Šķiet, ka Ziemassvētku brīnumu ir piedzīvojusi ikviena sirds. Brīnumsvecīšu dzirksteļošana, eglītes, piparkūku un mandarīnu smarža, kas piepilda istabu, dāvanu saiņošanas un izsaiņošanas prieks — tas viss gadu no gada piepilda gan lielu, gan mazu.
Tomēr mūsu vidū mīt cilvēki, kuriem piedzīvot šīs sajūtas nav bijis lemts bieži. Lai arī viņu sirdīs liktu iemājot baltajam svētku brīnumam, 27. decembrī Liezēres pagasta Ozolos grupu dzīvokļos notika Ziemassvētkiem veltīts pasākums, kas sasildīja un ar mīlestību piepildīja visus iemītniekus un viņu aprūpētājus.
– Esmu ļoti priecīga, jo svētki šī vārda vistiešākajā izpratnē mums visiem kopā šajā telpā ir pirmo reizi. Šodien iesvētīsim to savās domās un sirdīs, padarīsim par līksmības, atklātības, mīlestības, saņemšanas un dāvināšanas prieku. Mēs visi joprojām ticam Ziemassvētku vecītim, jo esam izauguši kopā ar viņu, ar brīnumsvecītēm, salūtu un piparkūkām. Domājot par to, kādus vārdus teikt šajā mums visiem īpašajā dienā, pavisam nejauši atradu austrumu gudro trīs lietu likumu, un viņi uzskata, ka tas pastāv. Laiks, pateiktais vārds un mums dotās iespējas ir tās trīs lietas, kas nekad neatgriežas atpakaļ. Mums nekad laika gaitā nevajadzētu zaudēt mieru, cerību un cieņu. Katram no mums dzīvē īpašās trīs lietas ir mīlestība, pārliecība un uzticība, savukārt trīs lietas, kas dzīvē nav uzticamas un nepiepildoties, ir vara, veiksme, kas mūs uzmet gaisā un nolaiž atkal uz zemes, un manta. Mūs kā cilvēkus raksturo padarītais darbs, godīgums un iespējas, ko esam izmantojuši, lai sasniegtu panākumus. Cilvēku pilnībā iznīcina vīns, lepnums un ļaunums, bet visgrūtāk ir viens otram pateikt vārdus "piedod", "palīdzi man" un "es tevi mīlu". Mums katram rokās ir iedota sava laimes atslēdziņa, un pēc tām mūs apkārtējie vēro, par mums izsakās un novērtē, vai esam sudraba, zelta, vara vai sarūsējusi atslēdziņa, tāpēc izmantosim visas atslēdziņas, kas atslēdz citu cilvēku sirdis un mūsu sirdis. Šodiena ir tā diena, kad atslēgsim viens otra sirdi, dāvāsim cits citam patiesu vārdu, līksmību, dzīvosim tieši tagad un šeit, – grupu dzīvokļu iemītniekus un viņu aprūpētājus pasākumu atklājot uzrunāja iestādes vadītāja Sarmīte Pabērza.
Svētku dāvaniņas vispirms ceļoja pie dāmām, kuras ikdienā ik uz soļa ir blakus grupu dzīvokļu iedzīvotājiem un palīdz viņiem, gan rosoties virtuvē, gan pavadot uz autobusa pieturu, kad viņi dodas uz nodarbībām Madonā, gan vienkārši parunājoties un uzklausot, kas uz sirds sakrājies.
Lai arī sākotnēji daļa no viņām šeit ieradās apmulsušas un īsti nesaprata, kādi pienākumi būs jāveic, laikam ejot Ingrīda Banka, Zanda Roģe, Iveta Moskaļenko, Laima Sirmā, Kristīne Hohlova un Sandra Briede ir kļuvušas par uzticamu atbalsta komandu, kas ļauj Sarmītes sirdij būt mierīgai un zināt, ka viss ir kārtībā. Nesavtīgs paldies tika teikts arī Madonas novada Sociālā dienesta vadītājai Ilzei Fārnestei, kura ir gan redzamais, gan neredzamais balsts un nekad nevienam nesacīs "nē".
– Mēs visi strādājam, lai saņemtu algu, bet es gribu teikt, ka mīlu savu darbu un ieguldu tajā vairāk nekā tuviniekos, bet viņi man par to piedod. Jūs šeit esat izveidojuši mīļu auru, pie jums var ierasties jebkurā brīdī, un šovakar es atgriezīšos šeit ar nelielu pārsteigumu. Uzskatu, ka komanda, kas ir izveidota, ir stipra, saliedēta, un paldies ikvienam par to! Prieks redzēt jūsu smaidīgās sejas, un es novēlu spēt noturēt un nepazaudēt labās īpašības, kuras ir jūsos, kā arī prast būt kopā gan priekos, gan bēdās, jo tas mūs stiprina visvairāk, – vēlēja Ilze Fārneste.
