Madonas novada bibliotēkas galvenā bibliotekāre Valentīna Ločmele gada nogalē saņēma novada pašvaldības apbalvojumu.
Tas bija pārsteigums un liels saviļņojums. Par virzību augstajam apbalvojumam Valentīna ir pateicīga iestādes vadītājai Imeldai Saulītei un kolektīvam. Zināšanas un prasmes bibliotekāre ieguvusi, strādājot kopā ar kolēģēm, tāpēc ar labu vārdu atceras Anitu Līcīti, Ināru Liedskalniņu, Daci Upīti, Aldu Ruņģi, Spodru Smelteri, Andu Stradiņu, Dinu Aleksandrovu, Lieni Dārziņu, Emmu Akmentiņu, Rasmu Krievāni.
– Atceroties skolas laiku – kas mudināja izvēlēties bibliotekāres profesiju?
Valentīna Ločmele: – Apzinos, ka profesijas izvēlē neesmu kļūdījusies, kaut ceļš uz to izvēlēts nejauši. Tas nebija ne dzīves sapnis, ne aicinājums – kļūt par bibliotekāri. Vidusskolas laikā sevi vairāk redzēju kā medicīnas māsu vai bērnudārza audzinātāju. Interese par lasīšanu bērnībā tika „iesēta" ģimenē. Vecāki abonēja presi gan sev, gan māsai, brālim un arī man. Kā daudzi bērni, dzīvoju grāmatu tēlu pasaulē. Pirmās atmiņas par bibliotēku saistās ar skolu. Brīvpieeja grāmatu plauktiem skolas bibliotēkā toreiz bija tikai vecāko klašu skolēniem, un, runājot dzejnieka Aivara Neibarta valodā, „īsļaužiem" (kā viņš dēvēja bērnus) bija jāsamierinās ar bibliotekāra izvēli. Vairākkārt man tika izsniegta viena un tā pati grāmata – stāsts par Āfrikas zēna dzīvi, papildināts ar melnbaltiem fotoattēliem. Šo stāstu zināju gandrīz no galvas, bet pie cita netiku. Tagad to atceros ar smaidu, bet toreiz bibliotekāra attieksme raisīja asaras un radīja pretestību bibliotēkas apmeklējumam. Lai lasītprieks neapsīktu, grāmatas man piegādāja māsa vai brālis.
– Cik ilgi pati strādā bibliotēkā? Vai darba profils gadu gaitā ir mainījies?
– Ar pateicību atceros enerģisko bibliotēkas direktori Ligiju Pogumirsku, kas 1984. gadā pieņēma mani darbā, un grāmatu komplektēšanas un apstrādes nodaļas vadītāju Aiju Liepiņu, kuras vadībā uzsāku darba gaitas. Toreiz Madonas rajona centrālā bibliotēka komplektēja grāmatas visām rajona bibliotēkām. Darba netrūka: līmējām grāmatu stūrīšus, rakstījām grāmatu pasītes, kataloga kartītes. Atskatoties uz iepriekšējiem gadiem, atceros, ar kādu nedrošību uzsāku darbu lasītāju apkalpošanas nodaļā. Sev jautāju – vai mācēšu sameklēt vajadzīgo grāmatu, vai sapratīšu lasītāju pieprasījumu, vai grāmatas apraksta kartīti pareizi ievietošu alfabētiskajā un sistemātiskajā katalogā? Līdz ar elektroniskā kataloga ienākšanu krasi mainījās darba forma. Strādāt ir kļuvis vieglāk, un darbu var paveikt ātrāk.
Informācijas meklēšanai un bibliotēkas lietotāju apkalpošanai izmantojam informācijas sistēmu ALISE. Kopā ar kolēģiem no pakalpojumu nodaļas veicu visus pienākumus, kas saistīti ar lasītāju apkalpošanu (darbs ar cirkulācijas datiem un lietotāju autorizācijas datiem, informācijas meklēšana datu bāzēs un citos elektroniskajos resursos, lasītāju apkalpošana mājās) un bibliotēkas krājumu, tā popularizēšanu, atjaunošanu, pieejamību. Ļoti svarīgi, lai bibliotēkās uzkrātā informācija būtu pieejama, lai lietotājs var saņemt vajadzīgo izdevumu neatkarīgi no izdevuma fiziskās atrašanās vietas. Tāpēc lietotāju kvalitatīvākai apkalpošanai izmantojam starpbibliotēku abonementu. Pagājušajā gadā lasītājam, piemēram, bija iespēja no Latvijas Nacionālās bibliotēkas saņemt 1859. gadā izdoto Krišjāņa Barona grāmatu „Muhsu tehwsemmes aprakstischana un daschi peelikumi ihsuma saņemti". Ir noslēgta vienošanās ar Latvijas Neredzīgo bibliotēku, un vājredzīgiem lasītājiem ir iespēja saņemt audiogrāmatas.
