Malienas vārdu būs dzirdējuši vismaz tie, kuri pazīst rakstnieku Jāni Ezeriņu (1891-1924) un ir lasījuši viņa dzeju.
Mēs J. Ezeriņu dēvējam par novadnieku, jo viens no izcilākajiem latviešu novelistiem dzimis vēsturiskajā Kārzdabas pagastā. Lielāko daļu sava īsā mūža J. Ezeriņš pavadīja Kārzdabā, Lazdonā, Saikavā un Praulienā. Tās pamatā ir viņa prozā aprakstītās un lirikā apdzejotās vietas, kam vienojošs nosaukums – Maliena. Nelielam piemēram dzejolis no cikla "Malienas vakari", kas saucas "Ļaudona":
"Mājas, sili, birztaliņas.
Lieli lauki. Lieli kalni.
Vidū divas baznīciņas,
Apjoztas ar velēn' valni.
Vidū – Aiviekste ar salām
Aiziet klusu spēlēdama.
Sirmiem šķūnīšiem gar malām
Labvakaru vēlēdama."
Jāpiebilst, ka šinī ciklā vēl ir dzejoļi "Saikava", "Lazdona", "Paķilis" (tagad – Patkule), "Birži" (tagad – Madona) u. c.
Vēl par Malienu savos daiļdarbos rakstījuši mūsu novada rakstnieki tēvs un dēls Eglīši.
Viktors Eglītis (1877-1945) ir no Sarkaņu pagasta. 1913. gadā sarakstītajā daļēji biogrāfiskajā romānā "Skolotāja Kalēja piedzīvojumi" autors tēlojis 1905. gada revolūcijas notikumus Malienā.
Anšlavs Eglītis (1906-1993) ir rīdzinieks. Vasarās pirms Pirmā pasaules kara un kara laikā viņš kopā ar ģimeni dzīvoja pie radiem Cesvaines pusē. Viens no populārākajiem A. Eglīša romāniem ir "Homo novus" (grāmatā 1946. g.). Darba galvenais varonis Juris Upenājs, nonācis Rīgā, nevienam neslēpj, ka ir no Malienas. Starp citu, ar viņu varēs iepazīties arī jaunā latviešu spēlfilmā, kas parādīsies uz ekrāniem gada nogalē.
Protams, ne jau J. Ezeriņš vai Eglīši izdomāja Malienas nosaukumu, ar to domājot Aiviekstes labā un kreisā krasta teritorijas, kas iekļāvās viņu laika Vidzemes DA daļā.
Kā uzzinām "Latviešu konversācijas vārdnīcā", par malēniešiem jau 18. gs. sauca ļaudis, kas dzīvoja attālākās Vidzemes guberņas nomalēs jeb malienās. Vēl vairāk – 19. gs. bija pazīstamas pat Rīgas malienas jeb malienes. Gandrīz katrā Vidzemes pagastā bijušas no centriem attālas vietas aiz mežiem, purviem un tīreļiem, kur dzīvoja malēnieši, mežgalieši vai citi tumšāki vai nabadzīgāki ļaudis. Visos laikos tādās vietās dzīvojošos cilvēkus uzlūkoja ar zināmu nicinājumu un nievājumu.
Kā liecina minētā vārdnīca, 1930. gados ar Malienas jeb Malienes vārdu saprata dažādus reģionus.
Plašākā nozīmē tā sauca visu Latgali, Zemgales A galotni jeb Augšzemi un Vidzemes DA nomali, kur runāja augšzemnieku jeb malēniešu dialektā.
Šaurākā nozīmē par Malienu dēvēja Vidzemes A daļu, kas patlaban aptver Alūksnes, Apes un daļēji arī Gulbenes novadu.
Latvijas ģeogrāfijā tajā laikā bija pazīstams Malienas līdzenums, ko tagad saucam par Austrumlatvijas zemieni.
Citos vēstures avotos stāstīts, ka 1904. gadā dibināta Latvijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas Malienas organizācija, kas apvienoja vietējos sociāldemokrātus Pļaviņu-Gulbenes-Alūksnes šaursliežu dzelzceļa līnijas rajonā. Organizācijas centrs bija Madonā.
1911. gadā Madonā iznāca nedēļas laikraksts "Malienas Dzīve". Savukārt 1930. gadā neilgu brīdi Madonā parādījās laikraksts "Malienas Līdums".
Pēc padomju varas nodibināšanas laika posmā no 1918. gada decembra līdz 1919. gada maijam Vecgulbene kļuva par Malienas apriņķa centru. Saistībā ar šo neilgo administratīvo veidojumu vairāk pazīstams ir tā sauktais Malienas tribunāls.
Malienas atsevišķo bataljonu 1919. gadā saformēja no Meirānu un Lubānas puses partizāniem. Drīzumā tas kļuva par vienu no Latvijas nacionālās armijas pulkiem, kas piedalījās brīvības cīņās.
Nosauktās 20. gs. sākuma reālijas liecina, ka tolaik tautā bija pazīstams kāds Malienas novads. Vienīgais būtiskais trūkums izrādījās tas, ka šim novadam nebija stingru administratīvu un etnogrāfisku robežu.
Pēc Otrā pasaules kara Malienas vārds visumā tika nodots aizmirstībai. Tomēr ne pilnīgi. "Latvijas padomju enciklopēdijā" (1985) šāds šķirklis ir atrodams. Maliena raksturota kā etnogrāfisks Latvijas novads Vidzemes ZA daļā, tā robežas esot nosacītas. Sīkākā aprakstā kā novadam piederīgas uzskaitītas daudzas toreizējā Alūksnes, Gulbenes un Balvu rajona apdzīvotās vietas. No Madonas rajona nosaukta tikai Lubāna.
Mūsdienās Malienas vārds Madonas un Cesvaines pusē vairs nav saklausāms. Tas nozīmē, ka mūsu Malienas identitāte (sevišķums, savdabīgums) 20. gs. otrajā pusē ir pazudusi.
Arī Gulbenes novadā šī identitāte ir izplēnējusi, tomēr mūsu kaimiņu pilsētā vismaz ir Malienas iela.
Citādi tas ir minētajā Vidzemes ZA daļā. Alūksnes novads (bez Liepnas pagasta, kas pieder Latgalei) un Apes novads vēl joprojām tiek saukti par Malienu vai Malēniju. Šajā apgabalā mūsdienās ir daudz atbilstošo reāliju, sākot ar Malienas pagastu un beidzot ar laikrakstu "Malienas Ziņas", kas iznāk Alūksnē.
Malēnijā runā augšzemnieku dialekta tā sauktajās malēniskajās izloksnēs. Internetā var pavērot, kā savā dzimtajā izloksnē runā, piemēram, Jaunlaicenes malēnieši. Jā, šie ļaudis sevi ar vērā ņemamu pašapziņu sauc par malēniešiem un kategoriski noliedz, ka runājot latgaliski. Viņu Malēnijas identitāte ir gana stipra joprojām.
Bet mūsu Madonas un Cesvaines novadā ir Maliena. Vai vismaz reiz bija…
20.02.2018.