Klāt aprīlis – sulu laiks, kad koku galotnes skatās debesīs un 23. aprīlī I. Indrānes 93. dzimšanas diena, kuras sakarā rakstniece teikusi, ka tad koku galotnes skatās debesīs… Un vēl, ka "dzīves vērtība ir pati dzīvība un cilvēciskums cilvēkos…".
I "Meklējiet labos, nesakiet cits citam rūgtus vārdus!" (I. Indrāne)
Šī īpašā spēja strāvo Ilzes Indrānes daiļradē no katra daiļdarba, no katra autogrāfa dāsni dāvātajās grāmatās, no katras vēstules, no intervijās paustā presē… Vēl un vēl! Arī man ir bijusi tā laime baudīt vārda mākslinieces sirds siltumu, īpašo gaismu mūža garumā… Par to – mīļš paldies! I. Indrānes daiļrades attīstībai esmu sekojusi kopš viņas pirmajiem darbiem: "Dzirkstis" (1959), "Tipsis, Topsis un Tedis" (1960) un pirmais romāns "Lazdu laipa" (1961).
Rakstnieces darbi, to varoņi kā dzīvi vīd acu priekšā un uzrunā ikvienu tā īpaši gaiši, dedzīgi – īsti "indrāniski"… Un vienaldzīgo nav!
Ieklausīsimies: "Septiņpads-mit gadu vecam cilvēkam ir septiņi kalni uzticības un septiņas jūras mīlestības." Tā autore – "Lazdu laipā".
Tolaik biju skolniece Madonas 1. vidusskolā, kad mēs, lazdu laipas gājēji – mundri, romantisku ilgu apgaroti – "Lazdu laipu" pieņēmām par savējo. Vai tad mēs, kājāmgājēji, nestrādājām rudeņos kolhozos ražas novākšanas talkās? Mūsu – pēcka-
ra – paaudzei I. Indrānes "Vēstules sniegā" likās kā par mums rakstītas utt… Un tā nu sanāca, ka, augstskolu (LU) absolvējot, rakstīju pat diplomdarbu par jauniešiem I. Indrānes darbos. Līdz ar to radās iespēja rakstnieci iepazīt tuvāk. Vēlāk, manās skolotājas gaitās Cesvaines vidusskolā, notika tikšanās ar autori… Savus audzēkņus aizvedu arī ciemos pie rakstnieces – Praulienas ciema "Lejaszīlēs" ziedonī, kad viņa mācīja mūs potēt ābeles… Tā pamazām izauga mūsu gara draudzība. Uzdrošināšos tā teikt, jo rakstniece mani ir apdāvinājusi ar savām grāmatām. Esmu saņēmusi vēstules, apsveikumus…
II "Kas no Dieva dots, tas neiznīks." (I. Indrāne)
Tādi vārdi lai skan apsveikumam šopavasar! Un tie vistiešāk attiecināmi uz pašu vārda meistari.
Romāns "Zemesvēzi dzirdēt" – zemes un cilvēka cildinājums. Bet kam atstāt cirvi? Tāds ir rakstnieces uzdotais pienākums katrai ģimenei –
dzimtai. Jo viņa savulaik teikusi par darbu "Putnu stundā": "… ar šo darbu esmu skārusi daudzus, stāvējusi tuvu klāt. Es gribu būt savai tautai līdzās." ("Stars", 26.10.1996.)
Laika gaitā rakstniece vērīgi lasījusi Cesvaines kultūras biedrības izdevumus. Un divdesmit gadu garumā sūtījusi četru "Cesvaines grāmatu" veidotājiem spēka vārdus. Pateicamies! Turamies…
"Dievsunītis – kalps un sargs ābelēm, naktsvijolēm, pilīm, torņiem, kapsētām un Dievlīdzībai cilvēka dvēselē." (I. Indrāne 23.04.2007.) Ticam šiem viediem vārdiem, jo to apgalvojusi grāmatas "Dievsunīši" (2007) autore.
Lai Jums, mīļo Rakstniec un dzīves Skolotāj, prieku nes strazdu svilpes, cīruļu treļļi, vizbuļu zilactiņas!
Un pēc vizbulēm manā dārzā uzziedēs Jūsu dāvātās anemones… Kā vēlējums arī man uzturēt možu garu.
Turēsimies – ticot, cerot un mīlot!
24.04.2020