Ved vakarcēliens mūs uz lēnu upju lejām,
Kur gadu tūkstošiem ik vilnis radzē kaļ:
Kā upe dzīve šī vairs neplūst atpakaļ.
(Jānis Medenis. Tecila)
Skumju
ziņu mums atlaida 10. jūnija skaistā svētdienas pievakare. Rietošajai
saulei līdzi devās kāda atsaucīga, skanīga un mīloša dvēsele. Tā mājoja
valodniecē dialektoloģē, folkloristē un lieliskas, skanīgas balss nesējā
Maijā Poišā.
Dzimusi Rīgā, 1934. gada 19. maijā, Praulienas pagasta Trākšu saimniekmeitas Almas (dzim. Varkales) un praulēnieša, no Lejasješku mājām nākušā dzejnieka Jāņa Medeņa ģimenē. No 1937. gada viņa bērnību pavadīja Praulienas Trākšos, kur dzīvoja vecvecāki un vectēva Pētera divas māsas – dzimti praulēnieši. Maijas tuvinieki drīz pamanīja, ka meitenei ir teicama dzirde, Maija ātri un labprāt apguva visai sarežģīto izloksni. Par bērnību Trākšos kopā ar divus gadus jaunāko māsu Mirdzu Maijai bija vissiltākās atmiņas – ļaudis, ēkas, daba, pļavas un tīrumi – tas deva pamatu visam mūžam. Trākšu akmens klēts otrajā stāvā Maijas tētim bija iekārtota sava dzejnieka darbistaba.
Spilgts pārdzīvojums Maijai ir bēgļu gaitas, kas sākās, kad vācu karaspēks 1944. gada augustā nopostīja visas Aiviekstes kreisā krasta ēkas. Uzspridzināja arī nesen uzceltos Medeņus – tēva māju ar tūkstošiem grāmatu, kas dega vēl 4. augustā, kad Maijas ģimenei pavēlēja atstāt Trākšus. Mājas pameta arī daudzi citi pagasta ļaudis, un sākās bēgļu gaitas Kurzemes virzienā. Medeņiem drīz pievienojās dzejnieka Kārļa Skalbes ģimene, un tā viņi līdz ar daudziem citiem bēgļiem oktobra sākumā nonāca Ventspilī. Garās pajūgu rindas nereti apšaudīja Sarkanās armijas lidmašīnas, bieži trūka barības kā zirgiem, tā cilvēkiem. Jāņa Medeņa māte Ieva ar pārējiem dēliem un viņu ģimenēm aizbrauca kuģī uz Vāciju. Maijas ģimene palika Latvijā, jo dzejniekam nebija pieņemama Vācijas augstākās varas pārstāvju agresīvā ārpolitika.
Radās cerība tikt uz Zviedriju, taču tā nepiepildījās. Maijas ģimene rudenī pameta Ventspili, kur dzīve kļuva arvien smagāka un bīstamāka, un devās uz Vārvi, kur viņiem ierādīja tukšu dzīvokli Vārves pilī. Tur gandrīz visās telpās bija vācu kara hospitālis. Bet solītais auto, kam būtu jāaizved Medeņu ģimene līdz jūrmalai, kur būtu sācies ceļš uz Zviedriju, tā arī neatbrauca. Tad Maijas tēvs tika norīkots par Tērandes pamatskolas pārzini, un ģimene devās turp. Maija sāka mācīties 3., bet māsa Mirdza – 1. klasē. Jānis Medenis sāka strādāt par latviešu valodas skolotāju. 1945. gada agrajā pavasarī pēdējo reizi Maijas tēvu apciemoja viņa kolēģis un sirsnīgs draugs Vilis Cedriņš. Abi nolēma palikt Kurzemē, prātodami, ka pret gaidāmo padomju varu neko nav grēkojuši. 8. maijā ienāca Sarkanā armija. Bet iedzīvotāji visi varēja palikt savos dzīvokļos, un sākās pavasara darbi skolotāju sakņu dārzos, tika apkopta apkārtne, arī krāšņās Tērandes skolas rozes, kuras Maijas tētis tik skaisti apdzejoja. Ventiņu pusē dzīvodama, Maija pirmo reizi izdzirdēja lībiskās jeb tāmnieku izloksnes, kuras meitenei reizēm bija pilnīgi nesaprotamas un citreiz arī viegli pārprotamas… 1945. gada rudenī Maijas ģimene atgriezās Vārvē, jo tēvs neriskēja turpināt strādāt par skolotāju. Dzīve kļuva tramīgāka, ļaudis iebaidīti no provokācijām. Mamma Alma kļuva par vācu valodas un dziedāšanas skolotāju Vārves skolā, tēvs strādāja par Ēdoles, Popes, Puzes un Zlēku dzirnavu pārraugu. 