Kā sveicienu svētkos grupu dzīvokļu iemītnieki no sponsoriem saņēma putekļu sūcēju, lai turpmāk ikdienas uzkopšanas darbi un savu istabiņu pucēšana tiktu atvieglota. Salds pārsteigums ceļos arī pie kopienas centra "Baltā ūdensroze" radošās rūķu komandas, kas vienmēr atbalsta, rūpējas un palīdz risināt ķibeles, kā arī sarīkot svētkus un šos sešus mēnešus regulāri strādājuši ar grupu dzīvokļu klientiem.
Lai piepildītu viņu sirdis ar saņemšanas prieku, katrs tika pie albūma ar fotogrāfijām, medaļām par izcīnītajām vietām sportiskajās aktivitātēs, saldumu tūtām, laimes lozēm un balviņām. Gluži tāpat, kā skolas laikā Ziemassvētkos tika saņemtas vēstules no draugiem un slepeniem pielūdzējiem, arī grupu dzīvokļu iemītnieki tika pie vēstulēm, kuras viens otram rakstījuši. Kopā būšanas prieku vairoja ne tikai dāvanu meklēšana un saņemšana, bet arī jautras spēles un bildēšanās pie eglītes, kā arī našķošanās ar gardumiem, tai skaitā pašu gatavotiem.
Pavadot kopā laiku ar šiem cilvēkiem, ir labi redzams – viņiem izdevies radīt ģimeniska modeļa ikdienu, lai arī sākumā bažas radīja neziņa par to, kā sadzīvos līdz šim nekad netikušies, sveši cilvēki. Viņi šeit ieradās katrs ar savu dzīvesstāstu, piedzīvojuši katrs savu situāciju un pēc satikšanās saprata, ka kopības sajūta nav maznozīmīga. Visus šos cilvēkus vieno Madonas novads, jo katrs no viņiem savulaik ir mitinājies kādā no mūsu plašā novada pagastiem.
– Mūsu klienti ir pamēģinājuši arī to, kā ir rūpēties vienam par otru, arī tāda iespēja ir jādod, bet visinteresantākais ir cilvēciskās attiecības – vai mākam dzirdēt, pateikt otram tā, lai viņam nesāpētu, un vai esam iemācījušies paklusēt tad, kad nekas nav jāsaka. Bieži gribam komentēt visu, ko redzam un dzirdam, bet ne reti vārdi ir lieki. Ja cilvēks atgriežas pie mums no ārstēšanās un, sēžot ar visiem pie galda, viņam norit asara, tā ir sajūta, ko nekas cits nespēj atsvērt. Dzirdēt vārdus "Es tik ļoti gribēju mājās" ir kaut kas ļoti sildošs. Sākotnēji bijām trīs, tad seši, vēlāk vēl vairāk un nu praktiski visas vietas ir pilnas – no četrpadsmit pieejamām vietām aizpildītas ir trīspadsmit, – pastāsta Sarmīte Pabērza.
Aivars, kurš ir viens no grupu dzīvokļu iemītniekiem, labprāt uzspēlē sintezatoru – viņš to iegādājies par paša iekrāto naudiņu. Notis Aivars nepazīst, bet spēlē pēc dzirdes un ļoti labprāt viņam patīk, ka šai nodarbei pievienojas aprūpētājas.
– Balss gan man nav laba, sintezators skan labāk, nekā es dziedu, tāpēc izvēlos spēlēt. Kamēr man nebija sintezatora, apmeklēju nodarbības, ko vada Oskars Gailītis un, protams, "Baltajā ūdensrozē" izmantoju iespēju uzspēlēt gan sintezatoru, gan akordeonu. Tā ir mana sirdslieta, tas man patīk, – teic Aivars.
Savukārt Māris saka tā – kopš viņš dzīvo Ozolos, ir nācies daudz kur pabūt un tas ir izaicinājums pašam sev.
– Katrā vietā ir kas cits atrodams, un no katras vietas var aizgūt kaut ko jaunu, pilnveidot sevi. Kopš mazotnes piedalos sportiskajās aktivitātēs, tas man patīk. Mīlu mainīt sporta veidus, lai nekas neapnīk un vienmēr būtu interesanti. Savā starpā visi esam draudzīgi, nevienu neatstumjam, pārrunājam, kas kuram aktuāls un interesē. Tas, ka kāds varbūt zina mazāk, nedrīkst būt iemesls tam, lai viņu atstumtu. Cenšamies būt viens pret otru labi. Novēlu, lai nākamais gads ir vēl labāks nekā šis, jo pie tā taču varam strādāt tikai mēs paši! – uzsauc Māris.
29.12.2023.