Ikviens ceļojums ir gan ģeogrāfijas stunda, gan iespēja redzēt, dzirdēt un sajust daudz ko jaunu, paplašināt redzesloku un gūt jaunus iespaidus, kas paliks atmiņā visu mūžu. Ceļošana ne tikai atklāj jaunus horizontus, bet arī bagātina cilvēka iekšējo pasauli, sniedz pozitīvas emocijas un uzlādē ar enerģiju. Tikai saskaroties ar grūtībām ir iespējams iepazīt sevi līdz galam un, pārvarot šķēršļus, parādīt savu garīgo un fizisko spēku. Ceļotāju pāris Laine Pērse un Artūrs Driņins ir īsteni entuziasti, kuri, nebaidoties no izaicinājumiem, ir apceļojuši teju vai visu pasauli. Ceļojumu apraksti apkopoti grāmatās, pavisam tapušas jau piecas.
Kā viss sākās
– Mūsu ceļojums aizsākās 2015. gadā. Pēc studijām pienāca laiks uzsākt lielo dzīvi – sameklēt darbu, apprecēties, dibināt ģimeni. Artūrs strādāja par pavāru, tā ir viņa pamatprofesija, bet es – bērnudārzā. Krājām naudiņu lielajam notikumam – kāzām. Ideja par to, ka vajadzētu apceļot pasauli, sākotnēji bija savā ziņā kā joks. Citi arī ceļo apkārt – kāpēc mēs nevaram? Nolēmām, ka ceļosim ļoti taupīgi un principā gandrīz nemaz netērēsim naudu – gulēsim teltīs, brauksim ar stopiem, ēdīsim burkānus. Vienu mēnesi mēs arī pārtikām tikai no burkāniem, tas bija grūti. Pirmais galamērķis mūsu ceļojumu vēsturē bija ASV. Kamēr Artūrs bija darbā, es internetā sameklēju diezgan lētas biļetes uz turieni un tās iegādājos. Piezvanīju Artūram uz darbu un pateicu, ka mums ir biļetes uz ASV. Viņš par to īpaši nepriecājās, domāja, ka es jokoju. Todien viņam bija smaga diena darbā, un uzzinot, ka mēs pēc nepilna mēneša dosimies ceļojumā, tas šķita sirreāli. Tolaik es nepratu atrast tik lētas biļetes kā tagad, jo man jau ir pieredze, bet arī tās biļetes nebija dārgas. No Zviedrijas uz ASV varējām tikt par 60 vai 80 eiro. Izrēķinot mums pieejamo budžetu, secinājām, ka ceļojums ir iespējams un varam iekļauties finansēs, – par sava garā ceļojuma aizsākumiem tikšanās dalībniekiem stāsta Laine Pērse.
Tālāk sekoja sagatavošanās darbi, lai varētu doties ceļā. Kartē tika sazīmētas visas valstis, kurās nevajag vīzas. Kopā sanāca kādas 50. Laine ar šo karti aizgājusi uz Vakcinācijas centru Rīgā un kādai darbiniecei pajautājusi, kādas potes nepieciešams saņemt pirms ceļojuma.
– Darbiniece uz mani sākumā skatījās ļoti neticīgi, viņa arī laikam domāja, ka es jokoju. Sapratusi, ka runāju nopietni, sieviete paskaidroja, ka mums pietiks ar potēm pret A un B hepatītu un encefalītu. Saņēmām potes, ielikām ceļasomās arī pretodu līdzekli, jo zinājām, ka odus tur noteikti sastapsim.
