Viena no mūsdienu Latvijas raksturīgākajām iezīmēm ir iedzīvotāju došanās peļņā uz ārzemēm. Daudziem radi vai draugi ir prom no dzimtenes, nereti viņi ārzemēs arī palikuši.
Kopš 1998. gada starp divām valstīm dzīvo novadniece Diāna Pele. Darbs Diānai ir ārzemēs, mājas – tomēr Latvijā.
– Uz ārzemēm devos 1998. gada pavasarī, – atceras Diāna.
– Vairākus gadus par floristi strādāju ziedu veikalā Lielbritānijai piederošajā Gērnsijas salā. Vēlāk Nīderlandē veicu dažādus darbus, strādāju gan pie Apple aifoniem, gan vēlāk orhideju laboratorijā pie mazajām orhidejām. Līdz 2020. gada sākumam darbs bija ārpus dzimtenes.
– No Latvijas aizbrauci finansiālu apstākļu dēļ. Kāpēc esi atgriezusies?
– Neesmu atgriezusies, esmu iestrēgusi, un vienmēr kāds no tā ir ieguvējs. Šobrīd ieguvēja ir mana mamma, jo saimniekoju mājās, visu daru, par visu atbildu – kurinu, gatavoju ēst, mammai šī ir viena laba ziema.
– Ko nozīmē – iestrēgusi? Vai domā atkal doties prom?
– Jā, jo līdz pensijai vēl ir laiks, tā ka jāmeklē darbs. Kāpēc neizvēlos Latviju? Te taču nav normāla atalgojuma. Iepriekš kādu brīdi pastrādāju Rīgā, pēc mēneša bankas kontā ienāca 300 eiro. Tas bija smieklīgi un pazemojoši.
– Kā tu vari izdzīvot, ja gadu nestrādā?
– Vispirms izmantoju iekrājumus, tad aizdevumus. Man ir draugi, kas palīdz un vienmēr atbalstīs. Ar viņiem sazinos, un draugi ir gan Madonā, Rīgā, gan Lielbritānijā un Polijā. No Lielbritānijas aizbraucu sakarā ar breksitu. Uz salas noteikumi kļuva stingrāki nekā iekšzemē, strādājošajiem visu laiku bija jājūtas stresā – tika pieņemts viens likums, pēc brīža cits. Gērnsijā drīz nebūs, kas strādā.
– Kādi vēl ir ieguvumi, paliekot Latvijā?
– Brīnišķīga daba, varu safotografēt. Skatos filmas, internets sniedz lielas iespējas, un, ja zini valodas, var skatīt filmas gan angļu, gan krievu un citās valodās. 1993. gadā Madonas BJC vadīju ziedu kārtošanas pulciņu. Tagad Imanta Pulksteņa arhīvā ir interesanti paskatīties, kādi toreiz bijām. Man filmēšanas laikā galvā ir lakats, biju pēc ausu operācijas, un izskatos kā no krievu sādžas, bet vienalga feini. Personīgi mani šie senie arhīva materiāli ļoti iepriecina. Paskatījos arī interviju ar madonieti Maiju Gusari, Francisku Lirumu, kas dzīvo Kalsnavas pusē. Tas bija jauks laiks, vienkārši cilvēki un no sirds uzņemts. Tu pati pulciņa dalībniecei Elīnai Laškovai prasi, kā uzsiet lentīti (toreiz uz Valentīna dienu sirdis taisījām), viņa nevar vien izstāstīt un smaida.
Vēl baroju putniņus, pie mājas nāk gan zīlītes, dzilnīši, dzeņi, sīļi, gan sarkankrūtīšu pāris, kas sēž uz zemes un salasa to, kas citiem no barotavas izkritis. Šoziem var arī slēpot, bet pagājuši divdesmit gadu, kopš Latvijā neesmu baudījusi ziemu. Ir saglabājušās vecu vecās tēta slēpītes, kas ir no oša koka, tajās varu šļūkt kaut gumijas zābakos. Skolas laikā kādreiz ar tām slēpoju. Tā nu dienas ir piepildītas no rīta līdz vakaram. Vēl gribas palasīt kādu grāmatu, man patīk romantiska rakstura literatūra.
– Izklausies harmoniska, un šķiet – bez nostalģijas vari dzīvot gan Latvijā, gan ārzemēs.
