Šogad janvārī aprit 32 gadi, kopš 1991. gada 13. līdz 27. janvārī vairāk nekā 50 000 latviešu, Tautas frontes vienoti un aicināti, pulcējās, lai izveidotu barikādes ap stratēģiski svarīgiem objektiem gan Rīgā, gan visā Latvijā.
Pateicoties tautas gribai aizsargāt savu zemi, komunistiskās iekārtas ieceres pārņemt varu valstī izgāzās. Arī šogad tāpat kā citus gadus šajos datumos barikāžu dalībnieki visā Latvijā sanāca uz atceres pasākumiem. Aizvadītajā sestdienā tas novada ļaudis pulcēja arī Madonas kultūras namā. Barikāžu atceres pasākuma dalībniekus uzrunāja Madonas novada pašvaldības priekšsēdētāja vietnieks Zigfrīds Gora: – Man ir liels prieks redzēt, ka šajā pasākumā piedalās jaunieši, jo tieši viņi ir tie, kuri veidos un turpinās attīstīt vēsturisko atmiņu par notikumiem mūsu tautas pagātnē. Man ir tas gods šeit redzēt arī tā laika barikāžu dalībniekus un laikabiedrus, kuri bezbailīgi, un, iespējams, pat nenojaušot briesmas, bija gatavi fiziski nevardarbīgi stāties pretī militāram pārspēkam. Tai pašā laikā mājās palika sievas ar bērniem, nezinot, vai viņu vīri atgriezīsies mājās. Cilvēki gan klausījās radio, gan skatījās televīziju, sekojot līdzi notikumiem Rīgā, un visi kā viens sirdī ticēja, ka mēs uzvarēsim. Tik ļoti vienoti un stipri mēs reti kad esam bijuši, bet toreiz mēs tiešām tādi bijām. Ir jāatceras, ka to, ko gribam, ne vienmēr iespējams piepildīt, jo mūsu nebūt nav tik daudz. Mēs saprotam to, ka pasaules politisko karti veido lielvalstis un to vājums vai stiprums, griba bieži vien izšķir daudzu tautu likteņus. Taču, lai iegūtu to, ko gribam, ir ļoti jāvēlas. Ja mēs nebūtu Rīgā un nesargātu savu brīvību un ideālus, nebūtu tādas Latvijas kā šodien. Iespējams, ka nebūtu arī Padomju Savienības, jo tā sevi bija izsmēlusi gan ekonomiski, gan idejiski, bet būtu Krievija – tāda pati kā šodien. Ja latvieši nebūtu nosargājuši Augstāko Padomi un citus stratēģiski nozīmīgus objektus, pie varas, visticamāk, nāktu prokremliskie spēki kā Rubiks, Klaucēns un citi. Un tad pavisam noteikti mums aizvērtos logs uz Rietumiem. Uzskatu, ka barikādes mums nosargāja ceļu uz Rietumu demokrātiju un vērtībām un, iespējams, pasargāja no tādiem notikumiem, kādi šobrīd norisinās tepat blakus Ukrainā un Baltkrievijā. Mums ir liels spēks savā gribā un liela vēlēšanās savā ticībā.
Diemžēl barikāžu laiks prasīja arī visdārgāko – cilvēku dzīvības. Ar klusuma brīdi tika pieminēti barikādēs nogalinātie.
– Novēlu, lai mūsu valstij Dievs dod stipru tautu, tāpat kā toreiz barikādēs. Būsim stipri un vienoti savā kopības idejā! – aicināja Zigfrīds Gora.
Barikāžu laiks nav iedomājams arī bez dziesmām un mūzikas. 1991. gada notikumu atceres pasākumā uzstājās Madonas kultūras nama senioru koris „Mantojums", izpildot Māra Čaklā un Raimonda Paula dziesmu „Tautas acis" (diriģente Ināra Stepāne, koncertmeistare Ieva Hartmane), kā arī Kārļa Skalbes un Imanta Pauras „Zied balti ceļa malas" un latviešu tautas dziesmu Imanta Veismaņa apdarē „Jūriņ' prasa smalku tīklu". Ar muzikāliem priekšnesumiem uzstājās arī Madonas pūtēju orķestris Andreja Cepīša vadībā, izpildot Gunāra Ordelovska „Svētku mūziku", Raimonda Paula muzikālo poēmu „Meža gulbji" un Andreja Riekstiņa parafrāzi par latviešu tautas dziesmām „Kas kaitēja…". Ar saksofona solo klātesošos priecēja Roberts Gotlaufs, izpildot melodiju no kinofilmas „Ilgais ceļš kāpās". Klausoties šo skaņdarbu, notrīsēja visdziļākās dvēseles stīgas.
