Daudziem ir pazīstams citāts no Bībeles, kas saka „Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena vārda, kas iziet no Dieva mutes.” (Mt 4, 4).
Kaut citāts norāda uz augstāko realitāti, kas saistīta ar ticību, to var attiecināt arī uz zemāko: katram cilvēkam līdzās ikdienišķajai maizei ir vajadzīga barība, kas atbilstoša viņa prātam un sirdij. Ja tā ir dziļa un veselīga, tad ar to vērts padalīties tikšanās un sarunu reizēs. Tāpēc ir jēga jautāt par grāmatām, kuras lasām, filmām vai mākslu, kuru skatāmies, par vietām, kuras apmeklējam, cilvēkiem, kurus satiekam, kā arī sarunām, ko piedzīvojam.
Lasāmvielas saturs
Mūsdienās ir salīdzinoši viegli izdot grāmatu un mums, lasītājiem, tikt pie grāmatas. Bet pie kādas? Vai tā ir laba lasāmviela, kas mudina uzdot nopietnus jautājumus nekā vien „Ko mēs ēdīsim, ko dzersim vai ar ko ģērbsimies?" (Mt 6, 31); vai norāda uz gudrību, ko atraduši un dzīvē pārbaudījuši konkrēti cilvēki? Attiecībā uz šo pēdējo lieliska ir latviešu valodā pārtulkotā un 2023. gadā izdotā grāmata „…tomēr teikt dzīvei jā. Psihologs pārdzīvo koncentrācijas nometni", kuras autors ir Viktors E. Frankls. Tā ir viena no grāmatām, kas pretendē, lai to sauktu par zinātnisku, jo autors ir austriešu neirologs, psihiatrs, filozofs, rakstnieks un psihoterapijas skolas – logoterapijas – dibinātājs. Tā ir viena no dzīves rokasgrāmatām, no kuras mācīties dzīvot, jo savus atklājumus un pat psihoterapijas skolu autors neizdomāja, sēžot birojā pie rakstāmgalda, bet izdzīvoja to „uz savas ādas". Nota bene: nāves nometnē!
„Nakts vilciens uz Lisabonu"
Pēdējā laikā izlasīju vēl vienu grāmatu, kurai nebija žēl veltīt laiku: „Nakts vilciens uz Lisabonu". Latviski tā tulkota un parādījās 2024. gadā. Jau redzot, kas ir autors, skaidrs, ka šī lasāmviela nebūs seklas izklaides vai īslaicīgu emociju līmenī, bet, paliekot atmiņā, liks jautāt, pārdomāt un pieņemt pat konkrētus lēmumus. Autors Paskāls Mersjē (Pascal Mercier) dzimis 1944. gadā Bernē, ir filozofijas profesors. Savā laikā mācījies grieķu, latīņu un ebreju valodu, Londonā un Heidelbergā studējis filozofiju, angļu filoloģiju un indioloģiju. Ieguvis doktora grādu un strādājis par pētniecības asistentu filozofijas katedrā. Viņa pētnieciskās intereses galvenokārt saistītas ar filozofijas psiholoģiju, zināšanu teoriju un morāles filozofiju. Grāmata „Nakts vilciens uz Lisabonu" ietver vairāku slāņu saturu. To lasot, sekojam latīņu valodas skolotāja Raimunda Gregoriusa gaitām, tomēr kopā ar viņu iepazīstamies ar portugāļa Amadeu di Pradu pierakstu grāmatas aizraujošajām domām un mēģinām izsekot šī cilvēka dzīves pēdām. Jau fakts, ka ne tik jaunais skolotājs Raimunds, kuram bija sakārtota, nostabilizēta dzīve, pēkšņi vēlas piedzīvot ko līdz šim nepiedzīvotu, doties „dzīves vētrās", no kurām viņš nevarēs iziet tāds, kāds bija līdz šim, var pārsteigt un jautāt – vai arī es būtu spējīgs uz šādu soli un lēmumu?
