Kalsnavietis Žoržs Kudrjavcevs ir viens no tiem vairāk nekā 6000 iedzīvotāju Latvijā, kuri piedalījās Černobiļas atomelektrostacijas (ČAES) avārijas seku likvidēšanā. Līdzīgi kā citiem, arī viņam toreiz neviens neprasīja – vēlas uz turieni doties vai ne. Vakarā saņēma pavēsti un nākamās dienas rītā jau bija jābūt iesaukšanas punktā.
To dienu traģiskie notikumi un arī nākamo gadu pieredze, aizstāvot savas un citu černobiliešu tiesības uz likumā paredzētajām sociālajām garantijām, joprojām Žoržā raisa emocionālus pārdzīvojumus. Viņš jau vairākus gadus kopā ar Daini Kļaviņu (nodaļas koordinators) vada „Černobiļas" Madonas reģionālo nodaļu, labi zina černobiliešu problēmas un vajadzības.
– Nekas mums uz paplātes klāt netiek pienests. Lai, piemēram, saņemtu likumā noteikto kaitējuma atlīdzību, mums bija jātiesājas ar valsti. Daudziem tiesas spriedumiem, kuros tika nolemts apmierināt pieteicēju prasījumu piešķirt kaitējuma atlīdzību pie pensijas, bija jāstājas spēkā, lai valdības vīri beidzot saprastu, ka ir jāpieņem grozījumi Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībnieku un avārijas rezultātā cietušo personu sociālās aizsardzības likumā un tajos skaidri un nepārprotami jānosaka, ka visiem černobiliešiem ir tiesības saņemt gan vecuma pensiju, gan kaitējuma atlīdzību neatkarīgi no tā, kad ir iegūta invaliditāte, – sarunā Žoržs Kudrjavcevs ir atklāts un neslēpj sarūgtinājumu, „ar rožainām brillēm" uz dzīvi neskatās. – Tas ir visai garš stāsts, bet nu jau, var teikt, ar laimīgām beigām. Taču 2000. gada 1. janvārī, kad stājās spēkā toreizējās Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas parakstītais manis pieminētais likums, izrādījās, ka černobilieši sadalīti divās daļās. Uz tiem, kas invaliditāti bija ieguvuši līdz 2000. gadam, likumā paredzētā kaitējuma atlīdzība neattiecās, tā automātiski tika aprēķināta tikai tiem, kuri to bija ieguvuši pēc 2000. gada. Vismaz tā tika interpretēts likums.
Bet, sakiet, kāpēc tāda atšķirīga attieksme? Visi černobilieši, kuri piedalījās Černobiļas AES katastrofas seku likvidēšanā, taču vienādi riskēja ar savu veselību. Pie tam tie, kuri invaliditāti ieguva pirmajos gados pēc Černobiļas atomelektrostacijas katastrofas, iespējams, savai veselībai bija nodarījuši pat lielāku ļaunumu un saņēmuši lielāku radiācijas devu. Protams, ļoti liela nozīme ir arī imunitātei, kas katram cilvēkam ir atšķirīga, līdz ar to veselība var pasliktināties ne uzreiz, bet gan pēc daudziem gadiem. Es, piemēram, invaliditāti ieguvu jau 1991. gadā, piecus gadus pēc Černobiļas AES avārijas, bet ļoti daudzi to saņēma tikai pēc 2000. gada.
Es domāju, ka ne Saeimā, ne Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā, ne valdībā, ne Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā jau nesēž kolhoznieki. Katrā ziņā es nesaprotu, kā vispār var nepildīt Saeimas pieņemtu un Valsts prezidenta izsludinātu likumu, bet tā vietā meklēt spraugas, vajadzīgajā vietā neieliktus komatus vai kā citādi interpretēt likuma normas, kāpēc būtu jāpiemēro dažāda sociālā nodrošinājuma sistēma.
– Tiekoties ar černobiliešiem, nereti izskan pārmetumi, ka pieņemtie likumi un izmaiņas tajos maz tiek skaidrotas, tāpat nepietiekami popularizēti mazāk zināmie sociālās palīdzības veidi. Kāda ir jūsu pieredze?
