1934. gada 19. marts bija īpaša diena Madonas un tuvākās apkārtnes katoļiem, jo tika pabeigta Bokumkalnā jaunuzceltā Madonas katoļu baznīca, ko bīskaps Jāzeps Rancāns konsekrēja tā paša gada 10. jūnijā.
Savu uzrunu bīskaps sāka ar 23. psalma fragmentu par godības Karali, jo baznīca tika veltīta Kristum kā Karalim.
Katoļi Madonas pusē pārsvarā bija ienācēji, jo dominējošās ilgu laiku bija luterāņu un pareizticīgo konfesijas, tāpēc Madonā un ap Madonu tik daudzās vietās viena otrai līdzās darbojās gan luterāņu, gan pareizticīgo draudzes skolas. Katoļu pieplūdums Madonā un tās apkārtnē sākās tikai 20. gs. pirmajā pusē reizē ar pilsētas attīstību un apkārtnes pagastu saimniecisko uzplaukumu. Tad gan strādāšanai pilsētā, gan lauku darbos tās apkārtnē no Latgales ienāca katoļticīgi strādnieki, laukstrādnieki un laukstrādnieces, no kuriem daļa te arī palika, kļūdami par pirmsākumu Madonas katoļu draudzei. Madonas un Rīgas apriņķi 20. gs. 20. gadu vidū bija paši katoliskākie Vidzemē. Dati par katoļu īpatsvaru ir dažādi, tomēr 20. gs. 20./30. gados bija vērojama tendence katoļticīgo skaitam pieaugt. Madonā tas laika posmā no 1925. līdz 1935. gadam, pēc K. Opmaņa publikācijā "Latvju Tautsaimniekā" sniegtās informācijas, pieauga no 4,8 līdz 5,9%, bet apriņķī kopumā no 3,8 līdz 7,3%.
Madonā un tās apkārtnē dzīvojošie katoļi skaitījās pie Barkavas katoļu draudzes, tādēļ Svēto Misi celebrēt ieradās šīs draudzes priesteris. Tieši pateicoties Barkavas draudzes prāvesta, poļu tautības priestera Miķeļa Dukaļska (1871-1957) neatlaidībai un dāsnumam, Madonā tika uzcelta vēl šodien redzamā katoļu baznīca. Līdz tam katoļi pulcējās vai nu Madonas ģimnāzijas telpās, vai Madonas cietuma priekšnieka palīga Jāzepa Nerugala mājās. Kā tika rakstīts 1938. gada 8. decembra "Valdības Vēstnesī", "par ko arī viņam ir bijis jādzird daudz pārmetumu".
Jau 20. gs. 20. gados Madonas katoļi izrādīja interesi par sava dievnama celtniecību. Jāpiebilst, ka šajā laikā arī Madonas luterāņi un pareizticīgie domāja par jaunu dievnamu būvēšanu, jo esošās baznīcas it kā bija pārāk tālu no pilsētas centra. Sākotnēji katoļu dievnamam zeme tika pieprasīta pašā pilsētas centrā pie dzelzceļa stacijas, taču pilsēta piešķīra sešas pūrvietas zemes uz tobrīd vēl pilsētas nomalē esošā Bokumkalna, kur bija paredzēts pēc projekta uzbūvēt "pagaidu lūgšanu namu". 1928. gadā "Jaunajā Madonas Pilsētas Vēstnesī" varēja lasīt, ka "īpašuma vidū, augstākā vietā cels samērā staltu dievnamu, kura pamatus lies no betona, bet stāvu un torni izbūvēs no koka". Bija aprēķināts, ka baznīcas celtniecība izmaksās Ls 12 000.
Pirmo projektu baznīcai veidoja arhitekts B. Leilands, bet realizēts tika vēlāk labi pazīstamā inženiera Voldemāra Johana Bergkinda (1897-1978) projekts.
Tomēr 1926. gadā uzsāktie projektēšanas un būvniecības darbi neritēja tik raiti, kā bija plānots. Kad bija sagādāta daļa nepieciešamo kokmateriālu, būvdarbi līdzekļu trūkuma dēļ tika pārtraukti. Viens no iemesliem bija katoļu nabadzība, būdami pārsvarā vienkārši strādnieki vai laukstrādnieki, tie nespēja paši saziedot nepieciešamo summu.
Iekšlietu ministrijas Būvniecības pārvalde Madonas katoļu baznīcas būvniecības plānu apstiprināja tikai 1931. gadā. 20. gs. 30. gadu otrajā pusē Madonas katoļus pārsvarā apkalpoja Barkavas priesteris M. Dukaļskis, kas Madonas baznīcas celtniecībā aktīvi iesaistīja visu Barkavas draudzi, kā arī pats ziedoja ievērojamus līdzekļus jaunās ēkas celtniecībai. No Barkavas tika atvesti arī liturģiskie tērpi un priekšmeti.
Pārvarot grūtības, "nežēlojot enerģiju, sviedru un līdzekļu … Madonas pilsētas nomalē, tālu no ielu trokšņa un skaļuma" Kristus Karaļa godam veltītā katoļu baznīca Madonā tomēr tika uzcelta. Tā bija 22 m gara, 8,5 m plata un 5 m augsta. Baznīcas tornis bija 10 m augsts, bet zvans 33 kg smags. Ēkā atradās pagaidu dzīvojamās telpas priesterim.
Madonā, neraugoties uz to, ka kopš 1934. gada tai bija sava katoļu baznīca, pastāvīga dvēseļu gana uz vietas nebija. Madonu turpināja apkalpot Barkavas priesteris, kurš noturēja Svētās Mises janvāra pēdējā svētdienā, otrajā gavēņa svētdienā, Lieldienu pirmajā un otrajā dienā, Vasarsvētku pirmajā un otrajā dienā, jūlija otrajā svētdienā, pēdējā augusta svētdienā, svētdienā pēc 15. septembra, pēdējā oktobra svētdienā un Ziemassvētku pirmajā un otrajā dienā. Dzīve bez pastāvīga priestera nenāca madoniešiem par labu, piemēram, 1939. gadā kādā no publikācijām tika uzsvērts, ka Latgales jaunieši, atnākdami uz Madonu, aizmirst, kāpēc piektdienā nedrīkst ēst gaļu un kāpēc svētdienā nebūtu jāstrādā, un katoļu reliģiskās dzīves līmenis tika novērtēts kā "stipri zems". 20. gs. 30. gados katoļu priesteri veica īpašus izbraucienus pie laukstrādniekiem, apmeklēdami tos vietās, kur tiem nebija iespējams regulāri apmeklēt katoļu baznīcas.
20. gs. 30. gadu beigās bija izstrādāts projekts sava dievnama celtniecībai, taču to nerealizēja.
Madonas Romas katoļu draudzei viens no pēdējo gadu aktuālākajiem jautājumiem ir nepieciešamais baznīcas remonts. Tāpēc jācer, ka šobrīd ne bez grūtībām kaltie baznīcas remonta plāni ļaus ne tikai atrisināt esošās tehniskās problēmas, bet vienos draudzi un līdzcilvēkus pilsētai nozīmīgas ēkas atjaunošanā, lai tā godam nākamgad sagaidītu savu 85. jubileju.
29.06.2018.