Pamazām noslēdzas liturģiskais gads, un šosvētdien ar Pirmo adventi sāksies jaunais liturģiskais gads.
Advents ir gatavošanās Kristus piedzimšanas svētkiem, gatavošanās Dieva ienākšanai (atnākšanai) mūsu pasaulē un dzīvē. Tas ir laiks, kurā gaidām kaut ko jaunu un reizē – pieminam to, ko Dievs jau līdz šim pie mums ir paveicis.
Pārdomas par Adventa laiku savulaik izteicis Stirnienē dzimušais bīskaps Boļeslavs Sloskāns. Ieklausīsimies!
„Kungs Jēzus pastāvīgi dzīvo mūsu vidū Euharistiskā Betlēmē. Viņš dzīvo mūsu dievnamos zem maizes zīmēm apslēpts. Svētākā altāra Sakramentā ir tas pats Jēzus ar to pašu dvēseli, miesu, dievību, cilvēcību un Sirdi. Ko Jēzus dara, būdams Euharistiskajā Betlēmē? Viņš mīl mūs visus bez izņēmuma, bet euharistiskā veidā. Viņš sevi atdod tiem, kas pēc Viņa slāpst, ilgojas, meklē un pielūdz kā Marija ar Jāzepu, Betlēmes gani un Austrumu gudrie. Kristus dzimšanas svētki tuvojas. Jēzus nāks pie mums un sacīs: „Lūk, Es stāvu pie jūsu durvīm un klauvēju. Ja kāds Manu balsi dzirdēs un durvis Man atvērs, Es ienākšu pie viņa un mielošos kopā ar viņu, un viņš kopā ar Mani." (Atkl. 3, 20) Šīs durvis nav nekas cits kā mūsu sirds.
Kunga Jēzus pieklauvēšanu dzirdēs tas, kas bikts krēslā mazgās savu dvēseli no grēkiem, lai tā būtu baltāka kā sniegs. Jēzum atvērs savas sirds durvis tas, kas Adventa laikā attālināsies no aizliegtām izpriecām, no trokšņainās dzīves un biežāk lūgsies. Tas kopā ar Kungu Jēzu ēdīs Svēto Vakarēdienu, kas Viņam atdos savu sirdi, dvēseli un visu sevi."
Adventa laiks turpinās četras nedēļas – tas atbilst četrām svecēm adventa vainagā. Vainags simbolizē gada ritējumu, bet sveces tajā – Dieva gaismas pakāpenisko ienākšanu cilvēku vidū. Vainagu veidojam no mūžam zaļajiem un dzīvajiem egļu zariem, kuru galos skujas aug krusta veidā.
Katrā Adventa svētdienā iededzam pa vienai svecei klāt pie iepriekšējām, tā atgādinot, ka Dieva atklāšanās notikusi pakāpeniski, līdz pilnā mērā Dievu ieraudzījām Jēzū Kristū – patiesā cilvēkā un patiesā Dievā.
27.11.2020.