Novembris mazliet vairāk kā citi gada mēneši sirdī iededz patriotisma gaismu. Valstij nozīmīgos svētkus mēs izjūtam īpaši skaisti. Runājam par to nozīmību un pieminam, iededzot sveces. Nododam tālāk patriotiskās izjūtas.
Mārītes un Agra Peipiņu ģimenē valsts svētki ieņem īpašu nozīmi, un svarīgākais tiek nodots bērniem – Mārai un Jurģim.
– Patriotisms mums ir tēvzemes – Latvijas – mīlestība un godināšana. Tā ir godprātīga rīcība pret valsti. Patriotismu cenšamies paust gan vārdos, gan darbos, gan savā attieksmē. Dzīvojam ar apziņu, ka mēs esam šeit kopā, lai tiektos uz sabiedrībai nozīmīgiem mērķiem: labklājību, emocionālo labbūtību, drošību. Mūsuprāt, ir svarīgi nerunāt sliktu par Latviju, nenonicināt līdzcilvēkus, apzinīgi izturēties pret vidi, cilvēkiem, institūcijām. Galu galā mēs esam kopā vienā valstī, nevis cits citam par ienaidnieku. Nav tādu labo un ļauno, – uzsver Mārīte Peipiņa. – Manuprāt, tad, kad tu apzinies savu piederību kādai valstij, tautai, tev ir vieglāk dzīvot šajā pasaulē. Ceļot, redzēt dažādas valstis, tautas, sajust kultūru bagātību ir liela dāvana. Atzīsim, nav taču grūti iemīlēties saulainajā Itālijā! Tomēr tā īsti līdz kaulam es varu būt tikai par latvieti. Un tajā apziņā ir milzīgs spēks. Te man jāsaka paldies gan maniem, gan vīra vecākiem, jo viņi audzinājuši mūs patriotiskā garā. Tad nav grūti nodot šīs pašas vērtības mūsu bērniem, tas notiek dabiski.
Mārīte pastāsta, ka bērni jau paši daudz redz un jūt, kas ģimenē ir svarīgs un nozīmīgs.
– Nejūtu vajadzību kaut ko didaktiski mācīt, taču, manuprāt, liela loma ir sarunām. Kad bērni bija mazāki, bija jautājumi: kas ir Latvija? Vai Cēsis ir Latvija? Vai Liezēre ir lielāka par Latviju? Kāpēc citi cilvēki nemāk runāt (ārzemnieki)? Varēja just, ka jau tad tiek meklēta piederība, identitāte. Ar laiku tas mainās un pāraug citās formās, – norāda Mārīte. – Meitai tagad ir vecums, kad ļoti interesē vēsture un tas, kas noticis mūsu zemē – sākot no pirmsākumiem. Mums ir daudz sarunu par baltu ciltīm, latviešu valodu, Latvijas karoga vēsturi, kariem, izsūtīšanām. Parasti šādām sarunām ir kāds impulss, piemēram, janvārī vienmēr cenšamies satikties vai sazvanīties ar vīra vecākiem, kuri bijuši barikādēs, bērniem rodas jautājumi: kas bija jāsargā? kāpēc? vai bija bail? Tālāk saruna risinās dabiski. Reizēm palīdz kāda filma, fotogrāfija vai dziesma. "Dvēseļu puteni" gan neļāvām skatīties, lai arī bērnudārzā vairāki bērni filmu kopā ar vecākiem bija redzējuši. Uzskatu, ka pirmsskolēns šādu filmu vēl nevar izprast, turklāt tā var ļoti nobiedēt bērnu. Labāk kopā padziedam "Div' dūjiņas gaisā skrēja". Dēlam Jurģim šobrīd ļoti interesē karavīru tēma: kas šāva? kāpēc šāva? kas bija labie un sliktie? Seko skaidrojums vienkāršā, viņam saprotamā valodā. Protams, dzīvē kā dzīvē – nav labo un slikto. Bet, pateicoties tiem, kuri tēvzemes dēļ bija gatavi savu dzīvību atdot, mēs varam dzīvot brīvā Latvijā, piedzīvot miera laikus un īstenot savus sapņus.
