Izdevniecība „Jumava", sadarbībā ar Madonas reģiona laikrakstu „Stars", uzsāk jaunu rakstu sēriju „Novadnieku Visvaldi Lāci atceroties…"
Kopā ar Visvaldi Lāci kā izdevniecības „Jumava" senu draugu un vairāku „Jumavā" izdoto grāmatu („Otrais pasaules karš", „Nacionālisms un brīvība", „Latviešu leģions patiesības gaismā", „Latviešu leģions ārzemju vērotāju skatījumā", „Kurzeme (1944-1945). Latviešu gara un patvēruma cietoksnis") autoru bijām paredzējuši apkopot un izdot „Visvalža Lāča atmiņu burtnīcas" par viņa gandrīz gadsimtu ilgajā mūžā loloto, pieredzēto, pārdzīvoto, paveikto, neiespēto un iecerēto. Kopdarbs šo atmiņu burtnīcu sagatavošanā šā gada agrā pavasarī jau bija uzsākts. Bet, kad pavasaris Vidzemes augstienē vēl tikai grasījās saplaukt ziedos, no „Baltužēnu" mājām Viešūra ezera krastā saņemtā skumjā vēsts mūsu iesākto darbu apturēja tā īsti nemaz neiesāktu…
Kā loģisks ieceres turpinājums un īstenojums izdevniecībā tagad top atmiņu grāmata par Visvaldi Lāci viņa draugu, radinieku, laikabiedru, novadnieku skatījumā. Sabiedrībā vairāk vai mazāk zināmu cilvēku redzējumā. Visvalža Lāča paša savos atmiņu ieskicējumos par savu laiku un savu dzīvi…
Atmiņu grāmatu paredzēts izdot nākamā gada pirmajā pusē, bet jau pirms grāmatas iznākšanas dažus tās fragmentus vēlamies piedāvāt laikraksta „Stars" lasītājiem.
Esam dziļi pārliecināti, ka šie atmiņu stāstu fragmenti laikraksta „Stars" lasītājiem palīdzēs vēl labāk un daudzpusīgāk iepazīt savu leģendāro novadnieku – ģimenes cilvēku – vīru, tēvu, vectēvu; rakstnieku, publicistu, vēsturnieku, karavīru, sportistu, politiķi, zemnieku – savas zemes saimnieku… Par sava novada, savas valsts, savas zemes, savas valodas un savas tautas patriotu…
Ar lepnumu par mūsu draugu Visvaldi Lāci, –
JURIS VISOCKIS,
izdevniecības „Jumava" valdes priekšsēdētājs
Vecaistēvs un sports
Mazmeitas ELĪNAS BADUNES atmiņasTajās bērnības vasarās, kad ar brāli braucām uz „Baltužēniem", vecāki mūs Rīgā iesēdināja vilcienā Rīga-Ērgļi, un pēc kādu trīs stundu brauciena vecaistēvs mūs sagaidīja Ērgļu stacijā, lai tālāk ar savu žiguli mūs aizvestu līdz mājām. Nekādus lielos lauku darbus, izņemot varbūt vienīgi biešu kaplēšanu un upeņu lasīšanu, vecvecāki mums nelika darīt. Mums ļāva vaļoties, slinkot un spēlēties, peldēties, braukt ar velosipēdu, lasīt grāmatas, kas man jau tolaik bija ļoti tuvas. Vecaistēvs vienmēr uzsvēra, lai darām to, kas mums patīk, kaut gan, ar šodienas acīm raugoties uz to laiku, domāju, ka vecaimātei, kas daudz strādāja gan dārzā, gan mājā, lai viss būtu tīrs, sakopts, krāšņs, augtu, zeltu un ziedētu, lai visi būtu paēduši un apmierināti, ļoti būtu noderējusi mūsu palīdzība kaut vai sīkos darbos.
Trenē futbolā vestēniešus
Tajā laikā vecaistēvs kā bijušais futbolists, kas reiz spēlējis augstā līmenī „Rīgas Vagonu rūpnīcas" komandā, Vestienā trenēja jauniešu futbola komandu. Mēs ar brāli Mārtiņu vasarā tikām ņemti līdzi uz šiem futbola treniņiem. Vēl tagad, braucot cauri Vestienai, garām nu jau stipri aizaugušajam futbola laukumam ar garā zālē ieaugušajiem metāla vārtiem, atceros to laiku un ar skumjām secinu, ka, acīmredzot, Vestienā vairs nav to bērnu, kam trenēties, un trenera, kas to varētu uzņemties. Atminos, ka toreiz Vestienas komandā bija tāds Upatnieks, kura uzvārdu, skaļi piesaucot, vecaistēvs „deldēja" ik treniņā. Tolaik novēroju, ka vecaistēvs bija ļoti sportisks, azartisks, brīžiem dikti skarbs un prasīgs pret saviem spēlētājiem, dusmīgs, taču nekad nebija rupjš vai aizvainojošs, nekad nepazemoja, nelamājās. Viņa paša fiziskā forma un varēšana bija tik laba, ka viņš varēja rādīt piemēru šiem jaunajiem puišiem, demonstrēja, kā veikt to vai citu kustību, manevru, piespēli. Viņš paskaidroja, pamācīja un ierādīja tā, ka no viņa audzēkņiem varēja just patiesu cieņu un pietāti pret savu treneri. Atceros, ka tolaik ļoti lepojos ar savu vecotēvu. Kaut kā viņam šo ir izdevies panākt vai radīt un saglabāt ilgus gadus – būt par iedvesmotāju daudziem jauniem cilvēkiem ļoti dažādās, pat pilnīgi atšķirīgās dzīves jomās. Ne vienmēr, es pat atļaušos teikt – reti, jaunā paaudze ar patiesu interesi ieklausās vecu cilvēku teiktajā, kur nu vēl iedvesmojas no tā, lai liktu to sava dzīves ceļa pamatos.
