Tehnoloģiju un interneta klātbūtne mūsu ikdienā ļauj apgalvot, ka ikviens no mums ir digitālās vides lietotājs.
Sociālie tīkli bieži ietekmē, ko bērns vai jaunietis domā, ģērbj, ēd, dzer, ko pirks, par ko interesēsies, kādu mūziku klausīsies, ko skatīsies, ko lasīs, kā pavadīs brīvo laiku. Mainās uzvedība, dzīves vērtības, dzīvesveids, intereses, attieksme pret dažādām lietām un jautājumiem.
Pārāk liela aizrautība ar sociālajiem tīkliem nereti noved pie atkarības, kas traucē, ne tikai pildīt pienākumus – mācības, nodarbības, mājasdarbus, bet arī veltīt pietiekami daudz laika miegam. Virtuālā vide indivīdam var kļūt svarīgāka par reālo dzīvi – ģimene kļūst mazsvarīga, un bērns, jaunietis sāk izvairīties kontaktēties klātienē, jo pieradis visus jautājumus risināt virtuāli.
Par to, kā sociālie tīkli izkonkurē mūsu ikdienu, aizdomāties liek arī Madonas novada pašvaldības izglītības nodaļas psiholoģe Inese Vaniņa.
– Sociālie tīkli bērniem, jauniešiem un arī pieaugušajiem ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, – piekrīt speciāliste. – Nevar teikt, ka tas ir tikai pozitīvi vai tikai negatīvi. Var pamanīt, ka būšana sociālajos tīklos, īpaši jau pandēmijas laikā, bērniem un jauniešiem aizņem daudz lielāku laiku. Pozitīvi ir tas, ka notiek socializācija – vismaz kaut kāda saziņa ar vienaudžiem. Garastāvokļa traucējumiem, nomāktībai, kas ir visaugstākais riska faktors šai periodā, socializācija nāk par labu. Tā ir iespēja sarunāties, ieraudzīt ekrānā savu draugu, gūt emocionālu atbalstu, veidot un noturēt attiecības ar tiem, kas nedzīvo vienā pilsētā, ir tālu prom pat citā valstī. Caur sociālajiem tīkliem notiek savas identitātes apstiprināšana – interneta vidē bērni ievieto savus zīmējumus, rada kopīgu mūziku, veido video, darbojas radoši.
Negatīvais aspekts, ar ko esmu saskārusies arī savā darbā, ir privātas informācijas – bilžu, video – publicēšana sociālajos tīklos. Tas ir milzīgs risks, ko jaunieši teorētiski zina, bet bieži aizmirst. Tiek piemirsts – ja sociālajos tīklos kontaktējies ar cilvēku, kuru nezini dzīvē, nekad nevari zināt, vai tas cilvēks ir tas, par ko uzdodas. Ja viņam vēl aizsūti privātu foto vai video, tam var būt katastrofālas sekas nākotnē. Ar šīm lietām galvenokārt nākas saskarties, kad runāju ar meitenēm, bet arī puiši no tā ir cietuši. Ja privāta, sensitīva bilde nonāk publiskajā telpā, tā ātri pārceļo pie citiem, un cilvēkam, iespējams, kļūst problemātiski pat iziet no mājas.
Protams, ne vienmēr saziņa ar svešu cilvēku ir apdraudējums un risks, bet paturēt prātā to vajag. Par to jāstāsta skolā un arī vecākiem, jo viltus kontu ir daudz.
Negatīvais ir arī tas, ka pusaudžu vecumā bieži tiek praktizēta ņirgāšanās par otru, izsmiešana, nepatīkami komentāri. Tos redz citi, un kādam tas ir ārkārtīgi sāpīgi. Ja publiski kopējā čatā parādās teksts vai kariķēta bilde ar domu izsmiet un paņirgāties, tas ir aizvainojoši un pazemojoši ilgtermiņā. Tad darbs ir policijai, kaut domāju – līdz policijai nonāk salīdzinoši maz iesniegumu.
Turklāt vienmēr jāpadomā, vai tas būs labākais bērnam, jo viņam šai pašā vidē būs jādzīvo tālāk. Tā kā ar pusaudžiem krimināllietu ietvaros darbojos policijā, varu teikt, ka tas nav tik viennozīmīgi. Ne vienmēr dodu padomu vērsties tiesībsargājošajās iestādēs, jo dažreiz policijas iesaistīšana var izvērsties par vēl lielāku traģēdiju – bērns vispār tiek izstumts no vienaudžu vidus. Noklusēt pārkāpumus, protams, nevar, ir jāizrunājas ar vecākiem, skolotājiem un jāizlemj, ko darīt tālāk.
