Kopīgas intereses un mērķi, patriotisms, kas vieno, ir stipras ģimenes pamatakmens. Vecāku lepnums ir bērni, kas ieklausās vecāku pieredzē, mācās vērtības un tās attīsta, veidojot savu dzīvi. Dzelzavietis RITVARS LĒĢERIS ar sievu Ilzi audzina četrus bērnus – Samantu, Maiguru, Dāvi un Raiti – un lepojas, ka trīs no bērniem šobrīd seko vecāku piemēram un darbojas Jaunsardzē.
– Ritvar, kā aizsākās jūsu interese par Zemessardzi?
– Mācoties Rankas lauksaimniecības skolā, tur norisinājās militārās apmācības. Instruktors ar savu pieeju radīja interesi par to. Jau tajā laikā tas mani aizrāva. Ar militāro jomu esmu saistīts kopš 1993. gada, kad tas vēl bija obligātais dienests, bet Zemessardzē iestājos 1996. gadā un dienēju Rīgas 11. bataljonā. No 2001. gada dienēju Ādažu bāzē, bet atbraucot no misijas Irākā 2004. gadā, šo karjeras posmu noslēdzu. Militārā joma man ir bijusi tuva vienmēr, ļoti saistīja un uzrunāja, tādēļ pēc misijām atkal atgriezos Zemessardzē – Rīgas 19. bataljonā. Militārā karjera ir veidota daudzu gadu garumā, bet ar pārtraukumiem. Mēģinot ko citu, vienmēr esmu atgriezies pie tās. Pamēģināju dzīvot un strādāt Anglijā, bet tas bija ļoti grūts periods. Prom biju septiņus mēnešus, bet atgriezos, jo sapratu, ka nevaru dzīvot svešā vietā. Nevarēju vien sagaidīt to dienu, kad atgriezīšos Latvijā. Esmu savas dzimtās vietas patriots. Atgriezies dzimtajā pagastā Dzelzavā, turpināju dienēt Zemessardzes 25. kājnieku bataljonā. Dzelzavā atgriezos tādēļ, ka te ir manas mājas un, ilgu laiku dzīvojot pilsētās, esmu sapratis, ka man tomēr vairāk patīk lauki, dabas tuvums. Plašas iespējas ir arī laukos.
– Ilze, arī jūsu ikdiena ir saistīta ar Zemessardzi. Kas jūs pamudināja tajā iesaistīties?
– Zemessardzē darbojos nu jau sešus gadus. Interese par to bija, un, vīra pamudināta, nolēmu pamēģināt. Viegli nav, bet grūtības, ar kurām nākas saskarties, neļauj apstāties, bet gan turpināt un cīnīties. Vismaz šobrīd, bet turpināšu dienēt Zemessardzes 25. kājnieku bataljonā.
– Trīs no jūsu bērniem ir iesaistījušies Jaunsardzē. Vai jūs viņus kā īpaši ieinteresējāt, vai tomēr tā ir viņu pašu izvēle?
– Šobrīd Jaunsardzē darbojas jaunākie dēli, bet vecākais dēls Dāvis trešdien nokārtoja fiziskos pārbaudījumus, jo ir pieteicies uz profesionālo dienestu kājnieku bataljona profesionālajā rotā Stāmerienā. Jaunsardze un profesionālais dienests ir bērnu pašu izvēle. Nekad militārā joma nav uzspiesta. Labais piemērs, pieredze, Zemessardze – tas ir tas, ko bērni redz un dzird mājās. Manuprāt, šīm lietām nav jābūt uzspiestām, bet jādara tikai, ja pats to vēlas un tas ir aicinājums. Uzskatu, ka tā ir vienotība, liela vērtība, ka visa ģimene ir saistīta ar militāro jomu. Nav daudz tādu ģimeņu, vismaz mūsu pusē. Iespējams, ka arī meita nākotnē iestāsies Jaunsardzē. Protams, tas ir atkarīgs no viņas interesēm. Nozīmīgs ir fakts, vai skolā turpināsies Jaunsardzes apmācības. Pirms pieciem gadiem, kad atgriezāmies Dzelzavā, šādu apmācību skolā nebija. Bija vēlme, lai kas tāds bērniem tiktu piedāvāts. Tajā laikā Cesvaines vidusskolā šādas apmācības norisinājās. Aprunājos ar pamatskolas direktori, ar instruktoru Jāni Šviku, guvu negaidītu atsaucību, un arī Dzelzavā tika noorganizētas šādas apmācības. Jaunsardze darbojas aktīvi, bērni piedalās gan sacensībās, gan citās aktivitātēs. Savukārt jau šosvētdien bērni dosies trīs dienu pārgājienā.
