Maija vidū Ļaudonas pagastā dārznieks un pasniedzējs Kaspars Parfenovičs sadarbībā ar pagasta pārvaldi un A. Eglīša Ļaudonas pamatskolas skolēniem iestādīja mežu pēc Miyawaki metodes. Teorētisko apmācību laikā, iepazīstot ātraudzīgā meža principus, ne vienam vien radās interese, kā šāds mežs augs un vai mazākie augi netiks nomākti.
Lai gan priekšā vēl ir ziema un tā var ietekmēt stādījumus, tomēr rudens ir īstais laiks, lai pārliecinātos, kā mežs ir ieaudzis.
Kaspars Parfenovičs iezīmē: – Es priecājos par to, kā mežs izaudzis. Manā skatījumā, šajos septiņos mēnešos mežs ir strauji izaudzis, un viss notiek tā, kā tam jānotiek. Tiešām pašam bija interesanti, kā tas izdosies Latvijas klimatā. Izskatās, ka ir ļoti labi arī pie mums. Ravēju aptuveni vienu reizi mēnesī, jo nezāles tomēr aug cauri mulčas slānim. Ir pilnīgi normāli, ka joprojām aug arī nezāles, bet to ir krietni mazāk. Nezāles ir nepieciešamas, jo tās regulē pH līmeni. Lai samazinātu nezāļu daudzumu, divas trīs reizes gadā nepieciešams mulčēt. Aptuveni 10 cm biezā kārtā, izmantojot sienu, lapas, pļauto zāli. Pēc pāris gadiem, kad koki būs izauguši, apakšējā daļa būs noēnota, un nezāļu nebūs. Arī veidojot puķu dobes, augi ir jāstāda tik blīvi, lai nezālēm nebūtu vietas. Tāpat tikai dažas reizes salaistīju ar automātisko laistīšanas sistēmu. Pavasaris bija sauss, bet pēc tam es to noņēmu, jo sākās lieti, un tas pat ir daudz labāk, jo tad augi nepierod pie kaut kādas regularitātes. Mēs zinām, ka dabā ir gan sausuma periodi, gan lietains laiks. Pateicoties šiem neregulārajiem laikap-
stākļiem, augi dzen saknes arvien dziļāk zemē, lai dabūtu ūdeni. Jo dziļāk dzen, jo augi ir patstāvīgāki un arī noturīgāki pret dažādiem procesiem dabā.
Maijā Miyawaki mežā tika iestādīti aptuveni 400 dažādu sugu augi. Apsekojot stādījumus, Kaspars ir secinājis, ka tikai daži no tiem nav ieauguši.
– Manuprāt, ir izkrituši 5-10 augi, līdz ar to 99 % ir saglabājušies. Iemesli, kāpēc tie nav ieauguši, var būt visdažādākie. Iespējams tās ir kādas noteiktas vietas, tāpat var kaut kas atgadīties pie stādīšanas, tā var būt arī stāda kvalitāte. Starp šiem augiem bija buksis, arālija, tūja, kadiķis un vēl daži, – pastāsta Kaspars, papildinot, ka arī gaidāmā ziema nerada bažas. – Šeit ir ļoti labi, ka ir aizvējš. Tas ir liels pluss, jo nodrošina labāku temperatūru augšanai. Ja mēs par piemēru ņemam mežu, būtībā tur pa ziemu augsne dziļi neizsalst. To nodrošina arī mulčas kārta. Savu dārzu šogad mulčēju divas reizes, pirmo reizi, kad augi tika sastādīti, otro – nupat pirms ziemas. Pastāv liela cerība, ka zeme dziļi neizsals, bet augi turpinās augt, kamēr saknes nebūs sasalušas. Pavasarī būs vēl lielāks uzrāviens.
Atminoties, cik mazi stādi tika iestādīti, un redzot, cik lieli augi ir šobrīd, šķiet, ka tie izauguši neticamā ātrumā.
