Ērglēnietes Ineses Leibomas mūžs nu jau vairākus gadu desmitus savijies ar Sausnēju. Ik rītu viņa mēro apmēram desmit kilometru garu ceļu no novada centra, lai precīzi un uzticami kā pulkstenis būtu savā darbavietā.
– Esmu dzimusi Liepkalnē, ieprecējos Sausnējā, un vēlāk pārnācām dzīvot uz Ērgļiem. Sausnējā strādāju nu jau 36 gadus – 1984. gadā darbu uzsāku Ērgļu Patērētāju biedrības veikalā. Kad 1993. gadā privātveikalu Sausnējā atvēra Velču ģimene, pārgāju darbā pie viņiem, – apstiprina Inese Leiboma.
Īpašnieku un vietas maiņa
– Sākumā veikals bija kultūras nama ēkā, vēlāk pārgāja uz Sausnējas pagasta „Vārpām", kur joprojām šai namā strādāju, – vēsta Inese. – 2014. gadā ēku atpirka tagadējā veikala saimniece Ilga Zvirgzdiņa. Iepriekš viņai veikals bija Sidrabiņos, tirdzniecības jomā Ilgas kundze sāka darboties arī Sausnējā.
Turpina senču arodu
Aicināta pastāstīt vairāk par sevi, Inese Leiboma atklāj: – Esmu diplomēta tirdzniecības darbiniece – pēc vidusskolas absolvēšanas beidzu Rīgas tirdzniecības skolu. Ļoti patīk darbs ar cilvēkiem, un kaut kas tajā pārmantots no manas dzimtas, jo vecmāmiņa arī bija bodniece. Latvijas laikā Ērgļos viņai bija desu veikaliņš. Visu savu darba gadu laikā ne reizi nav bijis vajadzības ņemt slimības lapu, senču stiprums acīmredzot man dots arī šai jomā. Mamma nodzīvoja 90 gadu garu mūžu, pagājušā gada vasarā tika aizsaukta mūžībā.
Pirmās nepieciešamības preces
Lūgta raksturot tirdzniecības vietas produkciju Sausnējā, pārdevēja norāda, ka veikalā ir plašs produktu klāsts: – Ir pārtikas produkcija, nedaudz tirgojam rūpniecības preces, sadzīves ķīmiju, nedaudz arī no apģērbiem – visas pirmās nepieciešamības preces. Veikalā pamatā iegriežas vietējie iedzīvotāji. Kad darbojās pamatskola, bieži pie mums ieskrēja skolēni, tagad, kad rit pirmais gads, kopš skola Sausnējā ir slēgta, bērnu tirdzniecības vietā ir mazāk. Reizēm uz veikalu atbrauc Vietalvas cilvēki, salānieši, tāpat cilvēki no Alunēnu puses.
Vīruss liek novērtēt vietējo veikalu
Taujāta par vīrusa „Covid 19" nestajām izmaiņām, Inese Leiboma neslēpj, ka šobrīd cilvēku vietējā veikalā ir vairāk: – Viņi negrib braukt uz pilsētām, baidās no iespējas inficēties ar vīrusu un pie mums parādās skaitliski vairāk. Vēdinām telpas, grīdas mazgājam ar dezinfekcijas līdzekļiem, ievērojam sanitāros un higiēnas noteikumus. Pircēji ir disciplinēti, dezinficē rokas, ievēro 2 metru distanci, bet kopumā ir bažīgi. Es pati uzmanos, zināms nemiers iekšā ir, bet kaut kā īpašā veidā nesatraucos. Ir jāstrādā, dienišķo maizīti cilvēkiem vajag, un par dīkstāvi nevar būt ne runas. Veikals ir un būs vajadzīgs vienmēr, šai ziņā no nedienām, ka nav darba, esmu pasargāta.
