Koronavīrusa izraisītās pandēmijas dēļ pērn tika atcelti ļoti gaidītie XII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Pagaidām tie pārcelti uz šo gadu, taču nav zināms, kas gaidāms, vai svētki vasarā vispār notiks.
Skaidrs ir viens – ja arī svētkus varēs organizēt, tajos nebūs ierasto koru un deju kolektīvu kopkoncertu ar daudzu tūkstošu dalībnieku un skatītāju līdzdalību. Lai bērni, kuri vairākus gadus gatavojušies svētkiem, neatslābtu, izveidotas speciālas kopdejošanas un kopdziedāšanas nodarbības, kurās skolēnus mudina atkārtot deju soļus un dziesmu meldiņus. Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku organizatori aicina būt atbildīgiem, turpināt dziedāt un dejot mājās, lai tad, kad varēs atkal tikties, kopīgās dziesmas un dejas priecētu ikvienu. Interneta vietnē „Tavaklase.lv" skolēniem pieejami pavasarī filmētie videomateriāli mācību stundu ērtai izmantošanai.
– Vai diriģenti ar šiem materiāliem strādā? Un kas vispār notiek ar koriem? – vaicāju Madonas Valsts ģimnāzijas jauktā kora diriģentei Ijai Voiničai-Grīnai.
– Iespējams, kāds no kolēģiem gatavo balsu ierakstus, tos izsūta un bērni, kuri ir īpaši ieinteresēti, pamācās. Tāpat var iet interneta vietnē „Tavaklase.lv" un dziedāt, bet kolēģi, arī lielie diriģenti, atzīst, ka neklātiene un zoom variants kormūzikā nav efektīvs, mūzikas apguves jomā tas nav pielietojams. Lielas nozīmes individuālai dziedāšanai arī nav. Ja korī ir 40 cilvēku, individuāli strādājot un katram veltot 40 minūtes, pusgadā konkrēto cilvēku redzēšu divas reizes. Bet ikkatram taču vēl svarīgāk ir sadziedāties ar visiem pārējiem. Galvenais šobrīd ir nenokaut Dziesmu svētku būtību, nepieļaut, ka tie pazūd. Tāpēc cenšamies uzturēt svētku ideju, dzīvojam ar domu, ka svētki būs.
– Ļoti ceram, ka būs, bet kādā mākslinieciskajā līmenī?
– Koru repertuārs tika apgūts, lai to pagājušā gada pavasarī varētu dziedāt skatēs. Atceros, Rīgas skolā 12. martā man bija paredzēta dziesmu izloze, bet 12. martā sākās pandēmija, un ar to viss beidzās. Skolēnu koru specifika ir tā, ka katru gadu viss jāsāk no jauna, jo divpadsmito un daļas devīto klašu audzēkņu kolektīvā vairs nav, klāt nāk jauni dziedātāji. Šobrīd šī jaunā maiņa, visticamāk, svētku repertuāru nav apguvusi. Darbs būtu jāsāk atkal no jauna.
– Vai pieļaujams, ka Dziesmu svētki notiek jelkādā kvalitātē?
– Notikt jau var jebkas, ja to gribam. Kvalitāte gan ir pakārtots jautājums. Ja būs atļauts pulcēties, to īstenot varēs, cits jautājums – cik tas būs droši, cik liela atbildība gulsies uz skolotāju un diriģentu pleciem, cik ieinteresēti būs vecāki laist savus bērnus dziedāt. Un jāsāk jau iztēloties, kā Mežaparka estrādē stāv bērns divu vai trīs kvadrātmetru laukumā no nākamā – tā taču ir milzu starptelpa! Vai bērns dzirdēs otru koristu, vai viņš būs drošs un varēs nodziedāt savu partiju, nav ne jausmas. Mans subjektīvais viedoklis ir tāds, ka tas ir diezgan nereāli.
– Tad svētki „par katru cenu" ir nevajadzīgi?
