Vasara ir laiks, kad dažādu paaudžu cilvēki daļu sava brīvā laika velta, lai dotos svētceļojumos. Kāds augusta dienās dodas uz Aglonu, Vissvētākās Jaunavas Marijas sanktuāriju, cits vasaras atvaļinājumā dodas tālāk – veic Jēkaba ceļu no Spānijas vai Francijas.
Svētceļojums uz Aglonu
Madonas katoļu draudze kā ikkatru gadu augusta dienās devās svētceļojumā uz Aglonu. Šoreiz ceļu mēroja sešdesmit cilvēku liela grupa, no kuriem vecākajam bija 76 gadi, jaunākajam – divi. Tāpat kā iepriekšējos gadus konferences svētceļojuma laikā un tā garīgo vadību nodrošināja priesteris Pāvils Kamola. Viena diena svētceļojumā tika atvēlēta klusuma rekolekcijām, kas Kastīrē noslēdzās ar dejām un slavēšanu. Lūk, Sonoras Saulītes atsauksme: – Svētceļojumā uz Aglonu devāmies no 6. līdz 13. augustam. Man šis bija otrais svētceļojums, kura laikā iepazinu Dieva žēlsirdību, iepazinos ar jauniem draugiem, tuvāk satuvinājos ar draudzes cilvēkiem. Lielu paldies gribu teikt priesterim Pāvilam, kā arī jauniešiem, īpaši Elvim, kurš Svētās Mises papildināja ar ģitāras spēli. Patika klusuma brīži, dalīšanās, aizlūgumu vakars, dejas, dziesmas. Bija arī grūtības, jo nav jau pierasts kājām mērot tik lielus gabalus. Slava Kristum par veikto un pieredzēto!
Jēkaba ceļa aicinājums
Madonas katoļu draudzes pārstāves Valentīna Ločmele un Vita Bartuševiča savukārt mēroja vairāk nekā 200 kilometru garu ceļu, ko astoņās dienās veica uz Santjago de Kompostelu, sv. Jēkaba pilsētu, kas atrodas Spānijas ziemeļu novadā – Galisijā.
– Jēkaba ceļa aicinājums jau kādu laiku bija sajusts, pārdomāts, gan arī atmests, taču šogad tas tomēr piepildījās, – pieredzē dalās Vita Bartuševiča. – 5. jūlija rītā mēs, četras svētceļotājas no Latvijas, devāmies ceļā. No Rīgas ar pārsēšanos Anglijā, Stanstedas lidostā, nonācām galapunktā Francijā, bet vēl nokļūšanu turpinājām ar autobusu un pēc tam ar vilcienu līdz Saint Jean Pied De Port Francijā, kas ir sākuma punkts Jēkaba ceļa franču variantam.
Uztraucoties par savām fiziskajām iespējām veikt ceļu, Vita visu sev nezināmo atdevusi Dieva rokās un lūgusi Kunga palīdzību: – Un Viņa atbalsts bija jūtams ik solī. Braucieni ar minūšu atstarpi sekoja cits citam: no lidmašīnas uz autobusu, kurš pienāca nekavējoties un no kura loga veicīgi tvērām skaistos Francijas skatus, pēc tam, pa tiltu šķērsojot krāčainu upi, paspējām uz vilcienu, kurš arī devās ceļā nekavējoties, it kā būtu sagaidījis tieši mūs. Ejot Jēkaba ceļu, izjutu, cik laba ir lūgšana un paļāvība uz Dievu un cik ļoti tā vajadzīga ikdienā.
Svētceļnieku pases un krāšņie svētki
– Saint Jean Pied De Port izņēmām svētceļnieka pases, tajās jāsakrāj zīmogi no apstāšanās vietām, kas kalpo kā pierādījums noietajam ceļam, – turpina Vita. – Tad agrā rītā devāmies skaistajā un grūtajā pārgājienā pāri Pireneju kalniem, kas nodēvēts par Napoleona ceļu, jo izveidots, sekojot imperatora Napoleona pēdām. Ceļš bija grūts tāpēc, ka jau pirmajā iešanas dienā bija jāsasniedz 1400 metru augstums virs jūras līmeņa, uzkāpjot virs mākoņiem. Šeit šķērsojām robežu starp Franciju un Spāniju. Tālāk tik augstu vairs nekāpām.
