Aizvadītās nedēļas nogalē Madonas novadā ieradās 108 Ukrainas iedzīvotāji, sievietes un bērni, kuri bēg no Krievijas izvērstās karadarbības valstī.
Viņi tika izmitināti vairākās pašvaldības iestādēs – Madonā, Cesvainē, Dzelzavā, Ļaudonā un Liezērē -, savukārt sākotnēji plānotās naktsmītnes Sidrabiņos un Vestienā palikušas bez iemītniekiem. Daļa bēgļu, tur ierodoties, atteikušies izkāpt no autobusa. Taču citviet ukraiņi ir apmierināti ar vietējās dzīves apstākļiem un jau sākuši iejusties.
Ļaudonā izmitinātie basketbola kluba „Titans" dalībnieki, desmit puiši vecumā no 12 līdz 14 gadiem, jau uzsākuši trenēties, iedraudzēties ar vietējiem jauniešiem un mācīties latviešu valodu, tādējādi izrādot cieņu pret mūsu tautu. No Dņepras viņi šurp atbraukuši kopā ar divu puišu mammām, vecmammu un trim jaunākiem brāļiem, māsām. Vecākie jaunieši A. Eglīša Ļaudonas vidusskolā gan nemācīsies, jo viņiem ļoti veiksmīgi notiek attālinātās mācības, savukārt mazākie bērni dažas stundas jau pavadījuši bērnudārzā. Kopumā 16 ukraiņu ir apmetušies A. Eglīša Ļaudonas vidusskolas internātā.
Uzrunātie jaunieši pastāstīja, ka jau 24. februārī, Krievijai uzsākot plašu uzbrukumu Ukrainā, sabombardēta lidosta viņu pilsētā Dņeprā. Gaisa sirēnas turpinājušas skanēt ik dienu, brīdinot par raķešu uzlidojumiem, ģimenes slēpušās pagrabos. Puiši gan reālistiski noteica: – Salīdzinoši tomēr kara gaita tur ir mierīgāka, nesalīdzināmi kā ir Mariupolē.
Vien pirms pāris mēnešiem daļa kluba „Titans" spēlētāju (Ļaudonā izmitināti jaunākie kluba spēlētāji) piedalījās Baltijas Basketbola līgā Rīgā, taču dažiem jauniešiem, dodoties bēgļu gaitās, šī bijusi pirmā izbraukšana ārpus Ukrainas robežām. Tās bijušas divas smagas un grūtas dienas autobusā, ko pavadījuši ceļā uz Latviju, Madonas novadu; tomēr viņiem veicies ar ātru tikšanu pāri robežai. Citiem bēgļiem nereti nākoties kājām veikt 10-20 kilometru, lai tiktu līdz robežai. Turklāt otrā pusē viņus jau sagaidījuši Madonas novada pārstāvji ar transportu. Kad autobuss sācis braukt pa zemes ceļu, tuvojoties Ļaudonas pagastam, bijis satraukums, kur viņus atvedīs, jaunieši neslēpj. Ļaudonā ir cits dzīves ritms, ne gluži kā aptuveni miljons iedzīvotāju bagātajā Dņeprā, kur līdz sporta zālei vien puišiem jāpavada stunda ceļā.
– Ceram pēc iespējas ātrāk atgriezties mājās, bet arī šeit mums patīk, daba, sporta zāle ir ļoti laba, mums tādas nebija. Pie visa jau pierod, esam priecīgi šeit būt, – jaunieši ir noskaņoti optimistiski.
Viņiem Ukrainā palikušas ģimenes, draugi, vecāki, kuri cīnās par savu valsti. Ziņas no dzimtenes pagaidām ienākot optimistiskas. Ksenija, kas šurp atbraukusi ar diviem dēliem un viņu omi, atminas, ka vairākas nedēļas ikdiena sastāvējusi no sirēnām un raķešu uzlidojumiem, bijušas naktis, kas jāaizvada pagrabā. – Naktī jau cilvēki cenšas pat vairs nereaģēt, vienkārši ātri nolaisties pagrabā, jo arī tomēr kaut kā nepieciešams izgulēties, – viņa atklāja.
