Madonas katoļu draudzē jau vairākus mēnešus kalpo diakons Vladimirs Veličko. Augustā viņš Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūtā aizstāvēja bakalaura darbu, savukārt septembra nogalē interesentiem ik trešdienas vakaru Madonas katoļu baznīcā uzsāka vadīt katehēzes.
Pirmās tikšanās tēma bija pārdomas par to, kas ir laime, pieskaroties gan filozofijas vēsturei, gan mūsdienu cilvēka uztverei.
– Laime ir kaut kas ļoti subjektīvs, jo katrs cilvēks to saprot caur savu iekšējo izjūtu prizmu, – aizdomājās diakons. – Ir uzskats, ka tiekšanās pēc laimes ir viens no galvenajiem mērķiem cilvēku dzīvē. Laimes lielums atkarīgs no laimes pārdzīvotāja apziņas, iegūtā objekta lieluma, tuvuma un tā izpratnes. Kas neapzinās pats sevi, tas nespēj pārdzīvot nedz bēdas, nedz prieku.
– Būt laimīgam mūsdienu sabiedrībā nozīmē veiksmi, bet neizjust laimi nozīmē neveiksmi, – turpināja Vladimirs Veličko. – Nav brīnums, ka daudzi tiecas pēc laimes un zināmā mērā izjūt pat spiedienu to sasniegt. Tomēr laimes izjūta nereti tiek pārprasta. To bieži saista ar ienākumiem un dzīves kvalitāti – ar materiālo pasauli. Tomēr katrs noteikti savā paziņu lokā var atrast kādu, kurš šķiet vienmēr nedaudz laimīgāks nekā citi, neatkarīgi no pārticības.
Daļa cilvēku uzskata, ka laime ir kaut kas taustāms, redzams, piemēram, bauda, bagātība, gods; bieži viens un tas pats cilvēks laimi uztver dažādi: slimībā tā ir veselība, trūkumā – bagātība. Daži turpretim izteikuši domu, ka bez šiem labumiem pastāv vēl kāds labums pats par sevi, kas ir pamats tam, ka arī viss pārējais ir labs.
Ko varētu nozīmēt jēdziens "labais"? Katrā darbībā un darbības izvēlē tas ir galamērķis, kura dēļ tiek veikts viss pārējais.
Platons uzskatīja, ka taisnīgs cilvēks ir laimīgāks nekā netaisnīgs. Netaisnīgums laimi nenes. Taisnīgums nenozīmē, ka visi saņems to, ko tie vēlas. Tomēr tie saņems to, kas tiem pienākas. Dažreiz tas cilvēku padarīs laimīgāku, dažreiz ne. Taisnīgums ir tas, kas var nodrošināt piemērotus apstākļus, lai varētu tiekties pēc laimes.
Filozofiskajās mācībās jau no senatnes laime tiek uzskatīta par mērķi un cilvēka dzīves galamērķi, maksimālā piepildījuma stāvokli. Laimes saprašana bija antropoloģijas un ētikas atslēga. Hedonisms pielīdzināja laimi baudai vai saprata laimi kā ciešanu trūkumu. Šajās mācībās tikums tiek uzskatīts tikai kā līdzeklis laimes sasniegšanai. Aristotelis tikumu uzskatīja kā nepieciešamu un galveno laimes sastāvdaļu. Pēc Aristoteļa domām neiespējami ir kļūt laimīgam un tikumiskam, ja cilvēks ir ierobežots ar pietiekamiem materiālajiem līdzekļiem, viņam nav ģimenes un draugu, dzīvo netaisnā valstī. Svarīgu lomu filozofijas vēsturē spēlēja mācības, kas sasaista laimi ar augstākas realitātes klātbūtni un tās kontemplēšanu. Līdzīgā veidā Aristotelis visaugstāko laimi redzēja kā svētlaimi, prāta apcerīgo darbību.