– Valstī noteiktā ārkārtējā situācija, pandēmija līdz šim iespaidoja un ieviesa korekcijas arī zemessargu ikdienā.
– Šis pandēmijas laiks ļoti ietekmēja ierasto dzīves ritmu, sniedzot arī jaunu pieredzi un zināšanas, kas noteikti noderēs arī vēlāk. Piemēram, Zemessardzes 2. Vidzemes brigāde visu pandēmijas laiku sniedz atbalstu Valsts robežsardzei. Tas ir profesionāls ieguvums arī man kā zemessargam, jo līdz šim neko tādu nebiju darījis un pat nezināju, kā tas notiek. Tā ir pieredze, ko nevar iegūt apmācībās.
Pandēmija ietekmējusi arī apmācības, tās kļuvušas retākas. Zemessardzē bez tām iztikt nevar, tās ir nepieciešamas, lai pilnveidotu prasmes, uzlabotu zināšanas, veidotu pieredzi. Šobrīd sākam gatavoties militārajām mācībām „Zobens".
– Zemessardze sniedz plašas iespējas ne tikai izaugsmē un sociālās garantijas, bet arī stabilus finansiālos ienākumus.
– Laika gaitā Zemessardze ir mainījusies un attīstījusies, piedāvājot zemessargiem arvien plašākas iespējas. Attīstība norit ļoti strauji. Tiek nodrošināts augstas kvalitātes ekipējums, tehnika. Šobrīd, manuprāt, liels ieguvums ir kaujas atbalsta rota Stāmerienā, īpaši jauniešiem, kas tikko ir beiguši skolu un mēģina sākt savu dzīvi. Noteicošais faktors ir atalgojums, bet jauniešiem tā ir arī neatsverama pieredze. Lai jaunietis pašlaik atrastu labu darbu, ir nepieciešama iepriekšēja pieredze, bet kur lai to gūst, ja neņem darbā? Profesionālajā dienestā ir motivējošs atalgojums, pieredzes un izaugsmes iespējas – viss, kas nepieciešams jaunajiem cilvēkiem. Es gan uzskatu, ka, stājoties Zemessardzē vai profesionālajā dienestā, tam ir jābūt aicinājumam, ir jābūt stingrai motivācijai un patriotismam. Interese par Zemessardzi pieaug, bet gribētos, lai tajā stājas arvien vairāk cilvēku. Tāpat uzskatu, ka jauniešiem vajadzētu pamēģināt, izjust procesu, saprast, ka tas ir interesanti, norūda raksturu, var lieliski pavadīt laiku, gūt zināšanas. Arī forma sniedz lepnumu, pacilājošas emocijas. Zemessardze ir mūsu valsts drošības garants.
Aktīvi darbojoties Zemessardzē, esmu aicinājis pievienoties arī citus un priecājos, ka draugi tam atsaucas. Arī tepat no Dzelzavas pagasta, manis mudināti, Zemessardzē ir iesaistījušies.
– Patriotisms vispirms nāk no ģimenes, bet arī skolā tam tiek pievērsta uzmanība. Jūs viennozīmīgi esat patrioti.
– Katrs patriotismu izjūt citādāk. Tā ir savas zemes mīlēšana, cieņas izrādīšana, rūpes par valsti. Taisnība, ka patriotisms sākas ģimenē. Savas vērtības mēs ieaudzinām bērnos. Arī skolās tam tiek pievērsta uzmanība, notiek dažādi pasākumi, atceres dienas, bet, manuprāt, tam vajadzētu vēl lielāku uzmanību. Mācīt bērniem mīlestību un cieņu pret savu valsti.
Zemessargi piedalās lāpu gājienos, visos valstij nozīmīgos svētkos. Tas rada kopības izjūtu, spilgtas emocijas. Piemēram, 11. novembrī, ejot lāpu gājienā, vienotība, kopābūšana rada spilgtas, sirdi sildošas emocijas, iededz vēl dziļāku patriotisma dzirksti. Nozīmīgi to iemācīt arī jaunajai paaudzei.
12.06.2020.