– Tam lielā mērā var piekrist, it īpaši attiecībā uz valsts institūciju neieinteresētību. Manuprāt, ja cilvēks aiziet pie sociālajiem darbiniekiem, viņiem, negaidot jautājumus, būtu jāinformē, kādas sociālās garantijas katram pienākas, uzmanību pievēršot tieši tām, kuras netiek izmantotas, kaut gan likums to paredz.
Piemēram, es par to, ka černobiliešiem pienākas kaitējuma atlīdzība, uzzināju sanatorijā. Pat negribēju tam ticēt, kamēr kāds parādīja savā telefonā, ka katru mēnesi saņem trīs maksājumus: invaliditātes pensiju, pabalstu un kaitējuma atlīdzību. Tad arī es sāku par to interesēties.
No bijušā Madonas rajona es biju pirmais, kas sāka tiesāties ar valsti. Un manu prasību tiesa atzina par pamatotu, jo, ja jau likums ir pieņemts, tas ir jāpilda un kaitējuma atlīdzība jāmaksā.
Pirmais Latvijā, kas tiesā uzvarēja valsti, bija Gunārs Sīpols no Aizkraukles puses. Viņš tiesājās desmit gadu, kamēr pierādīja savu taisnību. Pat advokāti visas cerības bija zaudējuši, un neviens vairs neņēmās viņa intereses pārstāvēt tiesā. Tad Gunārs Sīpols pats izstudēja visus likumus un cīņu par černobiliešu vienlīdzīgām tiesībām saņemt kaitējuma atlīdzību turpināja. Pateicoties lielai uzņēmībai un neatlaidībai, viņš panāca savu. Gunāra piemēram sekoja Ivars Koleda no Bauskas, kam labvēlīgu tiesas spriedumu izdevās saņemt apmēram gada laikā. Es biju trešais Latvijā, kas ar līdzīgu prasību griezās tiesā. Man šis process norisinājās vēl ātrāk – aprīlī iesniedzu, bet oktobrī jau tiesa bija izlēmusi man par labu.
Tiesas procesi turpinājās, un, lai to izbeigtu, tika pieņemti attiecīgi grozījumi likumā. Savu esam panākuši, bet sarūgtinājums joprojām nav zudis, atceroties attieksmi dažādās valsts institūcijās.
Protams, likuma izmaiņām līdzi ir jāseko arī pašiem, kā uz to mūs aicina Latvijas savienības „Černobiļa" vadība – prezidents Arnolds Vērzemnieks un viceprezidents Māris Šops, kuri, sadarbojoties ar valdību, ir ļoti daudz darījuši, lai uzlabotu un pilnveidotu černobiliešu sociālo aizsardzību.
– Raksturojiet, lūdzu, sadarbību ar Madonas novada pašvaldību.
– Beidzamajos gados tā ir aktivizējusies. Dialogs mums iesākās ar pašvaldības kultūras darba organizatori Ingu Arāju, gatavojoties ČAES avārijas 30. gadadienai, kad daudzi černobilieši saņēma augstus valsts apbalvojumus. Laba sadarbība ir izveidojusies arī ar Madonas novada domes priekšsēdētāja vietnieku Zigfrīdu Goru, kas mūsos ieklausās un atbalsta mūsu rosinātās aktivitātes. Pateicoties Madonas novada domes deputātu atbalstam, jau trīs gadus Madonas kultūras namā pulcējas černobilieši no visa bijušā Madonas rajona, bet pagājušajā gadā, kad pieminējām ČAES avārijas 33. gadadienu, kopā ar mums bija arī černobilieši no Aizkraukles un Gulbenes.
Te gan jāpiezīmē, ka mēs darbojamies kā reģionālā nodaļa Latvijas savienības „Černobiļa" sastāvā, tāpēc mums ir svarīgi sadarboties ne tikai ar Madonas novada domi, bet arī citām bijušajā Madonas rajona teritorijā izveidotajām pašvaldībām, kur arī dzīvo černobilieši. Pagaidām visciešākā sadarbība ir ar Madonas novada pašvaldību Ja tiks īstenota iecerētā administratīvi teritoriālā reforma, mūsu darbību tas atvieglos. Vienkāršāk jau ir vienoties ar vienu pašvaldību, nevis vairākām, jo katrai ir sava pieeja un redzējums, bet, kad atkal visi būsim kopā, arī pašvaldības sniegtais atbalsts visiem būs vienāds. Mēs jau tomēr jūtamies kā vienā saitē sasieti -likvidēt avārijas radītās sekas uz Černobiļu taču devāmies no viena, lai arī bijušā, Madonas rajona.