Ksenija atzinīgi izteicās par uzņemšanu Ļaudonā, puišiem katru vakaru esot treniņi, daži sākot jau iedraudzēties ar vietējiem jauniešiem. – Ļoti labi, ka puišiem ir iespēja tālāk attīstīties. Šorīt (trešdien. – Aut.) mūs arī apskatīja ārsts, paseko līdzi puišiem, kuriem kādas problēmas ar ceļiem vai kas cits iepriekš bijis. Ar visām pamatlietām esam nodrošināti, palīdzība ir sniegta. Atveda arī maisu ar apģērbu, puiši bija priecīgi saņemt šortus, kādam ļoti noderēja iešļūcenes, jo ko nu kurš no mājām nebija varējis paņemt līdzi. Katram tikai viena soma, galvenais bija, lai sporta apavi ir līdzi, – mamma atzina.
Vietējie noskaņoti atbalstoši
Trešdien rīkotajā A. Eglīša Ļaudonas vidusskolas līnijā Ļaudonas un Kalsnavas pagasta pārvalžu vadītājs Artūrs Portnovs kopā ar skolas direktoru Gunti Lazdu aicināja audzēkņus būt iejūtīgiem un saprotošiem pret iebraucējiem.
– Jāsaprot, ka viņi šeit nevienu neapdraud, nekonkurē un netaisās to darīt. Šīs vienmēr ir un paliks mūsu mājas, un viņi ir mūsu ciemiņi. Neviens no mums nekad negribētu nonākt šādā situācijā. Kuram vēl ir vecāka gadagājuma vecvecāki, viņi jums noteikti varētu izstāstīt, cik tas ir briesmīgi, kad jādzīvo mežā vai jābēg uz citu valsti un jācer, ka tur kāds palīdzēs, – ļaudoniešus uzrunāja Artūrs Portnovs. Viņš neslēpa, ka pa kādai replikai līdz viņam esot nonācis no trauksmainākā pusaudžu vecuma skolēniem. – Ir tādi, kas paši sporta zālē nekad nav redzēti, bet sāk cepties, ka aizņems viņu sporta zāli. (Smejas.) Viņi vienkārši vēl neizprot visu notiekošā nopietnību, cēloņus un sekas. Bet esam runājuši, skaidrojuši par šo situāciju, – pauda pagasta pārvaldes vadītājs. Kā viņš uzsvēra – tā ir Dieva laime, ja tev pašam nevajag palīdzību.
Saprotot, ka Ļaudonas pagastam ir iespēja internātā uzņemt 20 cilvēku, viņš caur bijušajiem kontaktiem Latvijas Basketbola savienībā saorganizējis, ka tiek uzņemti tieši basketbolisti.
– Basketbols ir mana sirdslieta, plus vēl tie ir 10 jaunieši, kas koncentrēti uz kādu mērķi. Nav tā, ka atbrauc un vienkārši sēž te, bet gan viņiem ir ļoti svarīgi treniņi, tur vēl var izlādēt šīs emocijas, nevis mesties uz kādām muļķībām. Turklāt varam saviem bērniem iedot šādu trenēšanās iespēju. Šobrīd ir sarunāts, ka brauc trenēt Mikus Sokolovs, un arī jebkurš ļaudonietis, kas vēlas, var apmeklēt treniņus. Ir, kas to jau izmanto. Četrus gadus tiku par to cīnījies, jo sporta zāle mums ir, bet nav trenera, nodarbību, tad nu jaunieši klīst. Šie jaunieši trenējas katru dienu, es arī ar viņiem kopā, būšu jau formu atguvis. (Smejas.) Kad ukraiņi ieraudzīja mūsu sporta zāli, teica, ka mums esot paradīze. Viņi dzīvo miljonu pilsētā, sporta zāles ir norobežotas ar žogu, un ir diezgan krimināli. Mums te tomēr ir miers, klusums, skaisti, – sportiskā aspekta priekšrocības minēja Artūrs Portnovs.
Viņš sprieda, ka kopumā vietējie iedzīvotāji ir ļoti atsaucīgi; to pierādījusi pieredze, citus gadus vasaras nometnēs uzņemot bērnus no Ukrainas karā cietušajām ģimenēm. Arī šobrīd noskaņa un gatavība palīdzēt valdot līdzīga. Biedrības „Liograde" pārstāves Katrīna un Signe esot apkopojušas vajadzību sarakstu, kas ievietots Ļaudonas facebook lapā. – Ja cilvēki spēj un grib, var, piemēram, kaut gurķu burku noziedot, lai cilvēki uz vietas virtuvītē var gatavot. Vai, teiksim, plītiņu, jo tādas internātā nav, – atbalstīt aicināja pārvaldnieks. Tās esot tādas papildu lietas, ārpus jau sniegtā pašvaldības atbalsta.