– Nevaru teikt, ka tas ir nevajadzīgi, bet tad nebūs aktuāli runāt par izpildījuma kvalitāti un māksliniecisko līmeni. Tad priecāsimies par to, ka kaut kas vispār notiek. Ja bērni būs gatavi braukt uz svētkiem, tad brauksim. Pieļauju, ka daudzi to arī vēlēsies, jo ir sailgojušies pēc kopības izjūtas un dziedāt grib gan skolotāji, gan skolēni, tāpat pieaugušo kori. Tie, kas ar dziedāšanu ir saslimuši, grib to darīt, bet dziedāšana būs pēdējais, ko valdība ļaus darīt. Kā dzirdējām – no dziedāšanas visvairāk aplipināmies un saslimstam.
– Vasara paies, vai ir doma turpināt ar Madonas Valsts ģimnāzijas kori strādāt arī nākamajā mācību gadā?
– Nekad nav bijis domas Madonu pamest, šeit nestrādāt. Galvenais, lai ir veselība, normāla dzīve un bērni, kas grib dziedāt. Pašlaik ir tik smags un dīvains periods, ka vienam pret otru jāizturas ļoti uzmanīgi un saudzīgi. Šis laiks vienkārši ir jāpārdzīvo. Ja izdosies saglabāt vēlmi dziedāt, kā perspektīvu redzu sadziedāšanos Gaiziņā, kur atbrauktu tie kolektīvi, kas vēlas, un brīvā dabā, jaukā laikā dziedātu bez liela pompa un pretenzijām uz augstvērtību. Protams, tur grūtības ir tajā, ka dziedātājiem perfekti jāzina sava balss, tur cits citu tik labi nedzird. Ja ir jāievēro distance, neapšaubāmi pazūd pleca sajūta, rodas milzu apgrūtinājums. Ja dziedātājs nav pārliecināts par sevi un knapi čukst, nekas arī neskan. Tā būs visur: tiklīdz koristi izstājas lielā attālumā viens no otra, viņi kļūst par solistiem, tur vairs nav sadziedāšanās, nav skaņojuma, tā var dziedāt tikai izcili profesionāļi. Bērni korī tā dziedāt noteikti nevar. Viņiem vajag izjust, ka katrs nav viens. Tāpēc uz jautājumu, kas notiek, atbilde ir viena – nekas koros šobrīd notikt nevar. Caur datora platformām strādāt nevaram. Koris ir dzīvi cilvēki, tas ir kontakts, skaņa, vismaz ansambļa veidojumā. Var pastrādāt ar vienu dziedātāju, bet ar nosacījumu, ka viņš pēc brīža iekļaujas kopkorī vai vismaz savā balss grupā, nevis gadu viens pats dzied kora dziesmas.
– Vai diriģenti šai posmā tiekas?
– Ar novada skolotājiem zoom telpā ik pa brīdim tiekamies, pārrunājam aktualitātes un vismaz cits citu uzmundrinām. Interešu izglītības speciālisti šonedēļ ziņoja, ka būs vebinārs, uz ko var pieteikties un kurā runās par interešu izglītību valsts mērogā.
– Kā pašai izdodas atrast stiprinājumu, dzīves garšu?
– Šai periodā man tā ir ģimene, bērni, daba, pastaigas. Ziņas mājās cenšamies skatīties iespējami maz, nedzīvojam publiskā vietā, kontaktēties ar daudziem nesanāk. Tā kā mūziķi ir ļoti emocionāli cilvēki, šis laiks ir smags, jo mums ir atņemts viss, kas dara prieku, no kā uzlādējamies, kur smeļam savu spēku. Mūsu darba specifika ir tā, ka visu atdodam un spēku saņemam pretim, tā ir mijiedarbība. Enerģijas apmaiņas ar koriem šobrīd nav, darīt neko nevaram, varam iet staigāt, elpot svaigu gaisu. Katrs, protams, ko atrod, lai nenojuktu prātā, taču diriģenta stihija nav sēdēt pie datora un ieurbties tehnoloģijās, bet gan strādāt ar bērniem klātienē.