Barikāžu laiks nesa arī upurus – bojā gāja gan dienesta pienākumus pildošie darbinieki, gan iedzīvotāji. 20. janvāris ir 1991. gada barikāžu aizstāvju atceres diena. Ar barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi apbalvoti vairāk nekā 31 000 cilvēku. Viņu pašaizliedzība šodien ir mūsu atskaites punkts un piemērs. Sena gudrība mums atgādina, ka viens tievs žagars ir viegli salaužams, bet, ja tādus žagarus saliek kopā saišķī, tos nesalauzīs. Barikāžu laiks parādīja tautas spēku, stāvot plecu pie pleca un esot vienotiem savos centienos.
Ir aizritējuši 32 gadi kopš tā laika. Par barikādēm varam uzzināt, lasot grāmatas, klausoties aculiecinieku un barikāžu dalībnieku atmiņās un skatoties foto liecības, kā arī dokumentālās filmas. Svarīgi ir atcerēties, ka, pateicoties visiem, kuri barikādēs piedalījās, mums ir sava valsts, kurā notikumus veidojam mēs paši – pēc sava, nevis svešas varas prāta. Un tieši tādēļ mēs patiesi spējam saprast ukraiņu tautas nesalaužamo garu. Vienotībā un kopībā ir spēks, lai būtu iespējams paveikt to, kas tiek uzskatīts par neiespējamu. Latviešu tautas varonība cīņā par savu valsti ir mūsu vadlīnija šodien un nākotnē.
Sildoties pie atmiņu ugunskura, izjūtas, kādas valdīja pirms 32 gadiem, atrodoties Rīgā, atminējās arī barikāžu dalībnieki.
– Viss sākās 13. janvārī, kad Daugavmalā notika lielais saiets, kuru apmeklēju arī es. Atceros, ka madonieši brauca uz Rīgu ar busiem, daļa pēc tam devās atpakaļ, bet es paliku. Tā arī turpat pa Vecrīgu staigāju, satiku savu studiju biedru un tālāk turējāmies kopā. Aizgājām līdz pilij, kur pāri lielais Vanšu tilts. Tur ir tāda caurbrauktuve no Citadeles puses, un mēs redzējām, ka tieši tajā brīdī tur brauca smagās mašīnas pilnas ar kokiem un citiem smagumiem. Tas man šķita iespaidīgi, piedevām liecināja par to, ka cilvēki ir par daudz ko padomājuši, gatavojušies. Es tur biju tikai tāds cilvēciņš no malas. Uz ielas no pils laukuma pretī Doma laukumam kāds lauza ārā bruģakmeni. Vecrīga tika dažādos veidos norobežota, lai tajā būtu grūti iekļūt. Nebija arī pārāk auksti, atminos, ka iegājām Doma baznīcā, kur tobrīd mācītājs runāja. Tur, kur tagad atrodas skvērs ar pieminekli Gunāram Astram, toreiz stāvēja mašīna ar apaļo antenu. Tas arī man bija kas svešāks un neredzētāks, pirmo reizi skatījos satelīttelevīziju. Tur rādīja, ka Kuveitā notiek karš. Tātad ne tikai pie mums risinājās lieli notikumi. Nebija domas par to, kā būs, ja būs… Bija skaidrs, ka ir jāatrodas Rīgā, ir vienkārši tur jābūt, – 1991. gada janvāri atcerējās barikāžu dalībnieks Indulis Zvirgzdiņš.
Jautāts par to, vai mūsdienu Latvija patiešām ir tā īstā un nacionāli patriotiskā, kuru mums nozaga un par kuru tik daudzi latvieši cīnījās barikādēs, Indulis Zvirgzdiņš atbildēja – ar daudzām nepilnībām, bet – jā. Vieni tās saskatot vairāk, citi mazāk, bet, ja jāaizdomājas par to, kas notiek vairākus simtus kilometru uz dienvidiem, barikāžu
27.01.2023.