2019. gadā latviešu dzejniekam, rakstniekam, dramaturgam, esejistam Augustam Saulietim (1869-1933; īst. v. Augusts Plikausis) svinēsim 150. gadskārtu.
Cesvaines novadā šis gads pasludināts par Augusta Saulieša gadu, notiek dažādi pasākumi, kuros iesaistās visu paaudžu cesvainieši. Cesvaines kultūras veicināšanas biedrība gatavo izdošanai Augusta Saulieša dzejas izlasi, kuru ilustrēs cesvainiete Ērika Dogana.
Diemžēl gada sākumā atvadījāmies no rakstnieka meitas Ilzes Plikauses (1927-2019), kas ilgus gadus bija „Sauliešu" labais gariņš, allaž laipni uzņēma viesus, kuri interesējās par rakstnieku, glabāja rokrakstus, grāmatas, gleznas un citas piemiņas lietas. Rakstnieka izlolotajos „Sauliešos" sācies jauns cēliens.
Ievērojamā novadnieka jubileja sasaucas ar citu zīmīgu gadskaitli – Cesvaines vidusskolai šogad svinēsim 100 gadu. Vairākus gadus skolas sākumposmā strādāja arī rakstnieks. Tātad Augusts Saulietis vispirms bija skolotājs. Skolu dēļ dzejnieka mūžs bijis gan ar gaismu, gan ēnām bagāts. Daudz rūgtuma piedzīvots jau dzīves rīta cēlienā: tā kā ģimenē ir pieci bērni, jaunākajam – Augustam – jāsamierinās ar pagasta un draudzes skolas (Grašu, Cesvaines, Kārzdabas) izglītību. Ir labas krievu valodas, ģeogrāfijas, Bībeles stāstu zināšanas, bet pēc kā tālāka slāpstošajam jauneklim ar to ir par maz. Pašmācība, nedaudz bagātu dienu un nedēļu pie Kārzdabas pagasta skolotāja Akmeņa – līdz nobriest doma kļūt par skolotāju.
1889. gada vasarā inspektors Grāvītis rīko skolotāju kursus Valmierā. To darbā iesaistās arī Augusts Plikauss. Tas vēl nedod tiesības strādāt par skolotāju, un topošais dzejnieks darbojas par palīgskolotāju dažādās vietās Vidzemē, un tikai pēc gada, 1890. gadā, Rīgā nokārto tautskolotāja eksāmenus. Tomēr rūgtums par nepilnīgo izglītību nomāc līdz pat mūža vakaram. Pirmo darba gadu jaunais skolotājs pavada Straupē – patālu no mājām. Sāk krāties dzejoļi. Daļā no tiem jūtama pateicība tiem garu rosinošajiem, spirdzinošajiem avotiem, par kuriem jaunajam tautskolotājam vajag prast ieinteresēt arī savus skolēnus, – tautasdziesmām (piemēram, dzejolis „Dziesmu svētums") un Merķelim („Merķeļa piemiņa"). Divdesmitgadīgais skolotājs nesāk vis ar didaktiskiem dzejoļiem vai sentimentālām mīlestības dziesmām, bet ar dziļu pietāti, mīlestību velta rindas mātei, aizdomājas līdz dzīvības un nāves problemātikai.
Dzimtā puse tomēr velk atpakaļ, un līdz pat gadsimtu mijai Saulietis ir skolotājs Grašu pagastskolā. Saspringtais darbs, nepilnīga atpūta, iekšējās pretrunas – būt skolotājam vai rakstniekam, mācīt pēc programmas vai dot skolēniem arī vēl ko citu – Saulieti tuvina katastrofai – parādās bīstamas tuberkulozes pazīmes. Turpmāk slimība mijas ar atplūdiem, bet it kā nāves ēnā tiek pavadīts viss mūžs.
Atcerēdamies savu agro jaunību un alkas pēc zināšanām, Saulietis skolā ierīko nelielu bibliotēku, pulcina apkārtnes jauniešus, kopā lasa grāmatas. Viņš ir īsts tautskolotājs.
Materiālā situācija ir apgrūtināta, jo skolotāja alga ir visai niecīga – 150 rubļu. Saulietis lūdz paaugstināt algu, bet daļa pagasta valdes locekļu ir pret to. 1900. gadā šā iemesla dēļ viņš no Grašu skolas aiziet. Pēc daudziem gadiem atmiņās „Tāli laiki un gaiši tēli" (žurnāls „Latvju Grāmata", 1931, Nr. 2) dzejnieks par darbu Grašu skolā raksta: „Nekur citur, ne priekš, ne arī pēc tam, neesmu piedzīvojis tik zemas, trulas un neatzinīgas vērtēšanas darbam, tāda garīga kurluma un mēmuma un tādas saltas nežēlības." Grašu skolas ēkas vietā diemžēl ir tikai drupas.