Pavediens veda arī cauri Pamplonai, kur tieši šajā laikā notika Sanfiermino svētki, tajos katrs iedzīvotājs vai pilsētas viesis bija tērpies baltās drēbēs, ar sarkaniem kaklautiem. Redzējām un sajutām, cik pacilājoši jauki spāņi prot svinēt svētkus. Vēršu skrējiens gan mūs neiepriecināja, bet pārējais bija ļoti jauki. Kopumā, ejot šo ceļu, sajūsmināja cilvēciskā sirds atvērtība un atsaucība. Vienkārša, ikdienišķa sasveicināšanās ceļā vai veikalā bija tik dabiski uzmundrinoša. Mūsu zemē ar šo lietu ir problēmas. Esam tomēr ļoti sasaistīti, varbūt tās ir pārciestās okupācijas un izsūtīšanu sekas? Pie mums biežāk sastopama drūma, aizņemta un sevis svarīga sejas izteiksme. Tas krita acīs.
Jēkaba ceļa noslēgums
Vita atklāj, ka svētceļojuma nobeigums sākās no Sarria pilsētas, līdz kurai četrotne aizbrauca no Pamplonas ar vilcienu: – Bija brīnišķīgi celties agri no rīta, lai izietu jau pulksten sešos, kad laukā vēl ir vēss un spīd zvaigznes. Dienā gaisa temperatūra vietām sasniedza 37; 42 grādus pēc Celsija skalas. Ejot to tik ļoti nejuta, jo vietām ceļš vijās cauri koku alejām, mežiem vai eikaliptu birzīm. Izejot agrāk, apmešanās vietās bijām jau laikus un nevajadzēja tik daudz iet pa lielo svelmi.
Kur vien varējām, gājām kapelās, baznīcās un meklējām iespēju piedalīties Svētajā Misē. Iepazināmies ar citiem svētceļniekiem, ar kuriem līdzās vijās ikdienas ceļa gājums. Gribu iedrošināt – Jēkaba ceļā dodas ļoti dažāda vecuma ļaudis. Katrs iet savā ritmā, ātrumā un sev atbilstošu attālumu, jo apmešanās vietas ir pieejamas nepārtraukti – ja viena ir pilna, nākamā var būt pilnīgi tukša un tajā var ērti apmesties.
Visa noslēgums bija Santjago de Kompostelas pilsētā, katedrālē, kurā atdusas viena no Jēzus mācekļiem – apustuļa Jēkaba – pīšļi. Par lielu apbēdinājumu mums katedrāle šobrīd ir slēgta remontdarbiem un Mises tajā netika svinētas. Taču, izstāvot rindas, bija iespējams pa šauru eju paiet garām apustuļa skulptūrai un tāpat arī kriptā vai pagrabtelpā pagodināt urnu ar Jēkaba pīšļiem. Svētceļnieku Mise notika Svētā Franciska baznīcā turpat netālu, starp citu valstu nosaukumiem (jo tika pieminētas visas valstis, no kurām bija ieradušies svētceļnieki) izdzirdējām arī Latvijas vārdu. Apustuļa Jēkaba apmeklējums un Svētā Mise bija visa ceļa kulminācija, tā deva milzīgu sirds siltumu, piepildījumu un gandarījumu.
Atpakaļceļā zīmīgi likās, ka, tieši pārlidojot Latvijas robežu, iestājās migla, lietus un tumsa. Vai tas notika, norādot ceļu, kurš mūsu zemei vēl jānoiet, lai tā tiktu atjaunota kristīgajās vērtībās? – vaicā Vita Bartuševiča.
21.08.2019.