– Kādu palīdzību vēl jūs gribētu sagaidīt no pašvaldības?
– Viena no problēmām, ko būtu svarīgi atrisināt, ir saistīta ar zobārstniecības pakalpojumiem. Gribētos, lai arī mūsu pašvaldība noslēgtu līgumu ar kādu no stomatologiem, līdzīgi, kā tas ir citviet Latvijā, jo tādā gadījumā černobilieši varētu saņemt 50 procentu atlaidi arī par zobu plombēšanu un raušanu. Šie pakalpojumi, kā zināms, ir ļoti dārgi, un tas, ja par to būtu jāmaksā uz pusi mazāk, mums būtu liels atbalsts. Turklāt no pašvaldībām tas neprasītu papildu finanšu resursus, jo šos izdevumus segtu valsts. Pašvaldība būtu tikai kā starpnieks.
Personīgi man šai ziņā jau tagad nav problēmu, jo pie mums uz Kalsnavu brauc zobārste no Jēkabpils, kurai ar savu pašvaldību ir noslēgts līgums, līdz ar to viņa uzreiz piemēro 50% atlaidi.
Taču tas joprojām ir aktuāli daudziem černobiliešiem, tāpēc ļoti gribētos, lai šis jautājums tiktu atrisināts.
– Protams, nevaru nepajautāt, kā jūs kļuvāt par ČAES avārijas seku likvidēšanas dalībnieku.
– Toreiz es strādāju MPS „Kalsnava". Iesaukšanas kārtība bija ļoti interesanta – vienpadsmitos vakarā saņēmu pavēsti, bet jau deviņos no rīta bija jābūt iesaukšanas punktā. Es sapratu, uz kurieni būs jādodas. Divus gadus biju dienējis armijā un par šīm lietām, to, cik lielu postu cilvēka veselībai var nodarīt radiācija, zināju.
Piedzīvojums sākās jau aizbraukšanas dienā. Mūs sasēdināja autobusā un aizveda uz lidlauku, kur atradās kravas lidmašīna. Tajā jau bija krava, kuru mums lika izkraut, lai tālāk varētu lidot uz Ukrainu, bet mēs atteicāmies, teicām – ja jums vajag, kraujiet paši, mēs to nedarīsim, ne jau tādēļ esam iesaukti. Mums draudēja pat ar tribunālu, bet mēs nepiekāpāmies. Beidzās ar to, ka mūs aizveda pārnakšņot uz Sužiem, bet no rīta kā lielus kungus uz Ukrainu aizveda pasažieru vilcienā. Taču, ja nebūtu palikuši pie sava, mums kā tādām kastēm būtu jālido kravas lidmašīnā, jo tur nebija pat sēdekļu.
Es deaktivizācijas darbos strādāju Pripjatas pilsētā. Bija jānoņem grunts 4 centimetru dziļumā un tas viss jāved uz tā saucamajiem mogiļņikiem jeb speciāli izveidotiem karjeriem, kur viss tika sagāzts iekšā un aprakts. Dzīvojām telšu pilsētiņā 70 km attālumā no Pripjatas Baltijas kara apgabala teritorijā kopā ar lietuviešiem, igauņiem un arī puišiem no Kaļiņingradas apgabala.
Mani kopā ar vēl vienu kalsnavieti iesauca 1986. gada 13. novembrī, bet janvāra sākumā jau varējām doties mājās. Toreiz bija noteikta kārtība, ka, saņemot radiācijas maksimālo devu, bija jādodas mājās. Es strādāju attīrīšanas darbos Pripjatas pilsētiņā, bet tie, kas strādāja uz reaktora jumta, uz mājām devās pat pēc vienas reizes – tik liels starojums tur bija. Tas, ka viss atstās ietekmi uz veselību, bija skaidrs, bet pirmajos divos gados pēc atgriešanās no Černobiļas tam nepievērsu uzmanību, veselības pasliktināšanos sajutu 1989. gadā, bet jau 1991. gadā, kā minēju, ieguvu invaliditāti.
Piedalīšanās ČAES avārijas seku likvidēšanā ir atstājusi neizdzēšamu iespaidu uz visu černobiliešu veselību, un ar to mums būs jāsadzīvo visu mūžu.
31.01.2020.