Apmēram gadu pavadījis Kaukāzā labi atalgotā, bet ar skolu nesaistītā darbā, Saulietis tomēr atgriežas skolā un ilgāk nekā 10 gadu strādā Annas Rūmanes-Ķeniņas sieviešu proģimnāzijā un Ata Ķeniņa zēnu reālskolā Rīgā. Tas ir nopietns pedagoģisks pārbaudījums līdztekus aktīvai literārai darbībai. Darba apstākļi pie Ķeniņiem ir pavisam citādi: pirmkārt, Saulietis vairs nemāca visu iespējamo, bet gan sirdij tuvo latviešu valodu un literatūru; otrkārt, dzejnieks ir domubiedru pulkā – Ķeniņš ir jaunnacionālisma piekritējs un pulcē ap sevi līdzīgu uzskatu ļaudis. Saulieša drošais pamats – latviešu tradicionālā kultūra. Ar to sirdī viņš iet klasē, publicē apceres laikrakstos, rada stāstus, dzejoļus, lugas. Pēc pāris gadiem skola tiek pie savas ēkas Tērbatas ielā 15/17. Tur atrodas arī Ķeniņa un Saulieša vadītais grāmatu apgāds „Zalktis". 30. gadu beigās 30. pamatskolu, kas darbojās šajā namā, sauca par Augusta Saulieša latviešu pamatskolu. Kopš padomju okupācijas sākuma laikiem tur darbojas krievu vidusskola (Rīgas 40. vidusskola).
Pirmais pasaules karš Saulieša pedagoģisko darbību pārtrauc, bet pēc Latvijas valsts nodibināšanas viņš tiek uzaicināts par latviešu valodas skolotāju Cesvaines vidusskolā. Labu ieskatu par šo laiku sniedz dzejnieka vēstules Annai Bērzkalnei: tās glabājas Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja fondos, bet vēstuļu fragmenti lasāmi izdevumā „Cesvaines grāmata, IV" (264.-266. lpp.). Viens no literatūrvēsturiski interesantākajiem ir fakts, ka skolotājs saviem audzēkņiem dod rokrakstā pārrakstīt savu traģēdiju „Ķēniņš Zauls". Tā uzrakstīta 1919. un 1921. gadā. Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā glabājas traģēdijas manuskripts – 269 lapas dažādos rokrakstos, arī paša rakstnieka; vietām ir atzīmes, kurā datumā konkrētais cēliens vai aina ir pabeigta. Rokrakstu dažādība, rakstu kultūra vispār – šis vērtīgais manuskripts noteikti būtu interesants tolaiku skolēnu pēctečiem, kuri varētu atrast savu vecāku, vecvecāku vai vēl vecāku radinieku rokrakstu… Interesanta darba metode, kā var mācīties valodu – tās leksiku, labskanību, dzejas likumības. Piebildīšu, ka 1929. gadā Saulietim par „Ķēniņu Zaulu" tiek piešķirta Kultūras fonda godalga.
Arī vairs nestrādājot skolā, Saulietis par skolu vajadzībām neaizmirsa. Rakstnieka darbi bija ietverti skolu programmā, savukārt pats viņš skolām dāvināja grāmatas.
Pēc Augusta Saulieša nāves Izglītības ministrija nosūtīja rīkojumu visām skolām mirušā rakstnieka „bēru dienā godināt viņa piemiņu ar viņa darbu un mūža cēliena atzīmēšanu", un visās Latvijas skolās notika piemiņas pasākumi. Avīzes publicēja piemiņas pasākumu aprakstus, Saulieša dzejoļus, atmiņas par viņu. Pāris Latvijas skolām tika piešķirts Augusta Saulieša vārds. Padomju okupācijas laikā, 1940. gadā, visas Liepājas izglītības iestādes, kam bija piešķirts kāda izcila Latvijas valsts un kultūras darbinieka vārds (tai skaitā Augusta Saulieša), pārdēvēja, vienkārši numurējot.
Augusta Saulieša darbiem latviešu literatūras skolu programmās klājies dažādi: padomju laikā tika akcentēts reālisms, tad lielākoties runāja par prozu un pieminēja pāris klasisku dzejoļu (piemēram, „Ziemas rīts", „Satumsa nakts"); atjaunotajā Latvijā, kad padomju cenzūra vairs nepastāvēja, Saulieša darbi lielākoties tika pieminēti pārskatos, tomēr joprojām turpinot padomju tradīciju, nerunājot par reliģiskajiem motīviem dzejā, par daiļrades satīrisko daļu, kā arī par apcerēm, kurās ir daudz vērtīgu atziņu. Cesvaines vidusskolā 90. gados, kad tika atjaunots Cesvaines ģimnāzijas vārds, skolotāja Ilga Holste izveidoja Cesvaines novada literatūras mācību priekšmeta programmu un vairākus gadus novada literatūru mācīja tiem ģimnāzijas vidusskolas posma klašu skolēniem, kuri to izvēlējās. Jaunieši, iepazīstot novada literatūru un kultūras dzīvi, iepazina arī Augusta Saulieša darbus un materiālus par viņu. Par Augustu Saulieti tika runāts gan literatūras stundās, gan jau minētajās novada literatūras stundās, gan muzeja un ekskursiju stundās. Skolēni lasīja Saulieša literāros darbus, pētīja noteiktus to aspektus, izstrādāja zinātniski pētnieciskos darbus.
Pēdējos gados Cesvaines vidusskolā ik pa laikam notiek Augusta Saulieša literārās prēmijas konkurss, kurā skolēni iesniedz savus radošos darbus, bet saistība ar Saulieti un viņa daiļradi nav obligāta prasība.
Saulieša gadā Cesvaines novada izglītības iestāžu pedagogi paši izzina rakstnieka daiļradi un aktualizē to mācībās, lai audzēkņi iepazītu Augusta Saulieša personību, darbus, bet Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes mācībspēks 21. martā rīko konferenci „Latviešu literatūras klasika kā kritiskās domāšanas impulss. Augustam Saulietim 150". To vadīs literatūrzinātniece Dr. philol. Ausma Cimdiņa, un tā norisināsies LU 77. starptautiskās zinātniskās konferences ietvaros.
19.02.2019.