Februāris latviešu kalendārā jau izsenis atzīmēts kā sveču mēnesis, un tas iesākas ar Sveču dienu, kas svinama 2. februārī. Tā ir diena pašā ziemas vidū, un, gluži kā citos latviešu tradicionālajos svētkos, arī Sveču dienā ir vērts veikt dažādus rituālus veiksmes, laimes, mīlestības, skaistuma un savu spēju vairošanai. Atzīmējot Sveču dienu, Madonas pilsētas pensionāru biedrība aizvadītajā otrdienā pulcējās uz kopīgu pasākumu, kura laikā akcentēja šīs dienas nozīmi latviešu ticējumos un tradīcijās.
Latīņu valodā Sveču dienu sauc Festum candelarum, tā ir nākusi jau no seniem laikiem, šķīstīšanās svētkiem. Kristīgajā pasaulē šo dienu skaidro kā Marijas šķīstīšanās svētkus; citviet to sauc par Ziemas Marijas dienu, Jumpravas Marijas šķīstīšanās dienu, bet Ērgļu pusē šī diena bijusi ar nosaukumu Svecaine. Vēl šo dienu sauc par Grabenīcu, Aizgavēni. Šajā dienā latvieši plēsuši skalus un lējuši sveces, lai tās gaiši degtu visu gadu. Šajā dienā lietajām svecēm piemīt svarīgs sargājošs spēks. Sveču dienā caur iedegtās sveces mirdzošo liesmiņu jāskatās uz visu apkārtējo pasauli.
Lai svecīti atmodinātu un tā degtu spoži, vajadzīgas kādas gādīgas rokas, kas aizdedzina degli, lai svecīte sajustu īstu dzīvību, liesmiņai dejojot un vizot. Tās liesmiņa stāsta par siltumu, mājām un gaismu tumsā, izgaismo un silda telpu, sildot arī citus. Lai gan pēc laika izkūst, tā sniedz gaismu, siltumu un mieru ikvienai sirdij. Pat pēc sveces izdzišanas, tās gaisma nepazūd, bet gan paliek cilvēku sirdīs, ceļojot no vienas sirds uz otru. Svece izgaismo mūsu ceļu tumsā, nekad neļaujot tai gūt uzvaru. Par to stāstīja arī Sveces, Dakts un Sērkociņkastītes sarunas, atklājot šķietami tik mazās un niecīgās liesmiņas lielo nozīmi, par ko tik bieži nemaz neaizdomājamies.
Pensionāru biedrības dalībnieki bija parūpējušies arī par nelielas izstādes izveidi, no mājām līdzi paņemot pa svecei un izvietojot tās vienkopus, tādējādi parādot, cik dažādas svecītes var būt. Uz galda rotājās sveces dzīvnieku izskatā, svečturos, krāsainas, īsas un garas, tievas un resnākas, arī dekupāžas tehnikā izrotātās burciņās ievietotas sveces. Kā viens no uzdevumiem, ko vajadzēja izpildīt pasākuma dalībniekiem, bija sveču izgatavošanas materiālu minēšana. Tika nosaukts visiem zināmais bišu vasks, parafīns, tauki, rapšu eļļa, bet, kā noskaidrojām, pavisam kopā ir trīspadsmit dažādi veidi, kā iespējams pagatavot sveci. Lielāko daļu no tiem pat nebijām iepriekš dzirdējuši. Sveces mājas interjerā iederas jebkurā gadalaikā, radot svētku, mājīguma un īpašas noskaņas sajūtu. Pie svecītes var rast dvēseles mieru un pat meditēt. Izrādās, veselībai draudzīgas un ekoloģiskas ir stearīna sveces. Ne par velti katrai svecei ir sava krāsa – tām visām piemīt sava nozīme, un konkrētas krāsas sveces jādedzina atbilstoši cilvēka īpašībām un tam, ko viņš ar sveces palīdzību vēlas panākt.
Tiem, kas vēlējās, bija iespēja izgatavot pašiem savu vaska svecīti no vaska plāksnītes, savukārt par muzikālu sajūtu parūpējās dāmu ansamblis „Spāre", izpildot vairākas dziesmas ziemas noskaņās, jo tieši tagad mūs iepriecinājis sniegs.
Kā zināms, arī latviešiem savulaik ir bijuši latviskie mēnešu nosaukumi, taču nu jau tie ir piemirsti, un būs grūti atrast kalendāru, kurā tie ierakstīti. To, ka februāris ir sveču mēnesis, zina visi, bet latviskie nosaukumi radušies 17. gadsimtā, kad Kurzemes un Zemgales hercogistes luterāņu mācītājs Aleksandrs Einhorns pirmais publicēja latviskos mēnešu nosaukumus. Mēs, atšķirībā no daudzām citām tautām, diemžēl savus nacionālos mēnešu nosaukumus esam pazaudējuši.
Tikšanās īpašais viesis bija Aigars Noviks, kurš pensionāru biedrības dalībniekus iepazīstināja ar savu autordarbu – grāmatu par viņa vectēvu, dzejnieku, mūziķi Jāni Gavaru. Tā ir kā viņa dāvana Jānim Gavaram 100. jubilejā, kas tika atzīmēta pērnā gada decembrī. Aigars atminējās bērnību, kad vecmāmiņa viņam katru dienu daudz stāstīja par vectēvu, neslēpjot, ka ir mazliet savādi runāt par cilvēku, ko apzinātā vecumā viņš neatceras. Tas arī mudinājis iepazīties ar opi un viņa daiļradi. Ceļš līdz grāmatai bijis garš un sarežģīts, jo tik apjomīga darba apkopošana un izdošana prasa lielus finanšu līdzekļus, darba un laika resursus, sadarbojoties ar ikvienu, kam saglabājušās jebkādas liecības par Jāni Gavaru – kā rakstītas, tā mutiskas. Emocionālais atmiņu stāstījums aizkustināja ikviena sirdi, neatstājot vienaldzīgos. Tika dziedātas dziesmas ar Jāņa Gavara dzeju un nolasīts arī kāds viņa atmiņu stāsts…
07.02.2025.