Madonas novadā rudens ir tas laiks, kad gandrīz katrs otrais dodas, pastaigā, sēņot vai ogot. Taču ik pa brīdim dzirdamas sūdzības — „man neļāva iet pāri laukam…”, „izdzina no meža, kur sēņoju gadiem…”.
Kur tad ir robeža starp brīvu pārvietošanos dabā un cita cilvēka īpašuma neaizskaramību? Atbilde meklējama likumos – taču tos var izstāstīt arī vienkāršāk.
Privātīpašums sākas tur, kur beidzas tavs solis. Latvijas Satversmes 105. pants nosaka: „Ikviena īpašums ir neaizskarams." Tas nozīmē, ka bez īpašnieka atļaujas ieiet privātā teritorijā nedrīkst, pat ja tas šķiet tikai īss ceļš līdz mežam vai ezeram. Civillikums precizē – īpašniekam ir tiesības valdīt un lietot savu zemi, un citiem nav tiesību to izmantot, ja vien nav paredzēts citādi. Tātad – ja redzi zīmi "Privātīpašums", žogu vai aizslēgtus vārtiņus, tas ir skaidrs signāls: tālāk – tikai ar atļauju. "Ne katrs mežs ir valsts mežs," atgādina Latvijas Valsts meži. "Daudzi pieder privātpersonām, un to tiesības ir jārespektē."
Tomēr ne viss mežs ir aizliegts. Saskaņā ar Meža likuma 5. pantu „Fiziskām personām ir tiesības uzturēties un brīvi pārvietoties valsts un pašvaldības mežā, ja normatīvajos aktos nav noteikts citādi un ja tajā nav ierīkotas speciālas nozīmes plantācijas vai iežogotas meža platības dzīvnieku turēšanai nebrīvē un aizsargjoslas ap ūdens ņemšanas vietām atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Transportlīdzekļus atļauts lietot, tikai pārvietojoties pa ceļiem un dabiskām brauktuvēm, izņemot pārvietošanos meža aizsardzības, valsts aizsardzības vai sabiedrības drošības uzdevumu veikšanai, kā arī meža apsaimniekošanas darbu veikšanai, saskaņojot ar meža īpašnieku vai tiesisko valdītāju." Tas nozīmē – vari droši doties pastaigā, ogot, sēņot un atpūsties, ja vien teritorijā nav īpašu ierobežojumu. Savukārt privātajos mežos šī brīvība darbojas tikai tad, ja īpašnieks to nav aizliedzis ar zīmēm vai norobežojumu. Ja redzi baltu vai dzeltenu zīmi ar uzrakstu „Latvijas Valsts meži" – tā ir publiski pieejama teritorija. Ja redzi sarkanu zīmi „Privātīpašums" – tā vairs nav.
Kad iet pāri tomēr drīkst? Ir arī gadījumi, kad likums pieļauj pārvietošanos pāri svešam īpašumam – piemēram, ja īpašumam nav cita piebraucamā ceļa un tiek noteikts tā dēvētais nepieciešamības ceļš jeb servitūts (kā paredz Civillikuma 1231.-1236. pants), vai arī glābšanas un avārijas situācijās, kad nepieciešams nodrošināt sabiedrības drošību, piemēram, dzēšot ugunsgrēku. Tāpat pāri var iet pa publiskiem ceļiem un takām, ja tie ir reģistrēti kā valsts vai pašvaldības īpašums un paredzēti brīvai piekļuvei visiem. Tomēr šādi gadījumi ir drīzāk izņēmums, nevis norma – tie neattiecas uz pastaigām vai izklaidi svešā teritorijā.
Ko noteikti nevajadzētu darīt cita īpašumā: bojāt žogus vai vārtus, noņemt vai ignorēt brīdinājuma zīmes, braukt pāri ar kvadriciklu, motociklu vai auto bez atļaujas, cirst vai vākt malku privātā mežā. Saskaņā ar Administratīvās atbildības likumu šādi pārkāpumi var beigties ar administratīvo sodu – līdz pat vairākiem simtiem eiro.
Kā īpašniekam norādīt, ka ieeja aizliegta? Likums paredz, ka aizlieguma zīmēm jābūt skaidri redzamām. Parasti tās izvieto uz kokiem vai stabiem acu augstumā ik pēc 50-100 metriem gar robežu. Zīmes „Privātīpašums", „Ieeja aizliegta" vai „Nepiederošām personām ieeja aizliegta" ir juridiski pietiekamas, lai brīdinātu par ierobežojumu.
Kā rīkoties, ja neesi drošs? Ja esi nonācis pie nepazīstama zemesgabala, neesi pārliecināts, vai drīksti iet tālāk – apstājies un paskaties apkārt. Nav zīmju vai žoga? Visticamāk, ceļš ir publisks. Tomēr visdrošāk – pajautā vietējiem vai apskati pašvaldības vai Latvijas Valsts mežu kartes (lvmgeo.lv, geolatvija.lv).
Latvija lepojas ar brīvu pieeju dabai, taču šī brīvība neattiecas uz cita cilvēka pagalmu vai lauku. Tāpēc, dodoties dabā, atceries: solis pāri svešam žogam var būt solis pāri likumam.
04.11.2025.