Komiski pārpratumi
Protams, piedzīvojām arī dažādus interesantus atgadījumus. Mēs, pieraduši pie stopēšanas Latvijā, domājām, ka ASV ir tieši tikpat vienkārši apturēt uz ielas auto un palūgt, lai šoferis aizved kādu gabaliņu uz priekšu. Bet nemaz tik viegli nebija, izrādās, ka ASV uz lielās šosejas nepietur neviens, turklāt tur nemaz nedrīkst atrasties un stopēt. Tā sākām iet pa ceļa malu kājām un jautājām vietējiem, uz kuru pusi jāiet, lai sasniegtu Niagāras ūdenskritumu. Tas ir tāpat, kā Latvijā iet pa ielu un pretimnācējiem vaicāt, uz kuru pusi jāiet, lai sasniegtu Parīzi. Cilvēki mums vaicāja, vai turp tiešām dodamies kājām. To uzzinot, katrs piedāvāja mūs aizvest pa gabaliņam uz priekšu, daudzi pat apraudājās, šausminājās par mums. Daudzi cilvēki bija tik atsaucīgi, ka pirka mums vajadzīgās biļetes sabiedriskajā transportā un palīdzēja, kā vien spēja. Daudzi arī no mums baidījās un izturējās aizdomīgi, jo ASV nav ierasts stopēt. Vairāki cilvēki pat jautāja, vai mēs viņus nenogalināsim, – piedzīvojumos dalās Laine.
Kad Laine un Artūrs izprata stopēšanas sistēmu ASV, viņiem šādā veidā izdevās nokļūt no Ņujorkas līdz Losandželosai, kas katra atrodas savā ASV pusē. Tālāk devušies uz Meksiku, kur vietējie runā tikai spāņu valodā. Tā kā ceļotāji neko no šīs valodas tobrīd nesaprata, pa ceļam šoferi abiem mācījuši sarunāties ar apkārtējiem primitīvā sarunvalodas līmenī.
– Kad izbraucām Meksiku, nonācām Centrālamerikā. Pēc dzirdētajiem nostāstiem varētu domāt, ka tā ir ļoti bīstama vieta, tāpat kā Meksika. Nevar un nevajag ticēt visam, ko stāsta ziņās un rāda televīzijā, jo akcents parasti tiek likts tikai uz negatīvo. Visā pasaulē ir daudz atsaucīgu un laipnu cilvēku. Neatceros, vai tas bija Nikaragvā vai Salvadorā, bet, kamēr mēs uz ielas stopējām, pie mums piestāja autobuss. Šoferis aicināja iekāpt un piedāvāja aizvest mūs par velti, brīdinot, ka neesam izvēlējušies drošu vietu, kur stāvēt. Protams, mēs viņam samaksājām, jo vietējiem cilvēkiem ir grūti ar naudiņu.
Tā, abiem ceļojot, bija pagājis jau pusgads. No Brazīlijas tika nopirktas biļetes uz Itāliju. Reiss kavējās trīs dienas, jo lidmašīnai salūza motors.
– Mūs izmitināja viesnīcā, izsniedza kompensāciju 600 eiro apmērā. Tas, protams, nebija tā, ka šo naudu saņēmām uz paplātes. Mums vajadzēja aizpildīt iesniegumu, minot, ka, tā kā šis ir starpkontinentāls un starpvalstisks lidojums un kavējas tik ilgi, mēs kā Eiropas Savienības pilsoņi, pārzinot savas tiesības un attiecīgās regulas, pieprasām kompensāciju. Nezinu, cik cilvēku dabūja savu kompensāciju, bet mēs dabūjām. Iegūtā naudiņa ļāva mums ceļot vēl ilgāk. Eiropā stopēt bija pavisam kas cits, tas jau bija kā mājās. Mūsu ikdienas režīms bija samērā grūts, bet tikām galā. Mums Eiropā ir daudz draugu, kurus esam ieguvuši, pateicoties sadarbībai dažādos projektos, tāpēc teju katrā valstī bija, kur pārnakšņot, – atceras Laine un Artūrs.
– Interesants, bet reizē ļoti neveikls atgadījums ar mums notika Malaizijā. Šoferis, kurš paņēma mūs savā mašīnā, uzaicināja kopīgi paēst pusdienas. Mēs piekritām, bet, kad nonācām pusdienošanas vietā, sapratām, ka tās ir malaiziešu kāzas. Tā kā neko par to iepriekš nezinājām, bijām ģērbti parastās tūristu drēbēs. Toties kāzu viesi un jaunlaulātie bija ļoti priecīgi par mums, jo baltais cilvēks malaiziešu kāzās nes laimi. Visi ar mums gribēja nofotografēties, mēs sēdējām pie līgavas un līgavaiņa galveno viesu galda. Tas bija ļoti neveikli, bet ļoti jauki, – piedzīvoto atminas ceļotāji.
