Pirmdien, 28. septembrī, sirsnīgā atmosfērā, meitas Vijas aprūpēta, tika sumināta madoniete Olga Baltgalve, kas šajā dienā atzīmēja apaļo 100 gadu jubileju.
Jubilāri, vēlot stipru veselību, možu garu, dzīvesprieku, sveica Madonas novada domes priekšsēdētājs Agris Lungevičs, pašvaldības sociālā dienesta vadītāja vietniece Ilze Fārneste, pašvaldības sabiedrisko attiecību speciāliste Ilze Riekstiņa, radi, draugi.
Jubilāre viesus sagaidīja ar smaidu, bet vaicāta, kā jūtas savā simtgadē, moži atbildēja: „Kolosāli!"
– Mūsu Madonas novada devīze ir „Esam augstāk!", bet jums droši vien arī – „Dzīvot ilgāk!". Lai jums tas izdodas vēl ilgi, ilgi! – vēlēja Madonas novada domes priekšsēdētājs Agris Lungevičs, aicinot Olgas kundzi atklāt ilgmūža noslēpumu, kā sasniegt un pārsniegt 100 gadu slieksni.
Izrādās, nekādas īpašas receptes nav, jo, kā atzina Olgas kundze, – vienkārši jādzīvo.
Arī ilgdzīvotāju pieredze gan Latvijā, gan pasaulē liecina, ka vismaz pagaidām nekādas brīnumzāles nav izgudrotas. Toties visiem simtgadniekiem ir raksturīga iezīme: nevienam dzīve nav bijusi viegla, visiem bijis smagi jāstrādā un dzīves rūdījumu guvuši, pārvarot dažādas grūtības un likstas.
Arī Olgas kundzei savā dzīvē darba nekad nav trūcis. Agrā bērnībā ganījusi pašu govis, tad strādājusi pie saimnieka, bet pirmais pastāvīgais darbs bijis mežniecībā par sargu uguns novērošanas tornī.
Viņa ir dzimusi Mežārēs Jēkabpils pusē, bet jau vairāk nekā 70 gadu dzīvo Madonā un sevi uzskata par madonieti. Uzaugusi piecu bērnu ģimenē. Pārdzīvojusi skarbo kara laiku, piedzīvojusi bēgļu gaitas. Kara laikā arī apprecējusies, bet kur tas laiks, kopš vīrs Arvīds aizsaukts mūžībā. Savu veselību viņš sabeidza Vorkutā, uz kurieni tika izsūtīts kā bijušais leģionārs. Kara gados pazudis brālis Jānis.
Viņa ir izaudzinājusi dēlu Juri (pirms diviem gadiem aizsaukts mūžībā) un meitu Viju, kas, kopā dzīvojot, rūpējas par viņu jau daudzus gadus. Ir arī trīs mazbērni (viens dzīvo Kanādā) un divi mazmazbērni, kas arī dzīvo Kanādā.
Savulaik, pārceļoties uz dzīvi Madonā, Olga ir strādājusi dažādus darbus, bet visilgāk – līdz pat aiziešanai pensijā – sadzīves pakalpojumu kombinātā ķīmiskajā tīrītavā. Viņas dzīves lielā mīlestība ir aušana, un par to jāpateicas tēvamāsai, kas bijusi liela audēja un arī viņai palīdzējusi apgūt aušanas prasmes. Kas to vairs saskaitīs, cik garajā mūžā ir noausts dvieļu, galdautu, segu! Savulaik viņas aizraušanās bijusi arī kulinārija (cepusi gardas tortes), šūšana un citi rokdarbi, tāpat dārza darbi.
Tagad Olgas kundze gan pārvietojas tikai pa istabu. Arī rokām vairs nav tā spēka, lai no otrā stāva pa kāpnēm nokāptu pagalmā, bet vēl grūtāk ir pārvarēt kāpienu augšup. Pasliktinājusies arī redze un dzirde, bet nav zudusi vēlme satikties, aprunāties, atcerēties kopā pavadītos darba un dzīves gadus, grib, lai visu laiku būtu kāds, kas ar viņu aprunātos.
Jubilāri mīļi sveica arī Agnese no Varakļānu novada Murmastienes. – Man viņa ir kā mamma. Kad es atnācu uz Madonu un sāku strādāt autokolonnā, viņa bija tā, kas piedāvāja dzīvesvietu. Pie Olgas nodzīvoju veselus vienpadsmit gadus. Viņa ir vienreizēja, kaut visiem tāda būtu mamma! Viņa man daudz ko arī iemācīja un pat nostādīja pie stellēm, iemācīja aust. Kopā ar viņu pirmoreiz devos uz purvu lasīt dzērvenes. Tagad to daru viena, un arī satiekamies retāk, bet dzimšanas dienā un citās svētku reizēs gan cenšos viņu vienmēr atcerēties, un, protams, šodien, kad Olga svin 100 gadu jubileju, es nevarēju neatbraukt, – sarunā „Staram" uzsvēra Agnese.
Simt gadu jubilejas noskaņās tiks aizvadīta arī rītdiena, kad ciemos atbrauks tuvie cilvēki, mazbērni, kuri dzīvo Latvijā.
02.10.2020.