Skolai un mācībām mūsu dzīvē ir īpaša vieta un laiks. Saskarsme ar citiem skolēniem un skolotājiem mums māca dzīves ikdienu un ritmu. Bet kā ir, kad saskarsme notiek ar datora vai telefona starpniecību? Uz sarunu aicināju Barkavas pamatskolas vēstures skolotāju Janīnu Liepiņu, lai uzzinātu viņas pieredzi ar attālinātajām mācībām un dažādajiem izaicinājumiem pandēmijas laikā, kā arī viņas redzējumu nākotnes izglītībā. Skolotājas darbs novērtēts arī novada līmenī – pērn viņa saņēma Madonas novada pašvaldības Pateicības rakstu.
– Iesākumā pastāstiet par sevi!
– Esmu vietējais cilvēks, no Varakļānu pagasta Robežveipu sādžas. Esmu beigusi Stirnienes pamatskolu un Varakļānu vidusskolu. Pēc vidusskolas beigšanas bija maza izpratne par izglītības ieguves tālākajiem ceļiem, bet zināju, ka gribu būt skolotāja. Man padevās visi priekšmeti, bet vairāk biju orientēta tieši matemātikā. Mirkļa emociju vadīta, izlēmu pievienoties klasesbiedrenēm studēt filoloģiju Liepājā. Bija konkurss, kurā no 150 cilvēkiem uzņēma tikai 25. Eksāmenus nokārtoju, bet neizturēju konkursu. Padomju laikā visus izglītības jautājumus koordinēja rajona komjaunatnes komiteja, tāpēc devos uz turieni. Četrās skolās meklēja pionieru vadītāju. Manā ģimenē komunistisko audzināšanu neatzina, un arī skolas laikā, pret pašas gribu, tiku ierakstīta pionieros, par ko vecāki nebija priecīgi. 1972. gada 1. septembrī tiku nozīmēta par pionieru vadītāju Barkavas astoņgadīgajā skolā. Šajā amatā biju trīs gadus. Protams, es nejutos kā īstena vadītāja. Tad nāca prātā mana tēva teiciens: „Kā ratos sēdi, tā dziesmu dziedi." Pēc gada es sāku studēt vēsturi neklātienē Latvijas Universitātē. Barkavas pamatskolā strādāju jau 49 gadus. 1987. gadā direktors Arkādijs Pušmucāns aicināja mani ieņemt viņa vietnieka amatu. Direktora vietniece un mācību pārzine biju līdz 2018. gadam. Tā kā lielāko mūža daļu esmu nostrādājusi tepat, uzskatu sevi par dzimtās vietas un valsts patrioti. Manuprāt, kalpošana savai tēvijai ir viens no cilvēka dzīves galvenajiem uzdevumiem. Esmu pateicīga vecākiem, ka viņi man iemācīja pašas svarīgākās dzīves vērtības: godīgumu, strādīgumu, ticību Dievam, prasīgumu pret bērniem un arī pret sevi. Viņi man iemācīja cienīt skolu un gudrus cilvēkus. Esmu laimīga arī par manu pašreizējo ģimeni, par bērniem un mazbērniem, kas mani atbalsta un apciemo, cik var; šobrīd, protams, sazināmies attālināti. Arī viņi bija motivēti mācīties un agri palīdzēja mums – vecākiem, tāpat, kā es to darīju bērnībā.
– Kā ir būt par skolotāju?
– Es biju skolotāja, kas no padomju vēsturnieka kļuva par Latvijas vēsturnieku. Varu viennozīmīgi teikt, ka neesmu nevienā laikā krāpusi savu Latviju. Padomju laikos, protams, biju spiesta runāt un mācīt to, kas rakstīts grāmatā. Arī, kad mācījos universitātē, pasniedzēji teica, ka tur iegūsim zināšanas tikai priekš dokumenta, bet Latvijas vēsture būs jāmācās pašiem. Šobrīd vairs neesmu mācību pārzine, bet šis amats manā dzīvē ir atstājis zināmas pēdas. Tagad mācos sevi pieklusināt un tik ļoti vairs neizteikties, kad kaut kas nepatīk. Pedagogs var izdarīt daudz, bet šim darbam ir jāzina mērķis. Šobrīd ir mainījušies laiki un iespējas, klāt nākušas jaunās tehnoloģijas, bet arī to pielietojumam ir jābūt pamatotam.
– Kā par skolotāju strādāt bija padomju laikos?
– Ir viens stāsts par to, kā mēs ar septīto klasi gatavojāmies jaunajam gadam. Tas bija mans pirmais darba gads. Padomju laikos Ziemassvētkus nedrīkstēja svinēt un jaunajam gadam varēja sākt gatavoties tikai no 28. decembra. Bērni gribēja eglīti atnest uz skolu jau 24. decembrī, to arī izdarījām. Protams, skolā bija tādi kolēģi, kas pasūdzējās. Tad man izteica brīdinājumu – vai nu novāc eglīti, vai arī zvanīsim uz rajonu. Biju spiesta eglīti ienest laboratorijas telpā līdz 28. decembrim.
– Kāda ir dzīve un darbs pandēmijas laikā?
