Lieldienu laikā Madonas katoļu draudzē viesojās un kalpoja diakons, kuru uzreiz varēja pamanīt.
Paskāls nāk no Nigērijas, un ekumeniskā Krustaceļa laikā, kas tika iziets no Madonas katoļu baznīcas līdz Lazdonas evaņģēliski luteriskajai baznīcai, tātad cauri visai pilsētai, viņa kalpojumu un brīnišķīgo balsi dziedājumos varēja novērtēt ikviens.
– Dziedu no bērnības, seminārā daudz dziedam psalmus, balss man ir Dieva dāvana. Latvijā no Nigērijas šobrīd esam trīs semināristi un divi priesteri, – laikraksta uzrunāts, atzina jaunietis. – Priesteris Emanuēls kalpo Ogres katoļu draudzē, otrs priesteris – Rīgas svētās Marijas Magdalēnas baznīcā un Jēkaba katedrālē, savukārt mēs, trīs studenti, mācāmies Rīgas Garīgajā seminārā. Esam ieradušies misijā palīdzēt Rīgas arhidiecēzei.
Jautāts, vai pēc studijām ir doma palikt Latvijā, Paskāls atbildēja apstiprinoši: – Jā, kalpošu šeit, Latvijā.
Taujāts, kā saņēma aicinājumu uz priesterību, Paskāls atbildēja: – Tas notika jau tad, kad biju vēl ļoti mazs. Savā draudzē darbojos kā ministrants pie altāra un pēc kāda laika izjutu pamudinājumu atbildēt Dievam vairāk un kādā īpašā veidā. Tad pieteicos seminārā, jo pie mums Nigērijā ir tā saucamais "mazais seminārs". Tur iestājos 11 gadu vecumā. Pamazām sāku apgūt visu vajadzīgo un tagad jau esmu Rīgas Garīgā semināra 5. kursa students. Kā tik labi runāju latviski? Es teiktu, ka tā ir Dieva dāvana. Latvijā esmu pusotru gadu, jo šajā valstī ieradāmies 2024. gada 25. janvārī. Tikai ar Dieva palīdzību valodas apguve bija un ir iespējama. Kopumā varu teikt, ka Latvijā man ļoti patīk, kaut brīdī, kad ierados, pārņēma liels kultūršoks. Bija ziema, ļoti auksti, bija grūtības ar ēdieniem un latviešu mentalitāti. Cilvēki Latvijā ir ļoti atturīgi, maz smaida, bet pamazām to esmu pieņēmis, tagad pie tā jau esmu pieradis. Daudzi, redzot mani no tālienes, neiedomājas, ka saprotu un runāju latviešu valodā, un tad dzirdu ļoti dažādas domas (smaida).
Uz jautājumu, kā diakons jūtas Madonā, Paskāls vēstīja: – Madonā man patiešām patīk. Cilvēki šeit ir ļoti draudzīgi, te jūtos kā lielā ģimenē. Mani uzrunā tas, ka ticīgie draudzē vēlas kalpot Dievam, paši nāk un izdomā, ko darīt, lai liturģija būtu vēl svinīgāka. Nigērijā, piemēram, ekumeniskais Krustaceļš pa pilsētu nebūtu iespējams, jo pie mums ir ļoti daudz ticīgo, visiem šādā gājienā nebūtu vietas.
Ierunājoties par dievkalpojuma norisi, par atšķirībām Svētajā Misē šeit un Āfrikas valstīs, Paskāls teica: – Mēs liturģijas laikā arī dejojam. Protams, tas nav konsekrācijas brīdī, kad priesteris Svētajā Misē paceļ hostiju, bet laikā, kad ticīgie nes ziedojumus, to darām kustoties, dejojot. Arī Glorijas laikā, dziedot "Gods Dievam", kas ir kristīgās baznīcas himna, mēdzam dejot. Mums ir mūzikas instrumenti, tos spēlējam un kustamies. Kustība ir mūsu dabā, Latvijā tas dažiem varētu patikt, dažiem – ne.
Jautāts par kalpošanas vietu jau pēc ordinācijas kā pilntiesīgs priesteris, Paskāls neko konkrētu neminēja: – Tas nav manā lemšanā. Kur mani sūtīs, tur došos. Lai Dievs izvēlas, kurā draudzē man būs jākalpo.
Vai diakons priecājās par Lieldienām – Kristus augšāmcelšanās svētkiem? – Šie svētki ir mūsu ticības centrālais notikums. Ja Kristus nebūtu augšāmcēlies, Baznīcā neko mēs nevarētu darīt, – atbildēja Paskāls. – Šos svētkus es vienmēr ļoti gaidu, sekoju liturģijai un mēģinu iedziļināties tās būtībā. Pēc tam varu liecināt arī tiem, kas šobrīd vēl ir ārpus ticības un Baznīcas. Ar savu dzīvi vēlos liecināt par Jēzu Kristu, kurš ir augšāmcēlies. Ja ar šo vēsti nedalāmies, tad mūsu ticība ir vāja. Lieldienu dievkalpojumā Madonā man patika procesija, pūtēju orķestra iesaistīšanās. Tomēr būtu vēl labāk, ja mēs ietu tur, kur ir daudz cilvēku. Šoreiz procesijā gājām ap baznīcu un negājām cilvēku dēļ, bet lai paši piedzīvotu kristiešu vislielākos svētkus. Pēc baznīcas apmeklējuma, esot darbā un visur citur, ir vērts par to stāstīt un liecināt citiem.
29.04.2025.