– Esmu atvērta, kā viņi saka, open mind. Ārzemēs man vieglāk saprasties ar jaunākiem cilvēkiem. Nav problēmu iejusties gan tur, gan šeit. Ja esi smaidīgs un draudzīgs, visi tevi labi pieņem, nav izšķiroši, kur esi.
– Kovids ienesis pārmaiņas tavās darba izvēlēs, lidojumos.
– Tāpēc šo gadu esmu mājās. Pagājušajā vasarā dokumenti bija sakārtoti, sarunāts, kur, kas mani sagaidīs, kur nokļūšu, bet dienu iepriekš ar koferi tā arī paliku. Par laimi, nebiju vēl devusies uz Rīgas lidostu. Uz Amsterdamu bija jāizlido 9. augustā, svētdienā, bet piektdienas vakarā uzzināju, ka valdība pieņēmusi lēmumu, ka visi reisi tiek atcelti.
– Kādi šobrīd ir tavi plāni?
– Gaidu, kad beigsies pandēmija. Amsterdamā iekārtojos darbā caur vairākām poļu aģentūrām, tur skaidri pateica – mēs jūs nevaram darbā ņemt, jo Latvija ir ielikta oranžās krāsas sarakstos. Katru dienu paskatos, kādā krāsā Latviju redz Nīderlandes valdība. Tagad būs arī citi nosacījumi – vakcinācija. Šobrīd gan nav vajadzības vakcinēties, bet es neiebilstu. Tikai gribētu „Moderna" vakcīnu, nevēlos „AstraZeneca". Lasu informāciju internetā, plus katru vakaru izlasu svarīgākos notikumus, ko raksta Lielbritānijas prese. Tā ir valsts, kurā esmu pavadījusi lielu dzīves daļu, man interesē, kas tur notiek. Lielbritānijā dzīvo mani draugi – gan Anglijā, gan Gērnsijā.
– Atgriezties un strādāt uz salas nevēlies?
– Ja mūs, iebraucējus, tik ļoti tur neieredz, vai man vajag lauzties aizslēgtās durvīs? Tur bija laba alga, prestižs darbs, saskare ar bagātajiem cilvēkiem, kuriem bija jānoformē mājas. Spiedienu uz sevi nejutu, bet noskaņojumu kopumā zinu. Tur nebija kovida, jo bija stingri ierobežojumi jau kopš pavasara. Pēkšņi vīruss ir uzradies, un nu vaino viesstrādniekus. Muļķības! Manas draudzenes, kas tur strādā, pusotru gadu nav bijušas dzimtenē. Tāpat citi. Un ja kāds iebrauc, uzreiz lidostā viņam noņem analīzes, ir 10 dienu izolācija, viesstrādnieki ir vairāk pārbaudīti nekā vietējie.
– Vai Latvijā no vīrusa sargājies, baidies?
– Tikai reizi nedēļā dodos uz Madonu, ir līdzi saraksts, ko veikalā nopirkt. Ja mājās gatavo, vairāk neko arī nevajag, var lieliski iztikt. Drīzāk putniem vajadzīgas sēkliņas, jo tās izbeidzas ātrāk. Tāpat barība kādam no mājdzīvniekiem. Ekskursijās pa veikaliem neeju.
Drusku sāpīgi sievietēm ir tas, ka nevaram apmeklēt frizieri. Negrozos darbā, tomēr reizi mēnesī gribas sakopties. Pārējo no skaistumkopšanas speciālistu pakalpojumiem neizmantoju, pati varu uzlikt masku, sakopt nagus, bet „iešaut" matos melnu krāsu negribas. Man patīk, ka speciālists samiksē vairākus toņus, lai seja izceļas, lai atdzīvojas. Citādi viss ir labi. Caur WhatsApp sazinos ar draugiem, varu izrunāties par visu. Kad maijā mums uzsniga sniegs, aizsūtīju bildes uz Lielbritāniju: manas dzeltenās karaliskās fritilārijas visas bija zem sniega. Pagājušā gada 30. janvārī safotografēju bildes ar ziedošiem sniegpulkstenīšiem. Fantastika! Šogad Latvijā ir četri gadalaiki, un tas beidzot ir dabiski skaisti.
2.02.2021.