Bēgļi ir dažādi; apzina situāciju
Madonas novada sociālā dienesta vadītāja Ilze Fārneste informēja, ka Madonā, „Baltās ūdensrozes" krīzes centrā, ir izmitinātas 29 personas, sporta skolas internātā – 12, Cesvaines bijušajā internātskolā – 17, Ļaudonā – 16, Dzelzavā – 24, Ozolos – 10. Esot arī bēgļi, kas izmitināti privātajās mītnēs, bet tur precīzu skaitu pašvaldībā nezina, jo tas esot mainīgs. – Iebrauc, pārguļ, brauc tālāk – visādi ir. No tiem, kas ieradušies pašvaldības mītnēs, viena sieviete ir devusies prom, atpakaļ uz Ukrainu, jo viņai parādījās iespēja turpināt strādāt, šeit vēl palika mamma ar brāli, – pastāstīja Ilze Fārneste.
Viņa apstiprināja, ka sestdien daļa atbraukušo bēgļu atteikušies apmesties Vestienā un Sidrabiņos (bijušajā bērnunamā „Zīļuks").
– Tā vietā atbrauca uz Madonu, jo viņu izpratnē, ja salīdzinām, ka viņi nāk no Kijevas, kur ir divi miljoni iedzīvotāju, – viņi nebija tam gatavi. Vajag centru, pilsētu, burzmu, kur ir pieejams wifi, bankomāti, lielveikali. Sestdiena mums bija izaicinājums, kopā ar Kristīni Griboniku, paldies Guntim Ķeverim, viesnīca ziedoja gultas, Elita no Sidrabiņiem atveda gultasveļu, ko saklājām. Nu ir apmierināti, pārrunājām, visi jau bija iekārtojušies, izgulējušies. Šobrīd jāļauj iejusties, jāskatās, vai visi ir uz palikšanu, vai kāds meklēs lielpilsētu, jo tāds iespaids, ka daļai ļoti vajag to. Kurš turīgāks, tas arī ir prasīgāks, jāsaprot arī tas, viņi paši aiziet uz veikaliem, sapērk kādus produktus. Ir cilvēki, kuriem nav šīs naudas, kuri vēl nezina, kad ieskaitīs naudiņu. Situācijas ir dažādas. Šī pirmā nedēļa ir tāda, ka sociālais dienests visus apbraukā, uz vietas apskatās, izrunājas, apzina vajadzības, – sīkāk komentēja Ilze Fārneste. Viņa pieļāva, ka pirms jaunu bēgļu uzņemšanas pašvaldībai iepriekš sīkāk jāraksturo mītnes vietas, jāļauj saprast, ka tie drīzāk ir lauki.
Bet ārpus mentalitātes vai līdz šim rasto apstākļu atšķirībām, pašvaldība bēgļus ir nodrošinājusi ar atbilstošiem mitekļiem, ēdināšanu, trešdien tikušas izvadātas pārtikas pakas no „Rimi" veikala akcijas „Paēdušai Latvijai" ziedotā, ir arī iespējams piešķirt pakas ar higiēnas precēm. Tāpat ukraiņiem izdalītas SMS kartes ar bezlimita internetu uz trim mēnešiem, zvaniem uz Ukrainu; lielākā daļa bērnu mācības apgūst attālināti savās līdzšinējās izglītības iestādēs.
– Kopumā dienas režīms viņiem ir brīvs. Iedevām Madonas bukletus ar karti, piemēram, Ozolos izmitinātajiem sarakstījām autobusu sarakstus, iezīmējām, kuri ir bez maksas, uzrādot Ukrainas pasi. Bija sievietes, kas vakarā jau atbraukušas uz Madonu. Izrādījām Madonu, pastāstījām, kur ir baznīca. Pirmajās dienās ļaujam viņiem iejusties, atpūsties, izgulēties, kas daudziem pat bija primāri svarīgākais, – par uzņemto bēgļu iejušanos atbildēja Ilze Fārneste.
Ar apstākļiem citās izmitināšanas vietās un ukraiņu viedokļiem turpināsim iepazīstināt kādā no nākamajiem laikraksta „Stars" numuriem.
25.03.2022.