Aizvadītajā nedēļā redakcijā tika saņemts zvans no Rutas Poļakas, kas jau vairākus gadus dienas aizvada sociālās aprūpes centrā „Kastaņas".
Lielākoties laiks tiek pavadīts, skatoties televīzijas pārraides, lasot grāmatas. Rutu ļoti satrauca raidījums par pansionātiem un situāciju tajos.
– Pirmdienas vakarā noskatījos „Aizliegto paņēmienu", kur stāstīja par ikdienu trīs pansionātos, atklājot, cik situācija īstenībā ir skumja. Vēl šobrīd ir grūti aptvert redzēto sižetu. Atceros, pirms nonācu sociālās aprūpes centrā, arī nebiju dzirdējusi par šādām iestādēm neko labu, bet esmu sapratusi, ka reālā situācija ir citādāka, – norāda Ruta.
Pēc redzētā Ruta vēlējās dalīties savos iespaidos par ikdienu „Kastaņās".
– „Kastaņās" dzīvoju trīs gadus. Par sociālās aprūpes centru varu teikt tikai to labāko. Nespēju saprast, aptvert to situāciju, kas tika parādīta „Aizliegtajā paņēmienā". Varētu pieļaut domu, ka lauku reģionos situācija būtu smaga, bet ne jau Pierīgā. Attieksme ir briesmīga, situācija gaužām skumja, – satraukta stāsta Ruta. – Ikdiena sociālās aprūpes centros ir pietiekami interesanta. Protams, neiztiek arī bez kādiem strīdiem un pārpratumiem. Tomēr šādās iestādēs ir dažādi cilvēki, ar savām problēmām, tikumiem un netikumiem, bet sociālās aprūpes centra darbinieces lieliski spēj tikt galā ar dažādām situācijām. „Kastaņās" ir lielisks personāls, atsauksmes ir ļoti labas, attieksme sirsnīga. Paldies sociālajām darbiniecēm, aprūpētājām par sirsnību, iejūtību. Darbs nav viegls ne emocionāli, ne fiziski, bet darbinieces strādā godam. Es apbrīnoju viņu darbu. Ir jābūt stingram raksturam, spējai saprasties, komunicēt ar dažādiem cilvēkiem. Sociālās aprūpes centrā ir piecdesmit iemītnieki, katrs ir citādāks, sociālajām aprūpētājām ir jāspēj saprasties ar ikvienu. Esmu pārliecināta, ka šo darbu var darīt tikai cilvēki, kuriem tas ir dzīves aicinājums.
Ruta uzskata – lai vai kādas situācijas būtu ikdienā, sociālās aprūpes centrā „Kastaņas" iemītniekiem ir jāpriecājas un jābūt pateicīgiem, ka personāls ir lielisks, savu darbu veic pēc vistīrākās sirdsapziņas.
– Kas gan ir nepieciešams pansionāta iemītniekiem? Manuprāt, laipns vārds un smaids. Tas pats nepieciešams arī darbiniecēm. Ikviena no sociālās aprūpes centra darbiniecēm ir pelnījusi paldies par nesavtīgo darbu, izpalīdzību, laipnību. Lai gan tas ir viņu darbs, ir saglabāts cilvēcības faktors, kas ikdienā ir ļoti vajadzīgs ikvienam. Esmu pateicīga sociālajām darbiniecēm un aprūpētājām par ieguldīto darbu un sapratni, – pateicību izsaka Ruta.
05.02.2020.