Māra un Jurģis apmeklē pirmsskolas izglītības iestādi, kur arī tiek stāstīts par Latvijai nozīmīgiem notikumiem, svinēti svētki.
Turpina Mārīte: – Priecājos, ka bērnudārzā daudz tiek runāts par valsts simboliem, svētkiem, tradīcijām. Lāčplēša dienā gājām uz Cēsu pulka Skolnieku rotas pieminekli nolikt sveces, te parasti iesākās lāpu gājiens, kad nebija pandēmijas ierobežojumu. Ejam, un pēkšņi Māra sāk dziedāt Latvijas himnu, aizver acis un dzied pilnā balsī. Viņai tas tik dabiski iznāca! Neviens garāmgājējs nedusmojās, ka ceļu bija aizšķērsojusi, kamēr visa himna pabeigta. Izrādās, ka no rīta bērnudārzā iemācījusies vārdus. Liela nozīme ir rituāliem – svētku svinēšanai un atceres dienu godināšanai: barikādes, novembra svētki, deportāciju piemiņa. Ikgadēji pasākumi tiek gaidīti un kļūst bērniem saprotamāki ar katru gadu jo vairāk. Arī valoda ir latviskās identitātes daļa. Mēģinām izcelt latviešu valodas skaistumu, daudz lasīt priekšā grāmatas, pārrunāt interesantus vārdus, spēlēt vārdu minēšanas spēles, padziedāt kopā. Redzu un dzirdu, cik ļoti bērniem un jauniešiem patīk angļu valoda, reizēm pat uz ielas latvieši savā starpā sarunājas angliski. Tāpēc ir prieks, ka bērni saredz savas valodas unikalitāti un lepojas ar to.
Jautāta, kādas ir Peipiņu ģimenes tradīcijas, Mārīte atklāj: – Novembris Latvijā bieži tiek dēvēts par patriotu mēnesi, un mums patīk šī ideja. Ir valstis, kurās Helovīna dekorācijas uzreiz nomaina Ziemassvētku dekori, gaismiņas un simboli. Latvija rotājas ar lieliem un maziem karogiem, tiek dedzinātas lāpas, sveces, daudzi pie apģērba nēsā sarkanbaltsarkanas lentītes vai dekorē savu mašīnu. Šajā tumšajā mēnesī parādās patriotiska degsme un vēlme apliecināt piederību Latvijai. Tas ir skaisti! Patriotu mēnesī dāvinām Latvijai savus labos darbus, piemēram, sakopjam kādu dabas stūrīti, salasām atkritumus mežā, sakām viens otram komplimentus. Lāčplēša dienā vispirms ejam uz Cēsu pulka Skolnieku rotas pieminekli, kur agrāk sākās lāpu gājiens, tad dodamies uz Pils parku aizdegt sveces un ievietot mirdzošā Latvijas kontūrā uz estrādes kāpnēm. Gājiens noslēdzas Lejas kapos, kur noliekam pēdējās sveces pie pieminekļa Pirmajā pasaules karā un Latvijas Atbrīvošanas cīņās kritušo karavīru piemiņai. Pa ceļam runājam ar bērniem par Latviju, par brīvības cīņām, drosmi un atbildību. Savukārt 18. novembra svinības tiek ļoti gaidītas. Jau pirms Lāčplēša dienas tiek izdekorētas istabas, visbiežāk ar Latvijas karodziņu virtenēm. Pirms pandēmijas Latvijas dzimšanas dienu svinējām kopā ar vīra vai maniem vecākiem, lai kopības izjūta būtu lielāka. Tiek uzvilktas svētku drēbes, dziedāta himna un citas dziesmas. Kopīgi televizorā skatāmies militāro parādi. Tad seko svētku maltīte. Ierasts, ka uz galda redzami ēdieni karmīnsarkanā un baltā krāsā – biezpiens, bietes, dzērvenes, protams, arī atbilstoša Latvijas dzimšanas dienas kūka, ko palīdz dekorēt bērni. Pagājušajā gadā 18. novembrī devāmies dabā – pārgājienā gar Amatas upi. Gleznainā apkārtne radīja svētku izjūtu. Latvijas daba ir brīnumskaista.
17.11.2021.