Aivars Zariņš: – Sociālie tīkli ir virtuāla vide, kur iespējams radīt savu saturu un sazināties ar citiem. Domubiedru jeb interešu grupās bieži notiek viedokļu sadursmes vai kaujas. Katra platforma veido savus principus jeb algoritmus, kā piesaistīt un noturēt lietotājus, lai varētu šo platformu uzturēt un nopelnīt. Tas nozīmē, ka ir jābalansē starp interesēm un reklamējamo saturu, lai lietotājam būtu pietiekami interesanti šo platformu izmantot. Šie algoritmi ir dažādi. Vienā platformā tie ir veiksmīgāki, citā – ne visai. Man patīk, ja savas intereses varu pārvaldīt ērti, varu noteikt, ar ko vēlos, ar ko nevēlos sazināties. Algoritmu kari starp sociālo tīklu izstrādātājiem nosaka to izdzīvošanas spēju.
Agrāk mani interesēja viena joma, un manā lokā bija atbilstoši interešu draugi, bet vēlāk, kad vēlējos ko mainīt, jo sāku interesēties par citām vērtībām, to ierastajā platformā nevarēju izmainīt. Tāpēc nācās pāriet uz citu, elastīgāku platformu. Tagad pamanu, ka varu elastīgi mainīt intereses, un ziņu lente uz to reaģē, lai gan videoklipu sadaļa tam līdzi nemainās. Tajā parādās visādas blēņas (piemēram, video par kaķīšiem un sunīšiem). Šos paziņojumus cenšos atslēgt vai aizvākt, lai gan ne vienmēr tas izdodas, un tas ir kaitinoši. Tāpēc, līdzko parādīsies labāka platforma, droši vien migrēšu tālāk.
Man patīk saziņas lietotnes, kur ir iespējams izveidot grupu saraksti jebkādās kombinācijās. Tā ir personalizēta saziņa, kas ļoti palīdz. Piemēram, ja vajag apziņot cilvēku grupu, varu viegli nosūtīt ziņu, pievienot hipersaiti, bildi, video, audio – ļoti ērti. Turklāt varu grupas iestatījumos norādīt, vai uz ziņu var atbildēt visi, daži cilvēki vai neviens.
Tagad redzams, ka intensīvi reklamējas un savu tirgus daļu cenšas izkarot jauni sociālie tīkli.
Protams, ir jāpamana, ka sociālie mediji ir iesaistoši un atkarību izraisoši. Mēs tiekam tajos iesaistīti, gan izmantojot datu nodošanu no vienas platformas uz otru, gan prasot kopīgot kontaktus un piedāvājot iesaistīties mūsu kontaktpersonām. Bieži vien šīs platformas prasa dažādu citu datu kopīgošanu, lai tās iegūtu lielāku ietekmi, jo augšana, apjoma palielināšana ir sociālo mediju dzīvības un nāves jautājums. Domāju, ka tas nav tādēļ, lai mūs izsekotu, bet lai ievestu atkarībā – lai sociālais tīkls pārņemtu mūsu prātu. Viņi cenšas saprast mūsu intereses, lai mūs noturētu savā platformā. Tāpēc pašiem ir jāprot rīkoties sabalansēti. Jautājums ir par to, cik mēs spējam pārvarēt radušos atkarību un izmantot no piedāvātā tikai to, kas ir tiešām vajadzīgs. Lai nepieļautu vai pārcirstu emocionālo saiti, lai sociālo tīklu lietošana nekļūtu tikpat svarīga kā darbs, mācības, brīvā laika aktivitātes vai klātiene ar saviem tuviniekiem, ir nepieciešams briedums.
Sociālie tīkli ir ļoti dažādi. Ir tādi, kuri pelna ar reklāmām, un tādi, kuri iekasē abonentmaksu. Tās var būt arī video, filmu, mūzikas un citu jomu platformas. Man patīk klausīties mūziku, tāpēc esmu mūzikas platformas abonents. Fona mūzika man palīdz veikt savus ikdienas darba pienākumus.
Mūzika ir ļoti daudzveidīga, tā var būt pacilājoša, arī destruktīva, depresīva. Muzikālā gaume liecina par dvēseles stāvokli. Mūsu ģimenē katram ir sava muzikālā gaume, bet mēs varam par to pārrunāt, padalīties un labāk viens otru iepazīt. Arī tas ir sociālais tīkls. Svarīgi, ka varam par to runāt, nevis dziļi noslēpt. Mana pieeja attiecībā uz bērniem ir tāda, ka ļauju samērā brīvi lietot sociālos tīklus, lasīt vai klausīties, ko katrs grib, lai tas nekļūst par aizliegto un tik ļoti kāroto augli. Pieņemu, ka līdzīgi ir ar datorspēlēm, kas zināmā vecuma posmā paņem daudz laika, bet, kad cilvēks iepazīst to ierobežojumus, kas neizbēgami ir jebkurai tehnoloģijai, tad tās kļūst neinteresantas.
Viss datorizētais man pašam šķiet sintētisks, tas nevar aizstāt dzīvu saziņu, dzīvu mūziku vai dzīvu tikšanos ar cilvēku. Pandēmijas laikā satikties nevaram, nevaram ieelpot otra izelpu, nevaram otru „izgaršot". Šobrīd labāk un drošāk ir sēdēt sociālajos tīklos, nekā censties pulcēties, drūzmēties vai rīkot ballītes. Tomēr bērni, neraugoties uz iespēju, ka var skatīties multfilmas, grib arī iet ārā, grib satikt draugus, dzīvot īstu dzīvi. Mazajai meitai uzlieku multfilmu, viņa kādu brīdi var nosēdēt mierīgi, bet pēc tam vēlas ko citu. Filmai nav smaržas, nav garšas, tā neliek izkustēties, bet tas cilvēkam ir nepieciešams. Tāpēc nepiekrītu, ka jaunā paaudze ir kaut kāda „alfa paaudze", kas pilnībā ir datorizēta, neko bez digitālās vides nevēlas. Mani mazie bērni grib iet laukā un grib, lai viņiem ir sabiedrotie. Ja nav draugu, viņi līdzi sauc vecākus. Un tad vecākiem ir jāpārkāpj savam slinkumam un jāiziet no sociālajiem tīkliem, lai satiktos ar bērnu.
29.01.2021.