Svētie Raksti cilvēka laimi saista ar sekošanu Dieva gribai. Vecajā Derībā laime pārsvarā parādīta kā balva, kuru taisnīgais saņem jau zemes dzīvē. Par laimes aspektiem īpaši kalpo bērnu klātbūtne, materiālais stāvoklis, labsajūta, drošība. Jaunajā Derībā atkārtoti tiek lietots vārds "svētlaime" attiecībā uz cilvēkiem, kas izpilda Dieva gribu. Svētlaime nav saderīga ar pasaulīgo ieguvumu rūpēm, tā saistīta ar atteikšanos no pieķeršanās zemes labumiem. Tomēr tie, kas izpilda Dieva gribu, saņem noteiktu atlīdzību jau šajā dzīvē, un vēl lielāku – pēc nāves, mūžīgajā dzīvē debesīs (Mk 10, 29-30). Savukārt paradīze ir vieta vai svētlaimes stāvoklis un nemirstības stāvoklis, kas saistīts ar tiešu tuvību Kungam. Laime ir Dieva dāvana, laimi nav iespējams sasniegt vienīgi ar cilvēciskajiem spēkiem, tajā pašā laikā tā sasniedzama ikvienam cilvēkam, jo visi ir aicināti uz svētumu. Kristiešu doma liek jaunus semantiskus uzsvarus – vēlmi pēc laimes var nodrošināt nevis laicīgie labumi, bet vienīgi augstākais labums (summum bonum) un visa labā avots – Dievs. Cilvēka likteņa realizācija ir sasniedzama dzīves rezultātā, kas piepildīta ar aktīvu mīlestību uz Dievu un tuvāko. Laime, kas sasniedzama zemes dzīvē, ir nepilnīga; pilnīga laime iespējama tikai pēc nāves.
Lai paaugstinātu savu laimes līmeni, liela nozīme ir cilvēka motivācijai, gribai un reālajai rīcībai. Visefektīvākā tehnika ir spēja novērtēt to, kas labs. Iedarbīgi veidi ir arī laipnības izpausmes, labu darbu darīšana. Un labi darbi var būt vienkāršas lietas: durvju pieturēšana, sasveicināšanās un pateikšanās, piemēram, veikala pārdevējai, nekavēšanās izteikt patiesu komplimentu, brokastu pagatavošana otram un cits.
Pētījumi psiholoģijā apstiprina, ka būt laimīgam ir svarīgi. Pozitīvas emocijas un laimes izjūta ir saistāmas ar veiksmīgākiem karjeras sasniegumiem, labākām savstarpējām attiecībām, radošuma paaugstināšanos, fiziskās veselības uzlabošanos un dzīves ilguma paaugstināšanos.
Mūsdienu filozofijai raksturīga ir laimes jēdziena subjektivizēšana. Laimi atpazīst pēc maksimālas baudas, gandarījuma sajūtas. Daudzie empīrisma pārstāvji (D. Hjūms, Dž. Bentems, J. C. Mill, B. Rasels) akcentē uzmanību uz sabiedrisko laimi, ko aplūkoja kā maksimālu baudu un minimālas ciešanas pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam. Kants un Hēgelis laimi saprata kā visu vēlmju pilnīgu apmierināšanu. Kanta pierādījums par Dieva eksistēšanu balstās uz to, ka nekas empīriskajā pasaulē morālam cilvēkam nevar garantēt viņa pelnīto laimi, to spējīgs izdarīt vienīgi Dievs.
XX gadsimta filozofijai laimes jēdziena analīze kopumā nav raksturīga. Laimes tēmas aktualitāti demonstrē XX gadsimta psiholoģija, kas sniedz nozīmīgu ieguldījumu šķēršļu novēršanā ceļā uz laimi.
Dievs radīja saprātīgu būtni – cilvēku -, piešķirdams tam cieņu, kāda pienākas personai, kas apveltīta ar spēju brīvi uzsākt kādu darbību un kontrolēt to. Līdzīgi arī laime, kas ir miera un harmonijas stāvoklis, ir cilvēku pašu rokās. Brīvība cilvēkā ir spēks, kuru lietojot, viņš pieaug un sasniedz briedumu patiesībā un labestībā. Brīvība sasniedz pilnību tad, kad tā ir pakārtota Dievam, svētlaimei. Jo vairāk laba darām, jo brīvāki kļūstam. Patiesa brīvība iespējama, tikai kalpojot labajam un taisnībai. Brīvība dara cilvēku atbildīgu par savu rīcību.
Katoliskās Baznīcas katehisms saka, ka Kalna svētības (Mt 5, 3-12) ir atbilde uz dabiskajām alkām pēc laimes. Šīm alkām ir dievišķa izcelsme, Dievs ir Tas, kurš ielicis tās katra cilvēka sirdī, lai ikviens tiektos pie Viņa, jo vienīgi Dievs ir spējīgs piepildīt šīs ilgas. Cilvēks var būt sociāli un ekonomiski brīvs, bet, ja viņa slāpes pēc Dieva nav apmierinātas, viņš var kļūt līdzīgs dzīvniekam.
30.09.2025.