Izbēgušas no kara šausmām Kijevas apgabalā, jau vairāk nekā nedēļu Irina, Valentīna un Tatjana ar bērniem dzīvo Liezēres pagasta Ozolos. Sarunu viņas iesāk un pabeidz ar pateicības vārdiem par uzņemšanu un vietējo iedzīvotāju atsaucību – ik dienu kāds apjautājoties, vai vēl ko nevajagot. Bet šobrīd esot viss. Pats galvenais – drošības izjūta pašām un bērniem.
– Te ir plašums, apkārt ir teritorija; arī rotaļlietas, gan mums, gan bērniem visu ko jau sanesa. Milzīgs paldies vietējiem cilvēkiem, cik labi mūs uzņēma, nemitīgi apjautājas, vai viss kārtībā, vai vēl kas nepieciešams. Šobrīd pašas formējam dokumentus, iepazīstam Ozolus un arī Madonu. Esam trīs ģimenes ar dažāda vecuma bērniem un mana mamma – kopā 10 cilvēki. Lielākie mācās attālināti, bet jaunākie nākamnedēļ sāks iet vietējā bērnudārzā, līdz šim vajadzēja nedaudz adaptēties, – par pašreizējiem apstākļiem teic Irina.
Viņas ar Valentīnu jau laikus sapratušas, ka būs jāizbrauc no Ukrainas, lādiņu sprādzieniem arvien tuvojoties viņu mājām. Sieviešu dzīvesvietās tieša karadarbība pirmajās Krievijas iebrukuma dienās neesot sākusies. Tikmēr Tatjanas dzīvesvieta Buča ir to pilsētu bloka vidū, kas atrodas ceļā uz Kijevas ieņemšanu tiem krievu kareivjiem, kas ienākuši no Baltkrievijas puses.
Četru bērnu mamma Valentīna atceras, ka naktī uz 24. februāri viņa strādājusi; no kolēģiem uzzinot, ka tiek bombardēta Čerņigova (Čerņihiva) un kaut kur pie Borispoles, sākumā padomājusi, ka tas ir kāds terorakts. Domādama neiedomājusies, ka Krievija sākusi vērienīgu uzbrukumu Ukrainai. – Katru nakti skanēja sirēna, aizmigt nebija iespējams, slēpāmies vannasistabā, jo mums nav pagraba. Dzirdot, ka sāk bombardēt arvien tuvāk mūsu pilsētai, radās bailes par bērniem, negribēju, lai viņi šīs šausmas piedzīvotu, lai neredzētu ne līķus, neko, kā citi bērni. Pamazām savācāmies un pie pirmās iespējas izbraucām, kad caur vīra darbavietu piedāvāja evakuēt ģimeni uz Latviju, – pastāsta Valentīna.
Savukārt Tatjanas dzīvesvietā Bučā viss bijis mierīgi vien līdz 24. februāra pulksten 12. Tad krievi sākuši bombardēt blakus esošo Gostomeļas lidostu. Cilvēki skrējuši pirkt krājumus – ēdienu, ūdeni, zāles. Tagad Tatjana saprot – vajadzējis izbraukt uzreiz, bet nolēmuši palikt, jo tobrīd vēl neapzinājušies situāciju. Tā sākušās divas nedēļas krievu, kadiroviešu okupācijā, ko Tatjana atceras kā elli zemes virsū.
Jau pirmajā kara dienā ar bērnu un kaimiņiem sēdējuši mājas pagrabā, kas, protams, nebijis paredzēts vai aprīkots dzīvošanai. Kad 25. februārī Vorzeļā, pie Bučas, iegājuši krievu tanki, ģimenes palūgušas patverties frizētavā, kas mājai iekārtota pagrabstāvā.
