Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs 27.10.2018.-02.12.2018.
Jau
kopš aizvēsturiskiem laikiem viens no aktuālākajiem kultūras simboliem
ir bijusi saule. Lielu ievērību un interesi tā guvusi gan kā
neizsīkstošs gaismas, siltuma avots un Zemei tuvākā planētu sistēmas
zvaigzne, gan kā dievību asociācija senākajās pasaules kultūrās. Vienmēr
saule bijusi arī nozīmīgs laika atskaites punkts – kā stundu, dienu,
gadu rituma noteicējs un cilvēka dzīves gājuma raksturotājs (kā nekā,
pasaules-aizsaules attiecības ir aizvien zināms raksturlielums un nereti
tuvina "šo dzīvi" ar izpratni par tā saucamo "aizkapa valstību").
Sengrieķu valodā šo debesu spīdekli dēvēja par hélios, un mitoloģijā šāds vārds dots arī saules personifikācijai un dievam Hēlijam, kura rašanās saknes iestiepjas jau Seno Šumeru un Ēģiptes kultūrā. Senajā Grieķijā Hēlijs ir bijis galvenais Visumu sakārtojošais spēks, kurš savu ceļojumu pa debesjumu ik dienu veica spožos zelta ratos. Šādas pārvietošanās īpašības saulei piešķirtas arī latviešu mitoloģijā, kur kā "debesu sētas saimniece saule pārvietojās ratos vai kamanās ar diviem vai trim zirgiem".
Mākslinieki Kristians Brekte un Modris Svilāns savā radošajā sadarbībā pievēršas un pēta visdažādākās cilvēka dzīves parādības. Par pagātnes un nākotnes mijiedarbību viņi reflektējuši kā lielākos un mazākos telpas objektos, skaņas un gaismas scenogrāfijā, tā arī analogā fotogrāfijā. Eksperimentējot ar vidi, tās pašnoteikšanās spējām, šoreiz mākslinieki radījuši unikālu sologrāfiju (solargraphy – no angļu val.) sēriju, tajā atklājot savu interesi par pamesto, nepareizo un tumšo eksistences pusi. Gadu gaitā sadarbojoties, Modris un Kristians nonākuši pie individuālo interešu kompromisa, radot psiholoģiski baisu vienojošo mākslas darbu estētiku.
Sologrāfiju paši mākslinieki definē kā "principu, kad ar saules stariem kadrā tiek iededzināts attēls". Taču patiesībā sologrāfijas bildē nojaušams daudz vairāk – tā nav tikai mirkļa vai vietas fiksācija, bet gan vides un laika tvērums attēlā. Ar pašgatavotiem pinhole aparātiem Kristians Brekte un Modris Svilāns apceļojuši Latviju, kameras paslēpjot pie pamestām baznīcām un kapos, vietās, par kuru esamību cilvēki jau sen aizmirsuši. Kā mākslinieki viņi pievēršas attēlā iekļautajai formai, kompozīcijai un attēla rašanās procesam. Kā 21. gadsimta pētnieki viņi atgriežas tagadnes aizmirstajā telpā, protokolējot nebūtībā aizlaistos dzīvības pieminekļus.
Saule ir mediators starp abiem māksliniekiem un konkrēto viņus interesējošo vietu. Tā ir arī būtiski nepieciešams elements ceļā uz attēla piedzimšanu un galvenais tehniskais autoru ierocis. Vienlaikus sologrāfiju sērija, kā arī tās nosaukums "Helios" aktualizē saulei vēsturiski piešķirto simbolisko nozīmi.
Izstādes atklāšana – 26. oktobrī pulksten 17.30.
23.10.2018.