(Sākums 18. decembra numurā)Vecaistēvs un sports
Mazmeitas ELĪNAS BADUNES atmiņas
„Āķis lūpā"
Pirmo oficiālo maratonu vecaistēvs pieveica 2016. gadā 92 gadu vecumā Valmierā 7 stundās 15 minūtēs. No vienas puses – man tas bija pārsteigums, jo nekad nebiju domājusi, ka viņš varētu piedalīties tādā publiskā pasākumā, viņš allaž sportoja sev, savas veselības uzturēšanai, nekad nebija runājis par maratoniem, bet no otras puses – mani tas nemaz nepārsteidza, jo, ja nu kāds kaut ko tādu var paveikt, tad tas ir Visvaldis Lācis.
„Āķis" bija lūpā, un 2017. gada septembrī vecaistēvs nelielas atbalsta komandas pavadībā devās uz Berlīnes maratonu. Viņš bija vecākais šī maratona dalībnieks, turklāt dalībniekiem vecuma grupā virs 90 gadiem līdzi bija jābūt vismaz diviem pavadoņiem. Tika nolemts, ka uz Berlīni kā pavadoņi dosies Latvijas Sporta veterānu-senioru savienības valdes locekle Laine Kreicere un viņas dzīvesbiedrs, kā arī mans brālis Mārtiņš Lācis. Es ar savu ģimeni devāmies līdzi kā atbalstītāji. Liels bija pārsteigums, kad Berlīnē izrādījās, ka pavadoņiem ne vien jābūt klāt šajā pasākumā, bet arī jādodas sportistam līdzi visas distances garumā. Tā mans brālis, kaut arī gana sportisks būdams, bez īpašas sagatavošanās un jebkādas pieredzes šajā jomā veica visu maratonu kopā ar vecotēvu un abiem pārējiem pavadoņiem. Es ar vīru un dēlu notiekošajam sekoju līdzi Vācijas TV kanālos, kur, saprotamu iemeslu dēļ, Visvaldis Lācis bija viens no populārākajiem maratona dalībniekiem, un vakarā gaidīju vecotēvu finiša taisnē pie Brandenburgas vārtiem. Pirmie trīsdesmit kilometri vecamtēvam bija veiksmīgi. Apkārtējo skatītāju uzmundrināts, gavilēm un aplausiem pavadīts, brīžiem viņš skrēja, brīžiem soļoja, dziedāja leģionāru dziesmas, jokoja. Grūtības sākās pēdējos desmit kilometros, kad vecamtēvam sākās sāpes gūžas locītavās. Šķiet, sevi manīt lika arī kādreiz savainotais plecs, kas bija cietis no atmuguriska kritiena būvbedrē. Tāpēc pēdējie desmit kilometri bija neplānoti ilgi un grūti. Tā kā sazināties ar trasē esošajiem bija sarežģīti, ilgi nezinājām, cik tālu mūsu komanda tikusi, kas noticis, vai viss ir labi, un kad viņi varētu tuvoties finišam. Izdevās sazvanīt brāli un uzzinājām, ka vecaistēvs nu jau soļo ar grūtībām un nezin vai izdosies finišēt; brīžiem ir jāapstājas, jāsaņem spēki, dažbrīd viņš kustas pavisam lēni. Mēs sākām iet viņiem pretī – satikāmies kādus divus kilometrus pirms finiša un atlikušo ceļa gabalu nogājām kopā. Tas bija viens no emocionāli grūtākajiem gājieniem manā mūžā, jo vecaistēvs bija spītīgs, mērķtiecīgs un skarbs un par spīti savām sāpēm un grūtībām un mūsu ieteikumiem mest mieru teica, ka nepadosies, ka paveiks to, ko uzsācis. Neļāva mums palīdzēt viņam, neļāva skarties sev klāt vai fiziski atbalstīt, lai viņu nediskvalificētu no sacensībām. Es redzēju un pat fiziski sajutu to, cik viņam ir grūti, bet zināju, ka pabeigt iesākto vecamtēvam ir vitāli svarīgi. Viņš bija palicis viens no pēdējiem trasē, aiz mums organizatori lēnām sāka novākt barjeras un teica, ka sacensības jau beigušās, taču vecaistēvs soļoja apņēmības pilns, un arī skatītāji ielas malās turpināja viņu uzmundrināt. Viņš neiekļāvās distancei paredzētajās astoņās stundās, taču maratonu viņš pieveica un medaļu saņēma. Jā, ar savu ietiepību, pastāvēšanu uz savu, nesavaldību un dusmām uz sevi un mums, pārējiem, viņš nebija ērts un patīkams, viņš bija skarbs un nejauks, bet viņa spītu un mērķtiecību, nelokāmo gribasspēku varēja tikai apbrīnot. Viņš bija apņēmies piedalīties Bostonas maratonā, bet nokavēja pieteikšanos, un savā pēdējā dzīves gadā līdz pēdējam mirklim gatavojās maratonam Kopenhāgenā. Pēdējās, jau labi padilušās „krosenes" iedevām vecamtēvam līdzi uz mūža mājām – lai arī aizsaulē var staigāt tālus ceļus.