– No 25. februāra līdz 11. martam dzīvojām pagrabā. Bērns divas nedēļas vispār neizgāja ārā, jo stacijā, 200 metru attālumā no mūsu mājas, iegāja kadiroviešu kolonna. Ielu pilnībā iznīcināja, tur mētājās kadiroviešu līķi, suņi tos ēda, jo tos nenovāca. Krievus, ko ievainoja, paši piebeidza, lai mazāk problēmu. Kādā ceturtajā dienā sākās nemitīgas apšaudes, sāka krist lādiņi dzīvojamajās mājās. Vīru gandrīz nošāva, izejot no veikala, sākās veikalu aplaupīšana, paziņas man zvanīja, lai mūkam. Nebija iespējas. Es jau grasījos kaut kājām iet līdz Kijevai, bet teica – nedod Dievs, nošaus! No pagraba ejot uz mūsu dzīvokli 5. stāvā, ņēmu līdzi cirvīti, jo viņi mums pat pagalmā skraidīja. Neatceros jau vairs, kura tā diena bija, bet tieši gar mums pabrauca garām 20 tanki, kadiroviešu kolonna, specrota. Par laimi, mūs neaiztika. 5. marta vakarā mūsu mājas 5. stāvā trāpīja lādiņš, aizdegās dzīvoklis, pārmetās arī uz citiem. Mēs bijām paspējuši nokāpt pagrabā, bet kaimiņš stāvēja tieši uz balkona. Mūsu vīrieši gāja palīgā, gribēja viņu izvilkt, bet cilvēks juka ārā… Tie miermīlīgie iedzīvotāji, ko nogalināja, vienkārši turpat blakus arī gulēja, nebija, kas novāc. Kad jau mēs braucām prom, līķus vietējie iedzīvotāji savāca un apglabāja brāļu kapos pie mūsu baznīcas, 67 cilvēkus. No viņiem dažus nevarēja identificēt, – baismās kara seku ainas atmiņā atsauc Tatjana.
Viņu dzīvesvietā ienākušie pārsvarā bijuši jauni krievu puiši, gluži vai paši vēl bērni, teikuši, ka esot „miera uzturētāji". Tā kā cilvēki savā starpā uzturējuši kontaktus caur „Telegram" grupām, lasījuši ziņās, ka pieauguši vīri ne tik labvēlīgi pret civiliedzīvotājiem izturoties. – Mums paveicās un mūs neaiztika, jo zinu, ka Irpiņā… tur vienkārši meitenes, sievietes izvaroja, par to ļoti baidījos, jo man ir meita. Baidījos arī, ja viņiem beigtos pārtika, tad nāktu mums to atņemt. Slēpām savus vīrus, jo vienu dienu krievi vienkārši no ielas vāca vīriešus un kaut kur veda prom. Taisījām barikādes, lai mums netiktu klāt, slēpām, labi, ka izdevās, – teic Tatjana.
Pēc tam, kad mājas 5. stāvā bija trāpījis lādiņš, viņu dzīvoklis vairs nav bijis apdzīvojams, daudzas mantas, tostarp meitas drēbes, neizmantojamas. Nepaspējuši izglābt ģimenes mīluli kaķi, kas dūmos nosmacis, nācies apglabāt.
– Iznīcināja arī sadzīvei vajadzīgo infrastruktūru, kanalizācijā sameta sprāgstvielas. Mums nebija ne ūdens, ne gāzes, ne siltuma, ne elektrības. Gatavojām uz uguns, uz mangāļiem, ūdens, par laimi, bija no akas, viņi mums „laipni parādīja", lai ūdeni no turienes ņemam. Bērns negribēja iet ārā, baidījās; kaut zobus lai varētu iztīrīt. Kaut ko jau noteikti redzēja, līķus it kā centās apsegt, bet tāpat, kaut vai vējš uzpūš… Naktī ļoti sāka griezt zobus uz nervu pamata, arī pašai pagrabā, tā kā man vispār ir bail no slēgtām telpām, nāca virsū panikas lēkmes, – sieviete iezīmē dzīves apstākļus ieņemtajā Bučā.
Viņa novērojusi, ka kareivji arī centušies psiholoģiski iebiedēt – ar tanku piebraukuši pie dzīvojamās mājas un vienkārši izšāvuši, noteikuši pašu izdomātas komandantstundas jau no pulksten 16, kad civiliedzīvotāji nedrīkstot rādīties ārā. Citu dienu draudējuši, ka šonakt pilsēta tikšot nobombardēta, kaut tā nakts tieši izrādījusies pavisam mierīga.