– Kas notiek vai nenotiek bibliotēkā pandēmijas laikā?
– Līdz 7. februārim bibliotēka atvērta tikai grāmatu apmaiņai, un citi bibliotēkas pakalpojumi netiek nodrošināti. Lasītājiem ir iespēja veikt grāmatu pasūtījumu bibliotēkas elektroniskajā katalogā ar saviem autorizācijas datiem, ko piešķir bibliotekārs, vai rakstot uz e-pastu vai piezvanot. Līdzīgi kā citās kultūras iestādēs, bibliotēkā nenotiek nekādi pasākumi, ir slēgtas lasītavas, un nav pieejami datori. Lasītājiem nav iespēju skatīt grāmatu izstādes janvārī dzimušajiem jubilāriem, tāpēc tāpat kā pavasarī, kad ar lasītājiem komunikāciju uzturējām sociālajos tīklos, piedāvājot dažādas aktivitātes (piemēram, mūsu novadnieces rakstnieces Ilzes Indrānes dzimšanas dienā lasītājiem piedāvājām atminēt rakstnieces darbus attēlos), arī šoreiz izmantojam to pašu saziņas rīku. Sagatavojām zināšanu spēli par rakstniekiem Jāni Akurateru, Džeku Londonu un komponistu Raimondu Paulu. Gandrīz pirms gada bibliotēkā notika Lasītāju klubiņa atklāšanas pasākums. Klubiņš joprojām satiekas, tikai WhatsApp grupā. Janvārī bibliotēkas foajē telpā displejā ir skatāma Oļģerta Skujas digitālā izstāde „Rīga – barikāžu laiks. 1991.16.01.".
– Kā mainījies lasītājs? Vai vari bibliotēkas apmeklētāju raksturot?
– Raksturojot mūsu lasītājus vienā vārdā, tas būtu – vislabākie. Saprotoši un iejūtīgi, zinoši un ar viedokli. Bibliotēka lasītājus satuvina, viņi dalās iespaidos ar izlasīto, iesaka viens otram interesantākās grāmatas, citi paļaujas uz bibliotekāra gaumi. Lasītājiem piemīt savstarpēja cieņa. Lasītāji ir mūsu galvenā vērtība. Lasītājiem patīk uzturēties bibliotēkā. Viņi zina, ka šeit tiks uzklausīti un saņems palīdzību. Strādāju pakalpojumu nodaļā, kas ir īpaša vieta bibliotēkā. Komunikāciju ar bibliotēkas apmeklētājiem varu baudīt katru dienu, saņemt sveicienus un labas dienas vēlējumus. Vai tas nav brīnišķīgi? Šobrīd lasītāju smaids gan paslēpies aiz maskas. Jaunā paaudze daudz lasa svešvalodās. Viņiem ir sava pieeja lasīšanai, īpaši necenšas atcerēties ieteicamās literatūras autorus un darbu nosaukumus, un Rūdolfu Blaumani mīļi sauc par Rūdi, jo aizmirsies uzvārds. Mainās lasītāju paaudzes, bet uzticība bibliotēkai un lasītvēlme lasītājos ir saglabājusies.
– Kādas jaunās tehnoloģijas ienākušas iestādes dzīvē? Bibliotēkas digitālās kartes lietotājs – ko tas nozīmē?
– Līdzās tradicionālajiem informācijas nesējiem (grāmatām, periodiskajiem izdevumiem) plaši tiek izmantota informācija elektroniskā formā. Tehnoloģiju attīstība ļauj lasītājam piekļūt jebkāda veida informācijai, neatkarīgi no mūsu fiziskās atrašanās vietas. Vai kādreiz varējām iedomāties, ka, neizejot no mājām, varēsim pieslēgties e-bibliotēkai? Kādreiz par to lasījām fantastikas žanra grāmatās. Tagad tā ir ikdiena. Viens no pakalpojumiem, ko bibliotēka piedāvā lasītājiem, ir 3td e-Grāmatu bibliotēka. Lasītājam jābūt reģistrētam bibliotēkā. Reģistrētam bibliotēkas lasītājam tiek izsniegta plastikāta lietotāja karte, kā arī pieejas dati elektroniskajam grāmatu katalogam. Digitālā karte ir alternatīva fiziskajai lietotāja kartei, lietojama no viedierīcēm.
Jāuzsver, ka jaunu tehnoloģiju ienākšana nav mazinājusi drukātā formāta priekšrocības. Lasītāji liecina, ka izlasīto viņi labāk uztver drukātā formā, bet e-grāmatu izmanto ceļojumiem.
– Vai arī pati esi cītīga grāmatu lasītāja, savā ziņā – „grāmatu tārps"?
