Pēc gandrīz gadu ilgas klusēšanas, kas bija saistīta ar ēkas jumta nomaiņu, kinoteātris „Vidzeme" darbu atsāka spara pilns, piedāvājot skatītājiem Madonā noskatīties aktuālāko 2018. gada pirmās puses filmu klāstu un atgūt nokavēto.
Nedēļas garumā kinoteātrī īstenojās „Kino maratons", kura laikā ik dienu varēja vērot trīs dažādas filmas bērniem un pieaugušajiem.
– Tas, manuprāt, ir ieteicamais kinoteātra dzīves ritms, jo cipari atklāj, ka piedāvājumam atsaucās vairāk nekā 1600 apmeklētāju, – vērtē kinoteātra „Vidzeme" vadītājs Aigars Noviks. Viņš izsaka gandarījumu, ka iedzīvotāji iemīļojuši pilsētas kinoteātri, un daži pat atzīst, ka tajā valda džezīga, vintage atmosfēra: – Jo plašāks piedāvājums, jo vairāk skatītāju. Gaumes atšķiras, ne uz visām filmām skrien bari, bet – kur piedāvājums, tur publikas reakcija.
Filmas rāda divreiz nedēļā
Šobrīd novada pašvaldības apsaimniekotais kinoteātris atgriezies iepriekšējā ritmā, un filmas esam aicināti apmeklēt ceturtdienu vakaros, kā arī svētdienās.
– Kinoteātris ir kultūras nama filiāle, abās vietās strādā vieni un tie paši cilvēki. Lai pasākumu piedāvājums nepārklātos, esam saglabājuši līdzšinējo praksi, – komentē Aigars. Viņš piebilst, ka no jauniešiem nereti dzird ierosmi filmas izrādīt piektdienu vakaros un sestdienās: – Madona nav tik liela pilsēta, un izklaides iespējas te nav plašas. Kinoteātris būtu viens no risinājumiem dažādu paaudžu cilvēkiem, kuriem patīk būt sabiedrībā.
Uz jautājumu, kas vēl notiek kinoteātra ēkā, saņemu atbildi, ka te mēģinājumi rit atsevišķiem kultūras nama kolektīviem, bez tam telpas tiek nomātas semināriem un konferencēm.
Vadītāja ikdienas ritms
Aigars Noviks stāsta, ka viņa ikdiena saistās ar sazināšanos ar lielākajiem filmu izplatītājiem Latvijā: „Forum Cinemas", „ACME Film" un „Latvian Theatrical Distribution". Šogad piedāvājumam nācis klāt Latvijas simtgades programmas klāsts, par ko Aigars aizvien vairāk priecājas, jo uzzina, cik Latvijā patiesībā ir daudz filmu studiju. – Vēl interesanta darba daļa ir plānošana, – vēsta kinoteātra dzīves vadītājs. – Augustā parasti plānoju repertuāru ziemas mēnešiem, esmu spiests ceļot laikā un iejusties jau citā gadalaikā.
Jomas pārstāvim nākas nodarboties arī ar produkta reklamēšanu un popularizēšanu: – Vienmēr kāds kaut ko nezina, nav dzirdējis, tāpēc jābūt pacietīgam un šai ziņā izturīgam.
Vai jāredz visas filmas?
Uz jautāto, vai noskatās visas filmas, Aigars atbild noliedzoši: – Šo procesu izvērtēju, būtu labi, ja pirms filmas izrakstīšanas uz Madonu varētu to noskatīties, bet tādu iespēju nav daudz. Nesen tiku aicināts būt filmas „Homo Novus" pirmizrādē Rīgā, un šo filmu ikvienam patiešām varu ieteikt. Ja redzēto augstu vērtē nelokāmas un citkārt nežēlīgas kinokritiķes, tas nozīmē, ka šis darbs spēj iekustināt un emocionāli aizskart. Smalks humors, asprātīgi paņēmieni sižeta atklāsmē, lieliski aktieri – biju patīkami pārsteigts. Filma tapa klusi, bez liekas reklāmas, bet rezultāts ir pārsteidzoši labs. Madonā filmu rādījām pirms vēlēšanām, tai būs vēl vairāki seansi.
Labus vārdus Aigars velta arī filmai „Bille", kuru joprojām pēc skolu pieteikumiem kinoteātris izrāda.
– Skolēnu klases un citi kolektīvi var droši pieteikties, Latvijas simtgades filmas paliek mūsu rīcībā, tās pēc vienošanās varam parādīt. Šopiektdien „Billi", piemēram, rādīsim Madonas Valsts ģimnāzijas skolēniem.