1946. gada 7. janvārī visa Maijas ģimene bija mājās. Ienāca divi vīri privātās drēbēs. Viens no vīriem sameklēja plauktā tēva dzejoļu grāmatu „Varenība", nolasīja kādu, šķiet, jau iepriekš zināmu dzejoļa fragmentu un sacīja, ka pierādījumu pietiek. Jāni Medeni apcietināja. „Viņš atskatījās, un man vēl šodien acu priekšā ir viņa samulsusī, sāpju pilnā seja" – stāstīja Maija. Viņai bija ļoti laba redzes atmiņa. Tā saglabāja daudzas liktenīgas, pašas skatītas „gleznas". Tēva brālis Arvīds taču bija gleznotājs. Maija izcēlās arī kā laba fotogrāfe. Viņas uzņemtajos attēlos redzama teicama kompozīcijas izjūta.
Maija no vecākiem mantoja skaistu augumu un skanīgu balsi, ko bērnības un agrās jaunības gados izkopt palīdzēja māte Alma – burvīgas balss īpašniece. Maijai laimējās ne vienreiz vien dzirdēt savu vecāku dziedātos duetus a cappella. Līdzās mūzikai Maiju kopš bērnības saistīja arī dzimtās puses valoda. Mēs taču zinām, ka katrā pagastā runā mazliet savādāk. Praulienā ir sava izloksne, tāpat kā Saikavā, Meirānos, Patkulē, Sarkaņos un vai visās pārējās Vidzemes un Sēlijas vietās, kuras pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados izbraukāja un izstaigāja Maija ar ierakstu magnetofonu plecā. Maija bija jau stipri izaugusi kā izlokšņu, tā folkloras jomā, un viņas vadībā radās folkloras kopa Kraukļos. Man pašam vairākas reizes iznāca būt ar Maiju kopā ekspedīcijās Vidzemē. Atceros, kad ierakstījām Čukānmāti, kas bija dzimusi vienā gadā ar Ēvaldu Valteru. Spilgti atminos viesošanos Lubānas Grīslaiņos pie filologa Arvīda Aizsila atraitnes. Interesants bija brauciens gar Daugavu, kur Skrīveru apkārtnē paciemojāmies pie Briežu Mīles – lībietes gan pēc valodas, gan sejas.
Kara laikā un pēckara gados Maija mācījās Saikavas, Sēlpils un Jēkabpils skolās. Pēc tēva apcietināšanas Maijas ģimenei sākas bēgļu gaitas pašu zemē. Pēc dzīves Sēlpilī 1952. gadā Maijas mamma Alma ar abām meitām nonāk Pierīgā, vēlāk Rīgā. Jau no 18 gadiem Maija strādāja dažādus gadījuma darbus: bija strādniece noliktavā, rēķinvede. Maija stāstīja, cik smags bijis krāvējas darbs. Tēvs tobrīd jau bija darba nometnē Noriļskā, bet Maijas māsa Mirdza – Mordovijā, kur viņu izsūtīja kā trīspadsmitgadīgu meiteni par pretstaļiniskas karikatūras uzzīmēšanu.
Maija iestājas LU Filoloģijas fakultātē, taču pēc neilga laika viņu no universitātes izslēdz – tēvs un māsa taču ir „tautas ienaidnieki"! Hruščova atkušņa laikā 1957. gadā viņa vēlreiz iestājas LU Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļā, ko beidz 1962. gadā. Augstskolas gados viņa sadraudzējas ar kursabiedru, nākamo literatūras kritiķi un tulkotāju Mārtiņu Poišu – izskatīgu un sportisku puisi no Balvu puses. Viņi apprecas, un 1963. gada 31. decembrī piedzimst dēls Gints.
