Moderns un efektīvs sociālais pakalpojums ir balstīts sadarbībā: sociālais darbinieks ir klātesošs vietējā kopienā.
Nereti situācijas risināšanā tieši sadarbība starp sociālo dienestu, skolu, policiju, sociālās aprūpes institūciju u. c. dod vislabāko iespējamo rezultātu.
Kas ir sociālais darbs šodienas Latvijā? Ko nozīmē būt sociālajam darbiniekam? Kādi pakalpojumi pieejami 21. gadsimtā? Kas jaunajiem pašvaldību vadītājiem jādara, lai uzlabotu sadarbību starp sociālo dienestu un pārējām institūcijām? Šī ir tikai neliela daļa no jautājumiem, kas tiek apskatīti ReTV raidījumā „Atdeves vektors".
Sociālo pakalpojumu centra „Vanags" vadītājai, sociālajai darbiniecei Ingai Brentei-Miezei ir iespēja salīdzināt darba organizāciju pašvaldības un nevalstiskajā sociālo pakalpojumu iestādē. Inga norāda, ka atšķirība ir jūtama. Darbs pašvaldībā reizēm ir procesuāli grūtāk veicams, taču arī pašvaldībā ir daudz veiksmīgi attīstītu lietu. Sadarbība ir laba. Pašvaldība ir radusi iespēju piešķirt zemi, lai sociālo pakalpojumu centra klienti paši varētu iekopt savu dārziņu. Tāpat ir bijusi iespēja salīdzināt atalgojumu, kas nav mazsvarīgs aspekts. Tomēr par atalgojumu ne mazāk svarīgs dzinulis ir aicinājums.
– Ja cilvēks nav gatavs strādāt sociālajā jomā, diez vai atalgojums būs milzīgs motivators darbā. Ja cilvēks nejutīs, ka viņš var veikt savu darbu, agri vai vēlu viņš aizies vai izdegs. Tāpat ir jābūt izstrādātam mehānismam, kas neļauj darbā pilnībā iztukšoties, tas nozīmē nelaist sevī klientu problēmas pārāk dziļi un laikus saskatīt pirmos izdegšanas, noguruma brīdinājuma signālus, – uzsver Inga Brente-Mieze. – Sociālo darbu mēdz pieskaitīt tā dēvētajām palīdzošajām profesijām, kurās svarīga iejūtība un empātija, spēja iejusties klienta situācijā. Tomēr ne mazāk svarīgs ir racionāls skatījums uz klienta problēmu. Nepieciešams nevis kopā ar viņu bēdāties, cik viss ir slikti un grūti, bet palīdzēt meklēt ceļu uz izeju.
Nereti sociālie darbinieki sūdzas par birokrātiju. Lai kādam būtu iespējams palīdzēt, jāaizpilda bieza mape ar dokumentiem pat brīžos, kad situācija ir kritiska un palīdzība nepieciešama uzreiz. Birokrātiskais slogs ir liels, par katru procesu ir lēmumi, akti, protokoli. Par katru rīcību, darbību ir jābūt fiksācijai, kas paņem laiku. Ir jāmeklē risinājumi, kā to atvieglot.
To apstiprina arī Gulbenes novada domes priekšsēdētājs Andis Caunītis, norādot, ka ir grūti šo birokrātiju atvieglot.
– Pašvaldībā ir vismaz septiņpadsmit saistošie noteikumi, kas dod iespēju pretendēt uz kādu sociālo pabalstu. Katrā no šiem gadījumiem jābūt iesniegumam un attiecīgi pieņemtam lēmumam. Bez dokumentācijas diemžēl neiztikt. Ir jāpārdomā, cik daudz vai cik plaši ar sagatavēm un veidlapām atslogot darbu, – skaidro Andis Caunītis.
Viena no iespējām, kā atvieglot sociālo darbinieku birokrātisko slogu, noteikti būtu tehnoloģijas, kas nākotnē būtu jāievieš, lai pašvaldības varētu palīdzēt saviem darbiniekiem.
Daudzviet par šo darba atvieglošanu jau ir padomāts. Piemēram, Madonas novada pašvaldībā budžetā ir iestrādāts, lai katram sociālajam darbiniekam būtu planšete, kas ļauj strādāt programmā, esot uz vietas pie klienta. Savukārt Saulkrastu sociālā dienesta vadītāja Kristīne Mozga atzīst, ka ļoti būtiski ir izšķirt divas lietas – materiālais atbalsts klientiem, kura saņemšanai ir jāiziet administratīvais ceļš. Dienestos šo funkciju nodrošina sociālās palīdzības organizatori. Viņu uzdevums ir noformēt dokumentus, pieņemt un apstrādāt lēmumus, lai klients saņemtu nepieciešamo materiālo atbalstu. Otrs – konsultatīvais atbalsts jeb sociālā darbinieka ikdienas darbs – darbs ar cilvēkiem. Tieši šajā daļā būtu svarīgi domāt par maksimālu fokusa saglabāšanu uz savstarpējo sadarbību. Sarunas pieraksts ir prasība, un šajā pozīcijā būtu nepieciešams meklēt risinājumu, kā atļaut brīvāk noritēt sadarbībai, bet mazāk būtu dokumentālās puses.
