Trešdien, 25. martā, Latvijā tika pieminēta 71. gadskārta kopš 1949. gada deportācijām. Īstenojot Baltijas iedzīvotāju deportācijas operāciju „Krasta banga" (Priboj), 1949. gada 25. martā padomju okupācijas vara veica otro Latvijas iedzīvotāju masu deportāciju. Vienas nakts laikā savu ceļu uz specnometinājuma vietām Sibīrijā uzsāka aptuveni 42 tūkstoši cilvēku, tai skaitā 10 tūkstoši bērnu.
No toreizējā Madonas apriņķa, kā liecina Valsts arhīva dati, tika izsūtīti 1977 iedzīvotāji, tajā skaitā bērni un sirmgalvji.
Lai arī ārkārtas situācija sakarā ar „Covid-19" mūsu dzīvē ienesusi lielas pārmaiņas, traģiskie notikumi mūsu valsts vēsturē tika atsaukti atmiņā daudzviet.
Jau no paša rīta ziedus privāti pie Brīvības pieminekļa, lai pieminētu 1949. gada 25. marta komunistiskās represijas pret latviešu tautu, kad uz Sibīriju un tās tālākajiem apgabaliem izveda tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, nolika Valsts prezidents Egils Levits. – Padomju okupācijas režīms centās iznīcināt tieši tās grupas, kas visvairāk pretojās režīmam. 1949. gadā tie bija lielie zemnieki un nacionālie partizāni, viņu ģimenes locekļi, kopā 42 tūkstoši cilvēku, līdz ar to gandrīz katra latviešu ģimene ir skarta no šīm un vēl citām komunistu represijām. Šīs deportācijas ir latviešu tautas vēsturiskās atmiņas sastāvdaļa, un vienlaikus tās uzdod arī politisku un sabiedrisku uzdevumu mums visiem apzināties, ka mēs šodien dzīvojam brīvā, neatkarīgā Latvijā, kur mums nekas nedraud, kur mēs paši veidojam savu valsti un vedam to cauri grūtām un pavisam grūtām situācijām, kāda tā, piemēram, ir patlaban. Taču to mēs darām paši un arī lemjam paši, – uzsvēra Egils Levits.
Arī Madonā pie Šķeltā akmens rīta pusē ik pa brītiņam nāca cilvēki, lai noliktu ziedus un pieminētu traģiskos notikumus.
Nolikt ziedus bija ieradušies arī Madonas novada domes pārstāvji.
– Mums visiem vienmēr ir jābūt gataviem uz pārbaudījumiem, bieži vien pat nenojaušot, nenoprotot, kas būs rīt, parīt, aizparīt. Tāpēc mums kā tautai, kā pilsoņiem ir jābūt tam gataviem. Tas tā bija 1941. gadā, pirmajā izvešanas vilnī, tas tā bija 1949. gadā, ne īsti zinot, ne arī izprotot situāciju, tas lielais pārbaudījums gan tīri fiziski, gan arī – galvenais – garīgi, – „Staram" uzsvēra novada domes priekšsēdētāja vietnieks Zigfrīds Gora. – Ļoti svarīgi, ka mēs to novērtējam, un tieši šādos atceres brīžos ir ļoti svarīgi zināt savu vēsturi, tos pārdzīvojumus, to pieredzi, šos stāstus. Mēs arī šodien, šajā brīdī ar to sevi stiprinām, kad mums jābūt vienotiem, ar skaidru prātu, izpratni. Arī šodien, kaut arī mēs nerīkojam oficiālu kopānākšanu, tomēr ziedu nolikšana un atcere liecina, ka savā garā būtībā esam stipri, jo zinām savu vēsturi, līdz ar to mēs pastāvēsim un būsim.
– Lai arī atmiņas ir skaudras, dzīve turpinās. Vakar, vīra 75. dzimšanas dienā, Kuldīgā piedzima mazdēls. Par to liels prieks un gandarījums, un gaišāks skats uz dzīvi, bet atmiņas sirdī ir jātur dzīvas un par to jāstāsta jaunākajām paaudzēm, – atzina Madonas novada politiski represēto biedrības valdes priekšsēdētāja Maruta Bagucka.
– Ikdiena šobrīd sarežģīta. Nesen aizsaulē aizvadīju dzīvesbiedru Jāni, tagad arī ar domubiedriem sarunas vien pa telefonu, – piebilda bijusī ilggadējā Madonas novada politiski represēto biedrības valdes priekšsēdētāja Elza Serdāne, kas tāpat kā Maruta Bagucka uz Sibīriju tika izsūtīta 1949. gada 25. martā.
– Runājot par šodienas situāciju, manuprāt, mēs viena daļa to visu esam sapelnījuši, jo darbojāmies, skrējām, braucām, gānījām Latviju, ka te nav izglītības, medicīniskās aprūpes, te nav darba, te nav naudas, te vispār nav nekāda dzīve – braukt tikai projām. Un ko tagad – tagad lielākā daļa atgriežas. Labi, ka vismaz bēdu brīdī atceras, ka ir tāda dzimtene.
Savukārt pie Šķeltā akmens uzrunātais Andrejs Ierags ticis izsūtīts no bijušā Patkules pagasta: – Tikām izsūtīti 1949. gadā – tikai nevis 25. martā, bet dienu vēlāk – 26. martā, jo iepriekšējā dienā mammas nebija mājās. Viņa bija Rīgā uz ārstu komisiju. Izsūtīja mūs pa etapu uz Tomskas apgabalu. Kamēr Obā gāja ledus, mēs veselu mēnesi dzīvojām barakās pie Tomskas. Pēc tam kuģī „Miņins un Požarskis" veda uz ziemeļiem uz Parabellas rajonu. Tad pa Parabellas upi vēl 200 kilometru uz augšu ar kuteri baržā, līdz nonācām galamērķī vietējā kolhozā. 1956. gadā, kad noņēma komandantūru, pārbraucām pie tēva uz Krasnojarsku uz ģimenes apvienošanu, jo tēvs pēc 10 gadu lēģera netika uz dzimteni. Vēlāk, 1959. gadā, mani iesauca padomju armijā. Trīs gadus nodienēju un tikai 1962. gadā uz Ziemassvētkiem 26. decembrī izkāpu Rīgas stacijā. Pirmo reizi Rīgā pēc 12 gadiem…
27.03.2020.