Jau piekto mēnesi Ukrainā nerimstas Krievijas uzsāktais karš. Ik dienu notiek genocīds, kas vērsts pret ukraiņu tautu – nogalināti miermīlīgie, nevainīgie civiliedzīvotāji, grauta pilsētu infrastruktūra. Tūkstošiem cilvēku devušies bēgļu gaitās, lai izglābtu savu un savu bērnu dzīvības. Pavasarī laikrakstā „Stars" vēstījām lasītājiem par Ukrainas pilsoņiem, kuri raduši patvērumu Liezēres pagasta Ozolos. Nu jau šie cilvēki veiksmīgi atgriezušies Dzimtenē, bet kopš jūnija beigām par savām pagaidu mājām telpas Ozolu bērnudārza ēku kompleksā sauc divas citas ukraiņu ģimenes.
Visi šie cilvēki nāk no Harkivas tuvākās apkārtnes, un katrs no viņiem pirms kara dzīvoja normālu dzīvi, darot darbu, ko mīl. Andrejs, pēc izglītības pavārs, ir precējies, un viņa ģimenē aug bērni. Tatjana savu dzīvi izvēlējusies saistīt ar darbu dzelzceļa stacijā, kur iepazinās ar vīru Aleksandru, abi todien strādājuši nakts maiņā. Viņiem ir 7 gadus vecs dēls Mihails, ģimene dzīvoja Čulujevā. Irina ikdienā strādājusi par pavāri – konditori, ir precējusies. Artūrs nesen kā apprecējies ar savu mīļoto meiteni Janu, šobrīd abi gaida nākam pasaulē bērniņu. Jana savā dzīvesvietā strādāja par sporta skolotāju un trenēja bērnus, savukārt Artūrs darīja ar elektriķa pienākumiem saistītu darbu. Gan Jana, gan Artūrs ir ticīgi cilvēki un cenšas dzīvot pēc savas ticības principiem, ievērojot pareizu dzīvesveidu un attieksmi. Pēdējos četrus mēnešus kopš kara sākuma viņiem nebija iespējas tikt ārā no okupētās teritorijas, un tikai pēc tam radās izdevība doties bēgļu gaitās. Ceļu uz Latviju viņi mēroja caur Krievijas robežai.
– Tam, ka karš sācies, mēs bijām it kā gatavi, jo gan baznīcās, gan visur citur pilsētā skanēja runas, ka kaut kas notiks. Ļaudīs valdīja nemiers, nemitīgi tika aicināts sagatavot trauksmes somu, bet neviens to negribēja darīt, jo tā īsti neticēja, ka varētu sākties karš. Pat tad, kad sāka bombardēt Kijivu, lāgā neticējām, ka tas patiesi varētu būt karš. Protams, nobijāmies, satraucāmies un uzreiz domājām par saviem vecākiem un citiem ģimenes locekļiem, jo katrs taču dzīvo citā vietā. Trauksmes somu bijām salikuši, taču tur nekādu sevišķo mantu nebija, arī mugurā principā vien tas, kas tobrīd uzvilkts. Agri no rīta dzirdējām sprādzienus, viss apkārt trīcēja, kratījās. Iemukām vannas istabā un tur gaidījām, kamēr kaut mazliet troksnis rimsies, lai varētu iziet uz ielas. Redzējām, kā cilvēki stāv rindā pie veikala pēc maizes, daudziem bija sakrāmētas somas, viņi aši iekāpa mašīnās un aizbrauca. Mums acu priekšā uzreiz atausa ainas no kara filmām, kādas esam skatījušies. Kolīdz saņēmām ziņas, ka bombardē citas pilsētas, sapratām, ka miera nebūs, – šausmīgos notikumus atceras Jana un Artūrs.
Visu Ozolos mītošo Ukrainas iedzīvotāju mājvietas vēl līdz šim nav cietušas karā un pagaidām reāli eksistē, lai gan Tatjana zina teikt, ka citas mājas, kas atrodas kaimiņos viņējai, jau ir sagrautas. Tajā dienā, kad sākās karš, Tatjana atradās darbā.
Grūti noticēt, ka sācies karš
– Bija nakts, atceros, ka vakarpusē pazuda internets, kas vajadzīgs darbam. Kļuva nemierīgi, sāka pieaugt satraukums. Vīrabrālis teica, lai krāmējam somas, bet mēs negribējām ticēt nekam tādam, kas spiestu mūs pamest mājas. Neko īpašu nepirkām, nekādas somas nesagatavojām. Agrā rīta stundā dzirdējām trokšņus, sprādzienus, un tad saņēmām ziņu, ka ir sācies karš. Momentā zvanīju vīram, kurš jau bija par to uzzinājis un sācis krāmēt mantas. Es nevarēju pamest savu posteni, jo atrados darbā. Visapkārt bija dūmi, troksnis, man bija ļoti bail. Nekādu sevišķu mantu mums līdzi nebija, pārsvarā tikai ziemas apģērbs, jo bija februāris un uz ielas valdīja aukstums. Pieņēmām lēmumu braukt pie maniem vecākiem, Saša atbrauca pēc manis uz darbu un devāmies prom. Atbraucot pie maniem vecākiem, sapratām, ka arī tur nebūs miera. Visu laiku bija dzirdami skaļi trokšņi, viss tika grauts un postīts, es nevarēju aizmigt, lai gan zināju, ka vismaz nedaudz vajadzētu pagulēt. Cilvēki visapkārt bija saģērbušies un nevilka nost drēbes, neviens nebija gatavs tam, kas notika, ne fiziski, ne morāli. Aizbraucām uz veikalu pēc produktiem, tos cilvēki burtiski grāba, visiem nepietika. Sākām baiļoties, ka mums nebūs ko ēst. Otrā dienā Saša gribēja braukt uz mūsu dzīvokli, jo tur palika mūsu mājas mīluļi, taču man bija bail laist viņu prom, jo zināju, ka mans vīrs var neatgriezties. Dzirdējām, ka tanki esot pārbraukuši pāri mašīnām, kas stāv ielas malās. Gulējām visu laiku ar drēbēm mugurā un no rīta pamodāmies, izjūtot sāpes visās malās; kā gan var normāli pagulēt, ja nemitīgi esi sasprindzis?! Mums jau nebija mierīga miega – saspringumā mēģinājām gulēt, – stāsta Tatjana.