Strādā kultūras nozarē
Tomēr ir joma, kur aktīvā sieviete izjūt vīrusa nestās pārmaiņas. Tā kā valstī ir izsludināts ārkārtas stāvoklis, pasākumi ne sportā, ne kultūras jomā līdz 14. aprīlim nenotiek.
– Laukos ir jāprot darīt visu, un es jau daudzus gadus Sausnējā strādāju arī kultūras jomā, – informē viņa. – Kad vīrs Vairis nomira, pagasta vadītāja piedāvāja darbu Sausnējas kultūras namā. Tā uz pusslodzi tur darbojos joprojām. Tagad gan šī nozare ir apstājusies, nekas nevar notikt. Janvārī vēl paguvu noorganizēt barikāžu laikam veltītu pasākumu, vēlāk – koncertu, kurā piedalījās Ērgļu saieta nama tautisko deju kolektīvs „Pastalnieki", bet Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena 25. martā jau pagāja pavisam klusi. Sidrabiņos pie pagasta pārvaldes ēkas ir uzstādīts piemiņas akmens, tur nolikām svecītes. Pavasarī ieplānots ikgadējais līnijdeju kolektīvu saiets, tikai nezinu, vai tas notiks. Tāpat Lieldienu tradicionālā pasākuma šogad nebūs. Sidrabiņos pie pārvaldes ēkas Lieldienās parasti pulcējas ap simt cilvēku, notiek dažādas izdarības, stafetes, spēles, fotoorientēšanās sacīkstes, vienmēr vārām tradicionālo skābeņu zupu. Šajā pavasarī tā visa nebūs.
Kultūras dzīves veidotāja skumst arī par jaunatnes trūkumu – kopš Jāņa Zālīša Sausnējas pamatskola ir likvidēta, laukos jauniešus nemana: – Agrāk pasākumus bieži rīkojām kopā, tagad turamies pie tā kodola, kas mums ir, – līnijdeju dejotājas, prieks par senioru vokālā ansambļa „Pīlādzītis" dalībniecēm.
Gandarījums par bērniem un mazbērniem
Ierunājoties par ģimeni, Inese Leiboma atplaukst smaidā: – Man ir trīs bērni un seši mazbērni. Vecākā meita dzīvo Koknesē, viņas ģimenē ir trīs dēli. Guna šajā pavasarī pabeidza Rēzeknes Augstskolu, būs mazāko klašu skolotāja bērniem ar speciālām vajadzībām. Viņa jau strādāja Vecbebru internātskolā, vēlāk Rīgā. Vidējā meita ir prom ārzemēs – dzīvo Īrijā, viņas ģimenē ir divas meitas. Ieva šobrīd dzīvo pa māju, ir beigusi viesnīcu servisa speciālistu skolu, frizieru kursus.
Dēls Vairis dzīvo Baložos, viņš precējies ar Ērgļu meiteni, un ģimenē aug viena atvase. Dēls pabeidza Sporta pedagoģijas akadēmiju, iestājās Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Viņš kādu brīdi bija lielajā sportā, 2015. gadā pasaules junioru čempionātā ar Ķibermaņa četrinieku izcīnīja sudraba godalgu. Daudz arī citu medaļu mājās ir.
– Kad kāds no bērniem atbrauc ciemos, Ērgļu dzīvoklī neesmu viena, varam būt kopā, – pauž māmiņa. – Priecājos, ka ir internets, skaips un WhatsApp, ar savējiem sazinos arī šādā veidā. Īrijā mazmeitas iet bērnudārzā, diemžēl vīrusa dēļ arī tur viss apstājies. Ir sadoti dažādi darbiņi, un tos mazmeitas pilda mājās. Vecākajai mazmeitai ir seši gadi, viņa angļu valodā mācās lasīt. Arī latviski labi saprot, kaut turienes dzīve rit angļu vidē. Jāturas visiem! Lai vīruss mūs neskar, gan vīrusa nestā krīze pāries un viss atkal būs labi.
01.04.2020.