– Mēs jau gandrīz gadu esam šajā situācijā un grūtībās. Tomēr – esam paši to nopelnījuši, jo dažas lietas mēs pārforsējām. Mūsos joprojām dzīvo pēcpadomju laika cilvēks homo sovieticus – jo vairāk dabūsi, jo labāk. Jā, tas ir kaut kas nebijis, ir ārkārtas apstākļi, bet tā nav pati briesmīgākā krīze. Latvijas vēsturē ir piedzīvoti daudz smagāki apstākļi un daudz lielākas krīzes, un tad nebija tik briesmīgu vaimanu un tik daudz prasību pēc palīdzības. Šie apstākļi mums ļoti daudz māca, liek pārvērtēt vērtības un būt iejūtīgākiem. Mēs mācāmies empātiju – saprast otru cilvēku. Kāds gudrais ir teicis: „Viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus." No šīs krīzes mēs iziesim stiprāki, nekā esam tagad. Es šobrīd esmu vājš eksperts tehnoloģiju jomā, bet arī šeit ir vajadzīga izvērtēšana, jo attālinātais darbs ar mazākām klasēm atšķiras no darba vecākajās klasēs. Katrā mācību priekšmetā ir citādi apstākļi, tāpēc katram skolotājam ir savas metodes, lai vadītu savu priekšmetu. Skolotājiem šobrīd ir jābūt ļoti iejūtīgiem, nedrīkst savu priekšmetu izvirzīt par galveno un prasīt no bērniem vairāk, nekā viņi spēj. Mani uztrauc arī cilvēciskais faktors, jo nezinu, kad varēsim visi satikties, kad varēsim aiziet uz kādu kultūras pasākumu. Arī fakts, ka visi cilvēki ir sailgojušies pēc tiešās komunikācijas, bet, kad pirms pusgada skolā vēl visi bijām kopā, tomēr jutāmies vientuļi, starpbrīžos skatījāmies katrs savā telefonā un nekomunicējām. To arī mēs mācāmies, cenšamies saprast patiesās vērtības.
– Kādas ir jūsu domas par jauno izglītības sistēmas modeli? Kā tas ietekmēs izglītības nākotni?
– Tas ir ierēdniecības darba imitācijas piemērs. Iepazīstot tās mērķus – „Vīzija par nākotnes skolēnu", kļūst skaidrs, ka ir notikusi veco jēdzienu pārstrādāšana un jaunu veidošana. Vārds videre latīņu valodā nozīmē ‘redzēt', tāpēc jau sākumā vārdu „vīzija" laboju uz „redzējumu". Piekrītu, ka skolēnam ir jābūt atbildīgam un aktīvam. Runājot par radošumu – bija, ir un būs cilvēki, kuri veiks tikai reproduktīvas darbības, bet vai tādēļ viņi ir sliktāki? Visus nevar padarīt par radošiem lietpratējiem, kam mācīšanās kļuvusi par ieradumu. Visi nevar būt perfekti. Mani visvairāk satrauc tas, ka skolēnam jābūt lojālam valstij, bet vai tad ar lojalitāti vien pietiek? Tas ir remdeni. Tas, iespējams, der lielajām valstīm. Mūsu valsts ir jauna, maza valsts, un, lai pastāvētu, mums jābūt karstiem, nevis remdeniem. Izslēdzot Latvijas vēsturi no mācāmo priekšmetu saraksta, pazaudējam mūsu nācijas pašapziņas un valstiskuma veidošanas svarīgu sastāvdaļu. Kāpēc sabojāt labi izstrādāto vēstures priekšmetu mācīšanas metodiku, izniekot valsts ieguldītos resursus?!.. Uzskats, ka atsevišķos priekšmetos ir tikai faktoloģisko zināšanu apguve, ir nepamatots. Labā skolā jau sen, kopš 18. gs., vairs nemāca iekalt, bet pielietot. Lielas šaubas par atsevišķu priekšmetu integrēšanu pa jomām. Ar to pazaudējam tik svarīgo zinātniskuma principu izglītošanās procesā, nocērtam saknes pamatzināšanām, sistēmiskumam.
– Novēlējums citiem skolotājiem un skolēniem?
– Dzīves mācība jau mums saka priekšā, ka uz dzīvi jāskatās pozitīvi. Ir jāpieņem jaunais, bet jāprot to kritiski izvērtēt. Ir jāapzinās mērķis, bet nevajag pārsteigties. Cilvēkam ir vajadzīgi spārni, lai kā ērglis paceltos no zemes un redzētu savu darbības lauku, nevis trauktos pretī saulei, pašam nezinot – kāpēc. Es novēlu gan skolēniem, gan kolēģiem kļūt par ērgļiem, kas ir sava darba saimnieki. Lai veidojas savi priekšstati, savs redzējums un pamatojums, tad arī nevar noiet greizi. Protams, var arī kļūdīties, bet tad būs attaisnojums, kāpēc tāda kļūda. Šo situāciju mums vajadzēja, lai ieskatītos sevī, izvērtētu un paņemtu līdzi tās vērtības, kuras mums pašiem šķiet labākās. Lai izdodas!
29.01.2021.