Maijai vienmēr bijusi mīļa dziesma, viņa dziedājusi Latvijas Valsts filharmonijas ansamblī, bija aktīva jauktā kora „Juventus" dziedātāja. Saņēmusi atzinību un diplomus par savu skanīgo balsi, dziesma viņu aizvedusi arī ārpus Latvijas.
No 1962. līdz 1980. gadam Maija bija latviešu valodas un literatūras skolotāja Rīgas 8. Raiņa maiņu vakarskolā. Bet no 1980. gada ar savas dvēseles spēku pievērsās dialektoloģijai – Maija kļuva par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieci ZA Latviešu valodas un literatūras institūtā. Maijas galvenā darbības nozare – sēlisko izlokšņu pētīšana, it īpaši šo izlokšņu fonētisko parādību izpēte. Maija ar referātiem piedalījusies konferencēs Viļņā un Rīgā, viņa tiek uzskatīta par lietpratīgāko sēlisko izlokšņu apzinātāju un pētnieci. Maija Poiša ir Zinātņu akadēmijas un AS „Aldaris" 2001. gada balvas zinātnē laureāte. To viņa saņēma par darbiem „Vidzemes sēliskās izloksnes I" un „Vidzemes sēliskās izloksnes II" un ilggadējiem pētījumiem latviešu valodniecībā.
Atmodas gados Maijas mājoklis Vecrīgā aizvien biežāk kļuva par satikšanās vietu viņas kursabiedriem, draugiem un, protams, radiem. Barikāžu laikā Maijas toreiz vēl komunālais dzīvoklis kļuva par īstu „štābu" – pulcēšanās vietu, kur tika vārīti zirņi barikāžu dalībniekiem, dziedātas dziesmas, pārlaistas daudzas atpūtas stundas. Līdzās ikdienas rūpēm Maija turpināja strādāt izlokšņu izpētes jomā – rakstīja kartītes ar izlokšņu vārdiem topošajam izlokšņu atlantam. Šim darbam neredzēja gala – kā likās mums, tuviniekiem. Un Maija to darīja līdz pat beidzamajam laikam. Viņai uzticējās kā cilvēkam un profesionālim ar lielu atbildības izjūtu.
Kā sēlisko izlokšņu speciāliste viņa konsultēja folkloras kopu vadītājus, lai dziedātāji pareizi izpildītu Vidzemes sēļu mēlē dziedātās dziesmas. Maiju reizēm apciemoja arī viņas radinieks, mūziķis Artis Kumsārs, lai konsultētos par kādas dziesmas pareizību vai iemācītos no Maijas jaunu. Maijas ierunātie teksti un iedziedātās dziesmas ir izdotas kompaktdiskos, skanējušas radio un televīzijā. Tuvojoties tēva Jāņa Medeņa simtgadei, Maija sāka sastādīt viņa dzejas izlasi. Pieaicinot arī zinošus un kompetentus literatūrzinātniekus, grāmata „Atkal esmu mājās" tika izdota 2003. gada maijā – tieši uz tēva simtgadi. Ap to laiku Maijai jau bija četras mazmeitas – Lelde, Ilva, Eva un Arta, ar kurām viņa uzturēja ciešu un mīļu draudzību visu laiku. Turpinājās darbs ar tēva dzejas tekstiem – Maija atrada un laboja gadu un pārmaiņu laikā ieviesušās kļūdas dzejoļos, atjaunoja tēva oriģinālos krājumu nosaukumus. Viņa ķērās pie tēva ieslodzījumā rakstīto dzejoļu un vēstuļu sakārtošanas. 2014. gadā tika izdota bieza grāmata ar koši zaļiem vākiem – „Dieva Dārzs. Putnu ceļš. 1947.-1955.".
Bet – atļaušos sacīt – šābrīža Maijas iecere ir izdot sava tēva labāko dzeju krājumu. Tā ir „Tecila". Maija sacīja, ka par godu Latvijas simtgadei „Tecila" ir noteikti jāizdod. Tas darbs nu līdz galam jāizdara Maijas tuviniekiem un viņas gara un dziedošās dvēseles mantiniekiem.
Lai gaiši Aizsaules ceļi!
Mīlestībā –
brālis VIDVUDS MEDENIS
15.06.2018.