– Kaut kur jau ieskanas doma, ka mūzika, māksla, mājturība skolās nemaz nav tik vajadzīga.
– Viedoklis, ka mūzikas, mākslas, mājturības stundas ir lieks laika patēriņš, ir aplams. Lai vai cik bērni ir noslogoti, kultūra kaut nelielā apjomā viņiem ir nepieciešama. Paklausīties klasisko mūziku, tikko svinējām Raimonda Paula dzīves jubileju – pievērst uzmanību tam. Nu nevar aprobežoties tikai ar uzdevumiem, kur jāpilda testi, jāatķeksē pareizā atbilde. Svarīga ir domāšana, tāpēc savās stundās uzdodu darbus, kur jāuzraksta kaut pieci, bet savi teikumi, savas izjūtas, nevis jānokopē vai tikai jāatķeksē. Rosinu analizēt un iedziļināties, pafantazēt un padomāt. Mākslā nevar būt nepareizu atbilžu, katrs viedoklis ir svarīgs, galvenais, lai ir sava doma un lai šis mācību gads neaiziet pa tukšo.
– Mazajiem bija pagarināts brīvlaiks, no nākamās nedēļas arī viņi mācīsies attālināti.
– Saņemties un piespiest sevi attālināti darboties ne visiem ir viegli. Tas attiecas arī uz pieaugušajiem. Ja darbā nav jābūt noteiktā laikā, cilvēks izlaižas. Un ja nevari satikt citus, tas ir vēl briesmīgāk. Biju aizbraukusi uz Rīgas skolu pēc grāmatām, skola ir tukša – kā kosmosā. Cilvēki ir izslāpuši kaut parunāties. Iepriekš tam pietrūka laika, bija jāskrien, jāstrādā, tagad slāpstam un ciešam.
– Atgriežoties pie Dziesmu svētkiem – ir dzirdēts, ka tie varētu notikt visas vasaras garumā.
– Vai tikai nav tā, ka mēģina uzturēt garu, ka svētki būs, un negrib pieņemt realitāti, ka var arī nebūt. Neredzu iespēju, kā vasarā uz mēnesi savākt bērnus kopā. Pirms svētkiem vismaz mēnesi intensīvi ir jādzied, jāstrādā, jāatjauno vai jāapgūst repertuārs. Bērns nevar noturēt daudzbalsību uzreiz, vajadzīgs pacietīgs un intensīvs darbs.
Vēl varu teikt, ka dziedāšana koros kopumā ir nepopulāra, kori paliek skaitliski mazāki. Turklāt latviešu mūzika nav īpaši iecienīta bērnu vidū. Dejot skolēni vēl iet, kustēties viņi grib, bet dziedāšana šķiet garlaicīga. Protams, ir arī tie, kam ļoti patīk, kuri nevar vien sagaidīt tikšanos.
– Lai klātieni aizstātu ar darbu interneta vidē, jābūt labām tehnoloģijām un cilvēkam, kas tajās ir zinošs.
– Nevar no mūsu paaudzes cilvēkiem prasīt nez kādas zināšanas informātikā vai programmēšanā. To, kas nepieciešams, esam pašmācības ceļā apguvuši, bet neesam IT speciālisti. Mums ir cita izglītība, un nav godīgi prasīt, lai diriģents astoņas stundas urbtos datorā. Tāpat par bērniem un jauniešiem – nabagi sēž entās stundas pie datora. Kur tad ir visi tie mediķi, kas iepriekš uztraucās, cik tas ir kaitīgi? Tagad visiem, arī mazajiem, liek sēdēt pie datora, un izrādās, ka dators vairs nav neveselīgs. Tad ir jautājums, cik pieņemtie lēmumi vispār ir loģiski un vai tie ir pārdomāti.
22.01.2021.