Visādībās ar Visvaldi
ĒRIKS HĀNBERGS
Iepazīšanās
Biju ieaicināts vakarēt Gaiziņkalna apkaimes sovhozā. Mans uzdevums – pēc gada galvenā saieta oficiālās daļas stāstīt omulības, lasot fragmentus no topošajiem prozas darbiem, jautrināt ar pieredzējumiem žurnālista gaitās. Sabiedrību izdevās sasmīdināt arī tādēļ, ka vakarēšana pulsēja pie sātīgi klātiem galdiem.
Tajā laikā nebiju atturībnieks.
Pēc pusnakts mani aizvizināja uz atpūtas namu, kur bija arī pirts. Neatceros, kāpēc pēc izsautēšanās nedevos man ierādītajā pārnakšņošanas telpā, bet ieklīdu kurinātavā. Laikam taču gribējās ar kādu patērzēt. Gan jau arī kurinātājs, vienatnē stundas vadīdams, gribēja ar kādu aprunāties.
Sākām ar šo un to, kā jau tādās reizēs, kad šņabulītis raisa pļāpīgumu.
Taču drīz vien tukšvārdīga sababelēšanās aizgriezās pavisam citā gultnē.
Sarunbiedrs izrādījās tik interesants vēstītājs, ka dialogs kā tāds izsīka. Es pārtapu klausītājā. Kurinātājs pauda monologu pēc monologa. Par lauksaimniekošanas tehnoloģijām un ekonomikas svirām Padomju Savienībā un pasaulē. Biju sastapis apbrīnojami vispusīgi zinošu personību. Iepriekš absolūti neko nezinādams par stāstītāju.
Pret rītausmu biju atžilbis. Bet arī pārguris – no vakarēšanas, no pirts, no monologiem.
Visvaldis Lācis mani piemagnetizēja.
Un, kā par brīnumu, no manis nenovērsās. Gadu gaitā mēs pat ģimeniski satuvinājāmies. Ciemodamies Baltužēnos un Rīgā.
Es tonakt vēl neuzzināju, ka kurinātājs ir bijis students Lauksaimniecības akadēmijā un izslēgts no tās. Ka bijis leģionārs. Tajā naktī par pagājībām Visvaldis Ērikam nestāstīja. Jo Ēriks toreiz bija laikraksta "Cīņa" lauksaimniecības nodaļas vadītājs, tā laika ideoloģijas galvenās avīzes pārstāvis.
Trejos konkursos
1992. gadā sākās lauku sētu lūkojumi.
Imants Ziedonis: "Tā nu mēs trīs – Saeimas deputāts Aivars Berķis, viņš arī Zemnieku savienības atjaunotājs, aktīvists un runas vīrs. Viņš arī ilgus gadus bijis radiožurnālists par lauku tēmām. Ēriks Hānbergs – "Neatkarīgās Cīņas" līdzredaktors, rakstnieks, publicists un es, kuru laukos pazīst kā "Kurzemītes" autoru, mazāk kā dzejnieku."
Par mūsu gaitām tūdaļ vēstīja televīzijas raidījums "Savai zemītei". Sižeta veidotāju Dainu Bruņinieci uzaicinājām žūrētājos. Pēcāk arī Latvijas mazpulku koordinētāju Ilzi Kļavu.
(Turpinājums sekos)
23.12.2020.