– Šim mežam ir jāaug desmit reizes ātrāk. Pirmajos divos gados process var būt dažāds. Kamēr augi iesakņojas, ieaug. Arī man pašam, kad ilgāku laiku nebiju bijis, bija pārsteigums, cik liels ir pieaugums. Dažiem augiem pa šiem mēnešiem pieaugums ir pat pusotrs metrs. Tas liecina, ka vieta un iepriekš sagatavotā augsne šiem augiem ļoti patīk.
Miyawaki jeb blīvā stādījuma stilā Kaspars nākotnē plāno realizēt vēl kādu ideju – stādīt dzīvžogu.
Turpina Kaspars Parfenovičs: – Esmu ieplānojis stādīt dzīvžoga joslas blīvā stādījumā. Tas ātri ieaugtos un būtu necaurejams. Protams, jāizvēlas tādi augi, kurus savvaļas dzīvnieki ne īpaši mīl. Tāpat ir dažādi veidi, kā sagatavot auglīgu augsni. Viens no tiem – zaļmēslojums. Maijā to iesēj, bet septembra sākumā iestrādā zemē. Izvēloties augus, vēlos, lai ir ne tikai blīvums, bet arī skaisti izskatās vizuāli un gar malām pat varētu vākt ražu. Rezultātā ir ne tikai necaurejams dzīvžogs, bet iegūsti arī ražu. Labi ir arī putniem, kas ir kā dārza sanitāri. Visu, kas tiek stādīts dārzā, putni palīdz uzturēt. Plašāk par šādiem dzīvžogiem var lasīt manā rakstā "Dzīvžogs kā dzīvā glezna". Šobrīd esmu iededzies par to un vēlos realizēt dzīvē.
Pašlaik Kaspars Parfenovičs ar savām zināšanām dalās Jēkabpils Tehnoloģiju tehnikuma Barkavas struktūrvienībā.
– Esmu pasniedzējs profesijas Ainavu tehniķis studentiem un pasniedzu dārzkopību. Jo vairāk es to daru, jo vairāk patīk. Tā ir laba sinerģija. Man pašam tas ir izaicinājums – mācīt tā, lai studentiem ir interesanti, lai viņi ir aizrautīgi, lai ir degsme. Šī spēja ieinteresēt lielā mērā ir skolotāja atbildība. Arī mācību procesam ir jābūt saistošam un aizraujošam, – uzsver Kaspars. – Ņemot vērā, ka vienā modulī jau tika kārtots pārbaudes darbs augu stādīšanā, tie, kuri to kārtoja, to lieliski paveica. Ir prieks, ka studentiem patīk un šī joma arvien vairāk aizrauj. Lielākoties mums ir tieši praktiskās nodarbības, un tas ir ļoti labi, jo darot labāk arī iemācās. Tā ir teorija praksē. Lai varētu to īstenot, nākas pieiet procesam radoši. Tā mācību procesa ietvaros studenti papildināja aleju ar krūmiem. Sagādāju visu nepieciešamo, lai pēc teorijas apgūšanas varētu mācīties dažādu stādīšanu un pēc tam paši to varētu darīt arī savām vajadzībām. Es mācu savus studentus stādīt pašpietiekamus dārzus. Respektīvi – lai visu mūžu nebūtu jābaro augi, jācīnās ar kaitēkļiem utt., bet gan izveidotu pašuzturošu ekosistēmu – kā mežā, kur viss notiek savā vaļā. Cilvēks to var izdarīt, sakombinējot vajadzīgos elementus. Mēs to arī mācāmies, lai turpmāk viņiem ir mazāk darba dārzā. Stādot Miyawaki meža dārzu, uzsvēru, ko darīt, lai nākotnē ir pēc iespējas mazāk darba. Pirmos divus trīs gadus ir jāpieliek pūles, bet pēc tam ir jāļauj augt savā vaļā.
19.11.2024.