– Tagad grāmatas izdod tik daudz, ka visas nekad neizlasīsi. Daudz no klajā laistā paslīd garām, bet jaunāko vismaz cenšos pārlapot. Esmu mācījusies LVU Bibliotēku zinātnes un bibliogrāfijas nodaļā un ieguvusi bibliotekāra-bibliogrāfa specialitāti. Studiju gados daudz bija jāizlasa, sākot no antīkās līdz mūsdienu literatūrai. Šobrīd topošie kolēģi augstskolā vairāk apgūst informācijas tehnoloģijas.
Es labprāt lasu par ceļojumiem, kur būts vai kur gribētos nokļūt. Studiju gados, lasot franču eposu „Dziesma par Rolandu", nevarēju iedomāties, ka reiz, mērojot Santjago ceļu, nonākšu Ronselvālā, veldzēšos pie vēsturiskā Rolanda avota. Ar interesi lasu daiļdarbus, kur galvenās varones ir manas aroda māsas. Esmu ieplānojusi pārlasīt Marģera Zariņa grāmatu „Viltotais Fausts jeb pārlabota un papildināta pavārgrāmata". Konferencē, kas notika janvārī virtuālajā platformā ZOOM, pētnieks Mārtiņš Laizāns romānu aplūkoja no gastropoētikas aspekta.
– Ko no izlasītā ieteiktu citiem – kas savaldzinājis pēdējā laikā?
– Iesaku lasīt visu, kas bagātina dzīves saturu, biogrāfiskus romānus. Mani pašu aizkustināja un dziļi atmiņā iespiedās Ingas Ābeles romāns „Klūgu mūks". Kad grāmata bija izlasīta, domās biju kopā ar autori Rēzeknes Brāļu kapos, lai uzliktu ziedus romāna prototipam – katoļu priesterim un ievērojamam valstsvīram Francim Trasunam. Šobrīd lasīšanu gaida Laimas Kotas romāns par Anšlavu Eglīti „Cilvēks ar zilo putnu".
– Vide un kolektīvs – kā jūties savā darbavietā?
– Tā ir laime strādāt kolektīvā, kur ir tik sirsnīgi, draudzīgi, izpalīdzīgi, radoši, atbildīgi, talantīgi, profesionāli kolēģi. Kopā svinam svētkus, braucam ekskursijās, apmeklējam teātrus. Atceramies un draudzīgas attiecības uzturam arī ar bijušajām kolēģēm. Labas attiecības izveidojušās ar kolēģēm novada un reģiona bibliotēkās.
– Kāda ir iespēja izaugsmei? Kas un kādā veidā rūpējas par bibliotekāru izglītošanu?
– Profesionāli un izglītoti speciālisti vajadzīgi visās jomās. Bibliotēkas sistēmā ir ļoti laba mācību bāze. Jaunos speciālistus sagatavo LU Sociālo zinātņu fakultāte, Latvijas Kultūras koledža kā LNB Kompetenču attīstības centrs. Jaunākās paaudzes kolēģes nāk no LU ar labām zināšanām informācijas pārvaldībā un ir mūsu balsts jauno tehnoloģiju ieviešanā. Arī es specialitāti ieguvu Latvijas Universitātē, un vienmēr ir bijusi iespēja papildināt zināšanas, apmeklējot profesionālās pilnveides pasākumus – seminārus, kursus, konferences, pieredzes apmaiņas braucienus, kurus organizē Madonas novada bibliotēka, LNB Bibliotēku attīstības centrs, LNB Kompetenču attīstības centrs, BIS ALISE, Reģionālais mācību centrs Gulbenes bibliotēkā, Kultūras informācijas sistēmu centrs, Latvijas Bibliotekāru biedrība.
– Ko vari teikt par saviem vaļaspriekiem?
– Lielākajai daļai kultūras jomā strādājošo intereses ir pietuvinātas mākslai, kultūrai, un arī es neesmu izņēmums. Prieku sagādā skaists koncerts, labas izrādes apmeklējums. No pēdējā laikā redzētajām izrādēm varu nosaukt lielisko „Meklējot Spēlmani" Rīgas Jaunajā teātrī.
Atceros arī kopā ar Madonas katoļu draudzi Rīgas Jaunajā teātrī skatīto izrādi „Kalpa zēna vasara". Lugas autoram Jānim Akurateram šogad aprit 130 gadu. Meklējot materiālus grāmatu izstādei, atradu tik daudz interesantu faktu par rakstnieku. Autors, dzīvojot Norvēģijā un mācot krievu valodu norvēģim, pats īsā laikā iemācījās norvēģu valodu un atzina, ka šī valoda „ir diezgan skaista un vienkārša".
Vēl man dažādos gadalaikos patīk būt kustībā. Esmu dzimusi Sibīrijā un ziemas priekus labprāt baudu gan slēpojot, gan slidojot. Piemērotos laikapstākļos braucu arī ar velosipēdu. Mans tālākais velobrauciens bija svētceļojums uz Aglonu, kur devos kopā ar Madonas katoļu draudzi priestera Tomasa Zeļonkas vadībā.
27.01.2021.