Viņi uzsver, ka ceļojot cilvēks daudz ko iemācās. Diemžēl piedzīvoti arī nepatīkami mirkļi.
– Kādu nakti, kad gulējām teltī, mūs apzaga. Telti ar nazi atgrieza vaļā un no mūsu somām paņēma medikamentus un šampūnu. Telti nevarējām salāpīt, jo pazuda arī diegs un adata. Esam bijuši arī Indijā, tā ir pavisam cita pasaule. Turienes iedzīvotāji dzīvo kopā ar dzīvniekiem, govis aplokos nelaiž, jo tās Indijā ir svētas. Turpat dzīvo arī suņi. Sākumā, ieraugot to, kas Indijā notiek, pārņem šoks, bet tā ir zeme, pie kuras jāpierod, un tam vajadzīgs laiks. Tā ir ar katru vietu, kurā kultūra atšķiras no mūsējās un no tās vides, kādā dzīvojam mēs, – pauž Laine un Artūrs.
Ceļošana nav mērķis
2017. gadā viņi ielidojuši Latvijā. Sākuši domāt, kādā veidā sakrāt naudu. Aizbraukuši pastrādāt uz Angliju veselības aprūpē. Protams, nācies daudz ko apgūt, bet naudu nopelnījuši. Latvijā atgriezušies pēc gada un par Anglijā sapelnīto naudu sarīkojuši kāzas. Pāri palika arī finansiālie līdzekļi medusmēnesim, kas, kā smaidot saka Laine, pārvērtās divos gados.
– Devāmies nākamajā ceļojumā. Sākumā gribējām apskatīt tikai Krieviju, bet turpat taču ir Ķīna, kāpēc neaizbraukt turp? Blakus Ķīnai ir Indija, tur arī jāiegriežas. Tālāk jau Vjetnama un Jaunzēlande. Nokārtojām tur darba vīzu, kas ļauj stādāt vienā darbavietā trīs mēnešus. Pēc tam jāmaina darbs. Gadu nostrādājām Jaunzēlandē. Esam izceļojuši visu Ziemeļameriku, atskaitot bagātīgo Kanādas zemi, visu Centrālameriku, ASV, lielākās Dienvidamerikas valstis un Eiropas valstis. Protams, arī Āzijas lielās valstis un Austrālija. Mūsu sapnis ir iekāpt Āfrikā. Visi vienmēr prasa: „Kur jūs tam visam ņemat naudu?" Nē, mums dārzā neaug ābele, no kuras katru dienu var nolasīt kaudzēm banknošu. 2015. gadā, kad uzsākām ceļot, mūsu budžets bija nedaudz virs 13 000 eiro. Ar to pietika šiem 17 mēnešiem, ko pavadījām ceļojot. Dienā uz abiem tērējām 25 eiro, tie sevī ietvēra ēšanu, pārvietošanos, lidošanu, kad nepieciešams, un visu pārējo. Otrajam ceļojumam sakrājām naudu Anglijā, kur strādājām gadu. Veselības aprūpes sfērā sanāk ļoti daudz darba stundu. Mēs ar atbalstāmo cilvēku esam kopā gan dienu, gan nakti, līdz ar to savācas daudz darba stundu. No vietas vairākas dienas drīkst strādāt 24 stundas. Artūram pat sanāca 90 stundas nedēļā, un tā ir ļoti liela nauda. Par to gan uzrīkojām sev lielas kāzas, gan aizbraucām Āzijas ceļojumā. Internets ir pilns ar padomiem, kā ceļot lētāk, kur atrast lētas naktsmītnes, ēdināšanas iestādes un visu pārējo. Ceļošana mums nav pirmajā vietā, tas mērķis, uz ko tiecamies, bet, ja rodas iespēja, kāpēc gan to neizmantot? – saka Laine Pērse un Artūrs Driņins.
14.08.2020.