Pirmais evakuācijas autobuss iedzīvotājiem solīts 10. martā, taču neatbraucis, jo krievi neesot ielaiduši. Citu dienu no Kijevas tomēr izdevies atbraukt vecam maršrutniekam. – Tā bija briesmīga pusotra stunda ceļā uz Kijevu. Maršrutnieks vienkārši nesās – jo ātrāk brauc, jo lielāka cerība netikt zem automātu kārtas. Neskaitāmas reizes šķita, ka autobuss apmetīs kūleni, cik ātri brauca, ceļš arī nemitīgi ar šķēršļiem – apgāztas mašīnas, viss iespējamais. Atbraucot Kijevā – tur it kā mierīgāk. Bet tāpat skan sirēnas, sprādzieni, pamosties, skrien slēpties vannasistabā. Sirds leca pa muti laukā, tāpēc pieņēmu lēmumu bērna un sevis dēļ, lai nenojūgtos, tomēr braukt prom. Baidījos, lai Kijevā neatkārtojas tas pats iepriekšējais stāsts, – apsvērumus pamest Ukrainu atklāj Tatjana.
Tikmēr Irina secina, ka devusies no valsts prom kopējās panikas iespaidā. 24. februāra rītā vēl nesapratusi, kas notiek. Pirmais „uzsprādzis" darba grupas čats, kolēģes rakstījušas, ka sācies karš. Ja nu kas, ar vīru savākuši divas somas ar visu nepieciešamo, mamma ar bērnu sāka gulēt dzīvokļa koridorā. Logus aizlīmējuši ar biezu skoču un aizbarikādējuši ar matračiem.
– Arvien tuvāk sākās lādiņu trāpījuma gadījumi mūsu mikrorajonā, tādēļ nolēmām izbraukt. Kad jau braucām vilcienā, atnāca bilde, ka lādiņš nokritis 200 metru no dārziņa, kurā gāja meita. Un tad jau lādiņi sāka krist arvien tuvāk un biežāk, – atminas Irina. Sākumā vēl palikuši Ukrainā, daudzi cilvēki emigrē uz rietumiem. Pieprasījums licis palielināt īres cenas mitekļiem, tādēļ tikpat daudziem arī nācies atgriezties atpakaļ, jo vienkārši beigusies nauda. Irina atzīst: – Citas vietas, kur doties, īsti nebija, tāpēc sapratām, ka jāizbrauc. Organizācija (AS „Sadales tīkls") izsūtīja ģimenēm, kas tajā strādā, piedāvājumu braukt uz Latviju. Aizpildījām pieteikumu, savācām somas un pēc trim dienām izbraucām. Es laikam vairāk padevos panikai, tā jau bijām noskaņoti sēdēt līdz beigām, jo mūsu mikrorajons iebrucējiem īsti nav interesants. Bet arvien vairāk paziņu sāka zvanīt, stāstīt, ka vieni, otri, trešie aizbraukuši, un arī mūs mudināja to darīt.
Ukrainā palikuši sieviešu vīri, vecāki, radinieki. Pie viņiem šobrīd viss esot relatīvi mierīgi, jo dzīvo vietās, kur nenotiek intensīva karadarbība.
Zinot, ka notiek arī informatīvais karš, jautāju ukraiņu sievietēm viņu viedokli – ko vēlētos pateikt „neticīgajiem"?
– Pirms pieņemt kādus lēmumus, viedokļus, ieteiktu cilvēkiem vākt informāciju no dažādiem avotiem, ne tikai Ukrainas, Krievijas, Latvijas. Informācijas šobrīd ir ļoti daudz, bet tikai tā ir iespējams iegūt kopainu. Un lai „nekarina zīmogus" uz cilvēkiem, jo nav zināms, kad un kurš būs tādā situācijā, – būt cilvēcīgiem aicina Irina.
– Divas nedēļas zem okupācijas pierādīja, ka viņiem ticēt nevar vispār. Mans brālis dzīvo Krievijā un māsa – Kalifornijā. Viņi zvanīja, neticēja, jo katram mediji pasniedz mazliet citādāku informāciju. Sūtīju bildes, rādīju, kas pie mums notiek, –
atklāj Tatjana.
Latvijas iedzīvotājiem viņa vēl, Dievs dod, neko tādu nepiedzīvot, bet labāk tomēr būt gataviem krīzes situācijai – sagatavot somas ar primārās nepieciešamības mantām, izdomāt un sagatavoties, kur patverties. Viņa teic: – Labāk, lai stāv rezervei, pat ja netiks izmantots. Jo arī es iepriekš nekad nebūtu ticējusi, ka tā notiks.
1.04.2022.