Līdz pat pēdējam brīdim viņa negribēja ticēt, ka nāksies pamest Dzimteni. Visu laiku Tatjana turējās pie cerības, ka viss drīz beigsies un iestāsies miers.
Vieta, kurā jūtas droši
– Mūsu ģimenes visu laiku lūdzās, lai braucam prom, jo tādos apstākļos izdzīvot nav iespējams, bet mēs līdz pēdējam turējāmies pretī. No kartes nevarējām noņemt naudu, nebija ne iespējas piezvanīt, ne saņemt jebkuru kuru citu elementāru pakalpojumu. Veikalos produkti maksāja ļoti dārgi, pat četras reizes dārgāk. Dzīvojām ļoti pieticīgi un taupīgi, neko nepirkām – ne gaļu, ne zivis, ne jebkādus gardumus. Kādā dienā izdzirdējām, ka visiem, kuriem ir iespējams pamest valsti, tas jāizdara līdz 1. jūlijam, jo pēc tam varot vispār vairs netikt prom – vienkārši nelaidīšot. Bija ļoti grūti pamest vecākus, tas man radīja vissmagākos pārdzīvojumus. Tagad dažas reizes nedēļā sazvanāmies, bet katru dienu tas nav iespējams, – ar asarām acīs saka Tatjana.
Ceļš uz Latviju ģimenēm bijis sarežģīts un ilgs. Izjūtas uz Krievijas robežas arī raisījušas nedrošību un satraukumu par to, kas var notikt. Divas stundas notikusi pratināšana, dokumentu pārbaude. Neomulīgā sajūta mazliet rimusies, kad sasniegta Latvijas un Krievijas robeža. Artūrs nosaka, ka trīs dienas, kas pavadītas ceļā, salīdzinājumā ar četru mēnešu ilgo posmu okupētajā Ukrainā bijis tāds sīkums, kas pretī dod iespēju būt brīvam un atrasties drošībā.
– Regulāri tikām pārbaudīti, lai pārliecinātos, vai drēbēs neko neslēpjam. Pie mums principā bieži piesējās – tad ne tā izskatāmies, tad ne tā sēžam vai runājam. Sākotnēji bijām plānojuši doties uz Poliju, bet, kolīdz ieradāmies Daugavpilī, kur gribējām iegādāties pārtiku veikalā, dzirdējām cilvēkus, kuri runā krievu valodā, tai skaitā pārdevēju. Nolēmām mazliet atpūsties un pavadīt nakti tur. Zvanījām uz sociālo dienestu un jautājām, kur varētu būt brīvas vietas, lai varam apmesties. Nekur tobrīd brīvu vietu nebija, bet pēc kāda laika mums atzvanīja un teica, ka Madonas novadā ir iespējams dabūt apmešanās vietas. Tā arī ieradāmies Ozolos, kur mūs sagaidīja Lilita Biķerniece un visu izrādīja. Viņa sacīja, ka varam gan pārlaist te nakti, gan palikt, ja vēlamies. Izlēmām, ka šeit ir laba vieta, kur varam uzturēties, kā arī apkārt dzīvo cilvēki, kuri saprot krievu valodu un nepieciešamības gadījumā var palīdzēt, – skaidro Artūrs.
Aleksandrs un Andrejs patlaban vēl stažējas, bet ir pieņemti darbā un katru dienu agri no rītas dodas strādāt. Visi Ozolos izmitinātie Ukrainas pilsoņi ir pateicīgi apkārtējiem par laipno attieksmi un ar smaidu sejā saka – vietējie viņus sauc par kārtīgiem cilvēkiem. Vīrieši nedzer un nepīpē, ir strādīgi, tāpat arī sievietes. Tagad vairāk nekā jebkad iepriekš viņiem ir vajadzīgs atbalsts no apkārtējiem – darbs, dzīvesvieta un jebkāda cita veida palīdzība būs ārkārtīgi noderīga! Kara radītās šausmas nekad nevienam nenovēlu piedzīvot! Būsim iecietīgi un novērtēsim lielāko vērtību – mieru, sniedzot to arī citiem!
13.07.2022.