Aigars piebilst, ka reti, runājot par cilvēka bērnību, šis otra stāsts aizskar personīgi. „Acīmredzot, man bērnība bija tik ļoti izdzīvota, ka vajag kādu īpašu sazobi, lai otra vēstījums uzrunātu. Jāņa Klīdzēja „Cilvēka bērns" un Vizmas Belševicas „Bille" Ināras Kolmanes režijā to spēj."
Viņa atziņa ir arī tā, ka daudzie miljoni, kas tika piešķirti Latvijas filmu radīšanai par godu Latvijas simtgadei, no kultūrā ieguldītās naudas ir vislietderīgāk izmantoti. Kino apmeklējuma rādītāji to apliecina, jo ir satriecoši spoži. Nacionālās kino balvas „Lielais Kristaps" pasākums arī solās būt spriedzes pilns un līdzvērtīgs Oskara balvas ceremonijai – tik daudz nominētu lielisku latviešu spēlfilmu nav bijis ļoti sen.
Valsts svētku nedēļas repertuārs
Novembrī, valsts svētku nedēļā, kinoteātrī „Vidzeme" tiks rādītas tikai latviešu filmas. Būs Rozes Stiebres animācijas filmas „Saule brauca debesīs" pirmizrāde ar grupas „Dzelzs vilks" līdera Jura Kaukuļa mūziku. Stāsts par VDK arhīvu un pagātnes izvērtēšanu atjaunotajā Latvijas valstī – dokumentālā filma „Lustrum". Un pēc Ineses Zanderes romāna „Puika ar suni. Stāsts par nosargātu noslēpumu" motīviem tapusī Dāvja Sīmaņa filma „Tēvs Nakts", kas vēsta par Žaņa Lipkes ģimenes centieniem glābt ebrejus. Šo filmu personīgi es gaidu ar vislielāko interesi. Latviešu filmas šobrīd patiesi konkurē ar pasaules ievesto kino.
Dzīve ārpus kino
Vaicāts, ar ko laiks tiek aizpildīts ārpus darba, Aigars atgādina par studijām Liepājas Universitātē: – Studēju programmas „Kultūras vadība" 3. kursā. Gūstu apliecinājumu tam, cik ļoti teorija un prakse neiet kopā. Studijas gan ir ļoti aizraujošas, tā ir lieliska augsne pilnveidoties un augt. Liepājas Universitātes pasniedzēji ir jauni, labi izglītoti, un arī pilsēta sniedz īpašas izjūtas. Studiju process ir ļoti iedvesmojošs, nedēļa, ko tur pavadu, ir kā garšviela ilgam laikam.
Liepājā Aigars noskatās izrādes pilsētas teātrī, apmeklē koncertzāli „Lielais Dzintars", iegriežas turienes muzejā. – Ir daudz jāgatavojas arī pašam, – par studiju procesu saka Aigars. – Referāti, kursa darbi – ir ko darīt. Līdzās humanitārajiem priekšmetiem apgūstam eksaktās vadības zinības: vadības teoriju, uzņēmējdarbības, finanšu vadību, personāla vadību, stratēģisko plānošanu un vadību, producēšanu, projektu vadību. Humanitārie priekšmeti savukārt noder dvēseles attīstībai, patika pasaules literatūras vēsture, mākslas vēsture, retorika, runas māksla, horeogrāfija, mūzikas vēsture – priekšmeti, kas sasaucās ar jau studēto.
Praksi iziet Madonā
Prakses atskaiti Aigars rakstīja par 4. maija pasākumu „Madona laiku lokos", kursa darbu – par Madonas pilsētas svētkiem.
– Brīdī, kad darbus prezentējam, pārējiem kolēģiem vienmēr ir interesanti. Pasniedzēji savukārt novērtē to, ka darbs nav bezpersoniski uzcepts, bet esam iesaistīti procesā – veidojam pasākumus un tajos piedalāmies, – atzīst Liepājas augstskolas students. – Kultūras joma jau dažkārt ir ļoti nekulturāla. Redzamā daļa ir spoža un viegli kritizējama, bet aisberga neredzamā daļa ir sāpīga. Nesakārtotība kultūras jomā, sen izveidojusies attieksme – ko nu tas kultūras darbinieks vai mākslinieks, tas jau tikai dzied un dejo, un par to vēl grib saņemt algu – tā ir valstiska problēma. Zemais atalgojums kultūras nozarē strādājošajiem nav pat apspriežams, kad šai jautājumā piedzīvosim lūzuma punktu, nav zināms. Piekrītu Andreja Žagara teiktajam, ka kultūra nav jāatbalsta, tajā ir jāinvestē, jo to eksportējam uz ārzemēm, ar kultūras vērtībām prezentējam savu valsti.
Foto no personiskā krājuma
10.10.2018.