atzina, ka tā bija patīkama izjūta. Daudzi vēl palika turpat, taču viņi ar autobusiem brauca mājup. Tad Jānim bija 13 gadu. Viņi atgriezās Liepājas pusē un uzsāka dzīvi netālu no kādas saimniecības, kur māte ar tēvu arī sāka strādāt. Vēlāk pārcēlās tuvāk Liepājai, lai strādātu sovhozā. Māte atkal slauca govis, un tēvs pieskatīja buļļus. Jānis turpināja mācības skolā, taču nu jau dzimtenē.
Ar Leontīni Jānis satikās Liepājā kādā veikalā. 1975. gadā viņi arī Liepājā apprecējās. Piedzima dēls Gatis. Uz Barkavu atpakaļ atsauca Leontīnes mamma, kam bija grūti un vajadzēja palīdzību. Tā no 1978. gada Jānis ar Leontīni dzīvo „Sumeiniekos". Kā pati Leontīne atzina, viņai arī gribējās atpakaļ uz savu dzimto pusi. Jānim pārcelšanās pāri visai Latvijai bija pamatīgs izaicinājums – kurzemnieks īstā Latgales ciematā. Tā kā Leontīne, dzīvojot Liepājā, bieži runāja latgaliski, Jānis jau bija apguvis valodu un nebija tik grūti klausīties jaunajos kaimiņos. Cilvēki apkārt bija viesmīlīgi un draudzīgi, Jānis Barkavā pierada pavisam ātri. Abi ar sievu strādāja fermā, Jānis arī par traktoristu, taču nu jau 14 gadu viņš ir pensionārs.
Katru otrdienu no Barkavas uz „Sumeiniekiem" kursē autobuss, un Jānis šo izdevību aizbraukt uz pagasta centru nelaiž garām. Viņam kā represētajam transports ir par brīvu. Barkavā viņš iepērkas, satiekas ar citiem cilvēkiem un arī pavēro Barkavas ielas. Mājās Jānis lasa avīzes, skatās televīziju, klausās radio un seko līdzi dažādiem jaunumiem Latvijā. Ir arī pašam savs telefons, taču pēc datora vajadzības nav.
Jānis, pats būdams represētais, katru gadu 25. martā Barkavā pie piemiņas plāksnes godina upurus. Jautāts par to, vai neliekas, ka represētie ir aizmirsti, Jānis pasmējās: „Es viņiem pamēģināšu aizmirst." Pagājušā gada novembrī par godu Latvijas simtgadei valsts viņam piešķīra 100 eiro, arī no pagasta saņēma 25 eiro. Jānis jūtas pateicīgs, ka valstī šos cilvēkus atceras un godina.
Jānis atzina, ka nevienam viņš nenovēl piedzīvot tādus laikus. Toreiz „stukaču" bija daudz, tagad dažs nezina, kur no kauna ielīst. Nevainīgus cilvēkus aizveda. Jāgodina un jāatceras šie notikumi. No vēstures kļūdām jāmācās, lai tās neatkārtotos nākotnē.
26.03.2019.