Ģimene uztur sportisko garu
Ar sportu vectēvs vienmēr bijis tuvās attiecībās, un, iespējams, tieši caur viņu, gribot vai negribot, visā Lāču dzimtā ienācis sportisks gars. Tā ar sportu jaunībā nodarbojās gan mans tētis Māris, kas vēl aizvien uztur aktīvu dzīvesveidu, braucot ar velosipēdu un ziemā slēpojot, gan viņa māsa Dace, kam pie sirds allaž bijis basketbols, gan mazbērni – Mārtiņš, kas aizrāvies gan ar hokeju, gan basketbolu, gan florbolu un, paņemot rokās jebkuru sporta inventāru, ir gatavs startēt kā pieredzējis sportists, Reinis, kam basketbols ir sava veida reliģija un ļoti patīk ar velosipēdu apceļot gan Latviju, gan citas zemes, gan es, kas caur mākslas vingrošanu un basketbolu nonākusi pie tautas dejām un kalnu slēpošanas, gan Zane un Anna, kas izgājušas basketbola ceļu, turpina sportisku un aktīvu dzīvesveidu; tāpēc gluži loģisks šķiet turpinājums, kurā mazmazdēli Aleksis, Jēkabs un Edvards atraduši savas intereses sportā – tenisā, florbolā, slēpošanā vai slidošanā un vienkārši kustīgā dzīvošanā. Arī interese par sporta notikumiem Latvijā un pasaulē visiem Lāčiem allaž bijusi raksturīga. Atsevišķos sporta veidos tā mijusies arī ar erudīciju un plašu, visaptverošu uztveri un zināšanām. Pie kopīga galda varam risināt aizraujošas sarunas par basketbolu vai bobsleju, futbola vēsturi vai tenisa zvaigznēm, gan par sporta notikumiem Latvijā un pasaulē, gan par sporta funkcionāriem, sporta būšanām un nebūšanām. Arī vecaistēvs līdz mūža galam nezaudēja interesi par sportošanu un sporta notikumiem un mazmazbērnu panākumiem sportā. Viņš mīlēja arī šahu, bieži devās pie kaimiņa uz kādu zibensturnīru, piedalījās arī vietēja mēroga šaha sacensībās un mums teica, ka tas asina prātu un darbina atmiņu.
Uzturēja veselīgu dzīvesveidu
Vecaistēvs allaž, bet, man šķiet, it īpaši – dzīves pēdējā desmitgadē domāja par veselīgu dzīvesveidu. Neatminos, ka viņš jebkad būtu smēķējis vai lietojis alkoholu. Glāzi vīna viņš atļāvās izdzert kādos ļoti retos gadījumos, īpašos svētkos. Viņam bija sava, teiksim tā – rūpīgi izstrādāta, bet nezinu, no kurienes nākusi, viņaprāt, veselīga ēdienkarte, kuras pārliecināts piekritējs un aizstāvis viņš bija. Droši vien šo pārliecību bija radījusi dzīves pieredze, grāmatās un citviet izlasītais un diskusijās ar labākajiem ārstiem izrunātais. Katru rītu viņš ēda auzu pārslu putru vai četru graudu putru ar zivi(!). Svarīgi viņa uzturā bija arī dārzeņi un rupjmaize, medus. Baltmaizi vai bulciņas viņš neēda, bet, kā pats teica, reizi pa reizei mīlēja sagrēkot ar kādu garšīgu kūciņu. Neatminos arī, ka vecaistēvs būtu dzēris kafiju. Viņam garšoja kefīrs un paniņas un vecāsmātes lasītās zāļu tējas. Tā kā mana vecāmāte bija lieliska saimniece un ļoti garšīgi gatavoja ēst, vecaistēvs bieži izteicās, ka „nu jau 55 (vai attiecīgi 56, 57 utt.) gadus (cik nu kopā nodzīvoti) ir labi paēdis vīrietis". Papildus šim veselīgajam uzturam svarīgi bija arī vingrot, bet sirdi un asinsriti stiprināja ikdienas kāpelēšana pa ļoti stāvām trepītēm augšā un lejā uz „paradīzi", kā vecaistēvs sauca savu darba kabinetu un bibliotēku mājas mansardā, pa kura logu pavērās skats uz Gaiziņkalnu.
Jau kopš manām pirmajām dienām laukos atminos, ka vecaistēvs vienmēr ir devies skriet krosu. Citreiz viņš varēja „pazust" uz ilgāku laiku, noskriet patiesi garus gabalus. Reiz vecāmāte pamatīgi satraucās, kad vecaistēvs bez iepriekšēja nodoma un brīdinājuma un bez mobilā telefona kabatā apgāja apkārt Kaķīša ezeram, tādējādi ilgas stundas nerādoties mājās. Dzīves pēdējos gados viņš skriešanu nomainīja pret ātru soļošanu, taču ik dienu, vasarā vai ziemā, sniegā vai lietū, veica vismaz sešus septiņus kilometrus. Visas savas noskrietās vai nosoļotās distances viņš pierakstīja piezīmju grāmatiņā, arī savu pašsajūtu un to, kā sadalīts treniņš. Strādājot Saeimā, vecaistēvs darba dienās dzīvoja Rīgā – Imantā pie meitas Daces. Arī tad viņš ik dienu uz darbu no Imantas līdz Vecrīgai devās kājām.
(Turpinājums sekos)
18.12.2020.