Sociālo dienestu atbalstu saņem:
* seniori un vientuļi ļaudis;
* personas ar garīgiem un fiziskiem traucējumiem;
* ģimenes ar bērniem, kuras nonākušas grūtībās;
* aizbildņi, audžuģimenes, bāreņi;
* atkarīgas un līdzatkarīgas personas;
* vardarbības, cilvēktirdzniecības upuri un citi.
Sociālā dienesta speciālisti izvērtē konkrēto situāciju un nosaka nepieciešamās sociālās palīdzības apjomu; palīdz atjaunot vai attīsta sociālās iemaņas un sadzīvei nepieciešamās prasmes; pavada un atbalsta personas ar invaliditāti un seniorus dažādās dzīves situācijās.
Sabiedrība kopumā noveco. Tomēr bieži nākas saskarties ar situācijām, kad seniori pēc iespējas ilgāk vēlas palikt savās mājās, ierastajā vidē, nevēlas doties uz sociālās aprūpes iestādēm, jo sabiedrībā jo-
projām valda mīti, ka pansionāti ir nabagmājas. Tāpat bieži ir savstarpēji konflikti vecākiem (senioriem) ar nu jau pieaugušajiem bērniem. Šādos gadījumos palīdzību var sniegt arī sociālie darbinieki, piedāvājot labākos risinājumus, piemēram, piesaistot psihologu, iedrošinot, motivējot. Senioriem psiholoģiski nav viegli mainīt ierasto vidi, kārtību.
Madonas novada domes priekšsēdētāja vietnieks sociālajos jautājumos Zigfrīds Gora „Atdeves vektorā" informē: – Vispieprasītākais pakalpojums novadā ir aprūpe mājās. Aizvadītajā gadā pakalpojums sniegts 266 iedzīvotājiem. Ir noslēgts līgums ar „Latvijas Samariešu apvienību", kas nodrošina pakalpojumu. Tiek izvērtēti četri līmeņi, un atbilstoši cilvēka vajadzībām un iespējām rezultātā atslogojam pansionātu noslogotību. Madonas novadā ir četri pansionāti ar 144 vietām, tomēr ir rindas. Aptuveni piecdesmit cilvēku gaida vietu pansionātā.
Sociālajā darbā rezultāts nav sasniedzams acumirklī. Darbā ar cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem progresu reizēm no malas saskatīt ir pavisam sarežģīti. Tā pavisam to novērtēt var tikai sociālais darbinieks, kurš savu klientu pazīst gadiem. Viņš zina, ka klients, kurš šobrīd ir atvēries un kļuvis runīgs, pirms gadiem bijis ļoti noslēgts.
Madonas novada sociālā dienesta sociālās palīdzības un sociālā darba nodaļas vadītāja Rita Šuvcāne pastāsta: – Problēma ir tā, ka šie jaunieši lielākoties laiku pavada mājās. Tiem, kuriem nav atbalsta personu, dienas aprūpes centrs ir iespēja iziet cilvēkos, komunikācija ar citiem, ko klienti novērtē, un viņiem patīk šāda iespēja. Ja varētu pielāgot darba vidi, tad varētu iekļaut arī darba tirgū, strādāt kādu vienkāršotu darbu, kas būtu pielāgots viņu prasmēm. Cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem bieži vien ir ļoti rūpīgi darbinieki, taču Madonā darbavietu trūkst, tāpēc dienas aprūpes centrs ir alternatīva. Tāpat novads gaida, kad klientiem pēc pāris gadiem būs pieejami grupu dzīvokļi. Kamēr to vēl nav, divi klienti šo pakalpojumu saņem citur.
Madonā šobrīd darbojas divi dienas centri, kas atrodas vienā ēkā. Viens ir dienas aprūpes centrs cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, otrā darbojas cilvēki, kas nāk no sociālā riska grupām, arī seniori, kuriem vajadzīgs emocionālais atbalsts. Rezultātā, darbojoties kopā, viņi cits citu atbalsta. Saņemot sociālā darbinieka, dienas centra speciālistu profesionālo palīdzību, šie cilvēki saņem atbalstu, apziņu, ka viņi ir nepieciešami sabiedrībai, ir noderīgi.
Savukārt Gulbenes novadā liela institūcija ir Litenes pansionāts. Ir cilvēki, kuri neapmeklē institūciju, bet kuriem būtu nepieciešams gan dienas centrs, gan specializētās darbnīcas, tāpat arī grupu dzīvokļi. Pieprasījums ir gan no Gulbenes, gan kaimiņu novadiem. Andis Caunītis akcentē, ka sabiedrībai būtu nepieciešams mainīties kopumā. Ir jābūt iecietībai. Izveidojot šādu vietu, sabiedrība reizēm ar skepsi noraugās – kāpēc šeit, kāpēc pie mums. Cilvēkiem jābūt iecietīgiem un jāsaprot, ka šie cilvēki ir jāiekļauj sabiedrībā, jo katrs no mums ir piedzimis, lai socializētos.
Sociālajā jomā pakalpojumi attīstās, tomēr būtu jāiegulda cilvēkresursos, kas būs šī darba darītāji. Lielākais izaicinājums ir piesaistīt cilvēkus sociālajā darbā. Labs sociālais darbs uzlabo mikroklimatu gan novadā, gan tā apkārtnē.
Publikācija sagatavota sadarbībā ar ESF projektu „Profesionāla sociālā darba attīstība pašvaldībās".
5.10.2021.