Vēl jāuzmanās no viltus ziņām, tāpēc informācija un tās sniedzējs vienmēr ir jāpārbauda.
Sekošana influenceriem savukārt var būt gan pozitīva, gan negatīva. Ja seko iedvesmojošam cilvēkam, mācās no viņa, pārņemot labo, tas ir atbalstāmi. Savukārt, ja izvēlas sekot domubiedru grupām, kuras runā, piemēram, par pašnāvību, tas ir briesmīgi. Esmu dzirdējusi no pusaudžiem, ka šādās saziņas vietnēs tiek ieteikti veidi, kā to darīt, bērns šai grupā tiek ievilkts kā sūklī. Viņam jautā, vai izdomāji, kā vari iegūt zāles, vedina un noskaņo. Caur sociālajiem tīkliem cilvēku apstrādā, nelaiž vaļā, kamēr viņš neizdzēš profilu. Vecākiem noteikti šādā gadījumā ir jāiejaucas, jācenšas bērnu glābt. Ir jau novērots, ka pandēmijas laikā pašnāvību risks pusaudžu starpā ir ļoti augsts.
Negatīvais ir arī atkarības veidošanās. Ieteikums, ko pirms kāda laika bērnu vecākiem teicu pati – divas stundas dienā pie datora vai telefona, šobrīd nestrādā. Divas stundas dienā internetā jau pavada pirmklasnieks, kur nu vēl 15-18 gadu vecs jaunietis. Pieņemu, ka vecāki ar savu kontroli, robežu likšanu attiecībā uz interneta lietošanas laiku var regulēt bērnu līdz apmēram 9. klasei. Tad viņš ļaujas, bet vēlāk tas ir ļoti grūti. Ja vecāki savai atvasei bērnībā ir ielikuši veselīgu izpratni par interneta lietošanu, spēļu spēlēšanu, risks, ka jaunietis septiņpadsmit gados visu laiku pavadīs interneta vidē, ir mazāks. Ja viņš jau 1. klasē interneta vidē ir varējis būt tik, cik vēlas, septiņpadsmit gados uzlikt rāmi ir praktiski neiespējami.
Domājot par jauniešu veselību, bāzes ieteikumi būtu šādi: ja pusaudzis un jaunietis ir izgulējies, tas bieži atsver viņa došanos pie psihologa. Tātad jāseko, lai jaunietis naktī guļ vismaz astoņas stundas. Tāpat jāseko līdzi, lai bērns ēd veselīgu ēdienu, lai nepārtiek tikai no čipsiem un kolas. Vedināt iziet ārā, jo ikvienam, īpaši augošam cilvēkam, ļoti nepieciešams svaigs gaiss. Ja neiet viens, ģimenei pastaigā jāņem līdzi savs pieaugušais bērns. Ja jaunietis ar vecākiem iet kautrējas, vakarā, kad ir satumsis, mierīgi to var darīt. Tas vecākiem jāatceras un jāmudina, jo jaunietis pats, iespējams, uz pastaigu vecākus neuzaicinās. Var arī kopīgi paslēpot, kas nu kurā ģimenē pieņemts.
Rosinu vecākus padomāt par to, ko vēl bērns mājas vidē varētu darīt, lai samazinātos laiks, kuru viņš pavada pie datora. Tas, ko esmu darījusi pati, – uzaicinu, lai bērns paskatās internetā kādu recepti un kaut ko garšīgu pagatavo vakariņās. Lūdzu atsūtīt produktu sarakstu, nopērku un pusdienlaikā aizvedu nepieciešamo, lai bērns parosās un vakariņām pagatavo maltīti. Tas darbojas gan pie meitenēm, gan puišiem. Tāpat varu ieteikt galda spēļu spēlēšanu. Pandēmijas laikā vecāku aktivitātei jābūt daudz lielākai nekā pirms tam. Jānāk ar ierosmēm un idejām, ko kopā varētu darīt: braukt dabā, doties slēpot, iet pastaigā, spēlēt galda spēles – ja vecāki aicina, lielākā daļa bērnu tam atsaucas. Un tad tas būs laiks, kurā bērnu atraujam no datora, no sociālajiem tīkliem. Protams, arī jārunā. Vecākiem saviem bērniem jau no mazotnes jāskaidro, ko var un ko nevar darīt internetā, viņiem jābūt kā skaņuplatei, kura informē un atkārto daudzkārt. Ja nu gadījumā ir kas noticis, ja kādu bērnu kāds ir apcēlis, vecākiem jābūt pirmajiem, kas atbalsta, iedrošina, kopīgi lemjot, kā no situācijas iziet, kā to mainīt, lai sliktais neatkārtotos.
29.01.2021.