Atsauces uz pagātnes domātājiem
„Dzinējs", „starteris", ar ko pārmaiņas Raimunda dzīvē iesākās, bija Marka Aurēlija „Meditāciju" iespaids, it sevišķi sekojošais fragments: „Noziedzies vien, noziedzies pati pret sevi un dari sev pāri, mana dvēsele; bet vēlāk tev vairs nebūs izdevības sevi cienīt un godāt. Jo ikkatram ir tikai viena dzīve, viena vienīga. Taču tev tā ir gandrīz beigusies, un tajā tu neesi gādājusi par sevi, bet gan rīkojusies tā, it kā tava laime būtu atkarīga no citām dvēselēm… Taču tie, kuri uzmanīgi neseko savas dvēseles tieksmēm, neizbēgami ir nelaimīgi."
Nopietns un par savu dzīvi atbildīgs cilvēks, nostājoties šādu domu priekšā, var izjust nemieru. „Vai es pareizi izmantoju savu dzīves laiku? Vai sasniedzu to, ko varēju sasniegt? Vai pareizi izmantoju dzīves skaistumu un gudrību, kas man bija dota rokas stiepiena attālumā?" – šāda veida jautājumi mudina mūža atlikušajā daļā daudz mainīt, un tā notiek ar grāmatas galveno varoni Raimundu Gregoriusu.
Grāmatā ir daudz šādu filozofisku pavedienu. Lai varētu mazliet vairāk pagaršot no grāmatas aizraujošā satura, piedāvāšu vēl dažus citātus.
Vienā no tekstiem Paskāls Mersjē kopā ar grāmatas titulvaroni jautā: „Vai aiz cilvēku rīcības virskārtas pastāv kāds noslēpums?" Un atklāj, ka dažreiz cilvēks var domāt par sevi, kā par ļoti vienkāršu būtni, kurā nav noslēpumu un dziļumu. Tad tas ir līdzīgi situācijai, kad mirāžas, fantāzijas tēlu kāds gribētu uztvert par realitāti. Tomēr citos brīžos šķiet, ka „jebkura cilvēku rīcība ir tikai ārkārtīgi nepilna, teju vai smieklīgi bezpalīdzīga izpausme slepenai, neapjaušami dziļai iekšējai dzīvei, kas tiecas uz āru, uz virskārtu, nekad nespējot tai pat pietuvoties." Un tad "top skaidrs, ka manī ir slepenas dzelmes un bezdibeņi, no kuriem var iznirt kaut kas nenoskārsts un aizraut mani sev līdzi." Sastopoties ar šādu tekstu, lasītājs var jautāt: „Un kas esmu es?" Kura no piedāvātajām izpratnēm par cilvēka dzīvi ņem virsroku manī?
Vecāku nospiedums personības veidošanā
Grāmatu lasot, atklājas, ka portugāļa Amadeu di Pradu persona ir ļoti dramatiska. Viņa atzīšanās par tēva un mātes lomu savā dzīvē, kas atklājas abiem rakstītajās vēstulēs, daudziem varbūt liktu pat drebēt bailēs, ja ņem vērā to, cik liela ir vecāku atbildība par savu bērnu audzināšanu un cik dziļu, gadiem neizdzēšamu nospiedumu tas var atstāt bērna dvēselē un dzīvē. Šai kontekstā izskan Amadeu šokējošie vārdi: „Manu dzīvi noteica saindēšanās ar māti." Lasot šādu domu, arī mēs varam pārdomāt, cik esam spējīgi „atšifrēt" mūsos ierakstīto tēva vai mātes mantojumu, bet cik lielā mērā katra tagadējo dzīvi veidojuši mūsu pašu brīvi veiktie lēmumi? Par kuru no vecāku audzināšanas elementiem varam pateikties un pat liecināt pārējiem, lai arī viņi līdzīgā veidā formētu savus bērnus? Ar kuru audzināšanas akcentu sekām tomēr jācīnās, lai varētu iet savu, pēc iespējas taisnu ceļu, un citus vecākus "brīdināt", lai tie neatkārto ko līdzīgu savā ģimenē.
Ideālus pārbauda pieredze
Vēl viens interesants pavediens ir pārdomas par to, kā cilvēks nonāk pie savas īstās dzīves gudrības. Atklājot Amadeu di Pradu mūžu, grāmatas autors norāda uz tendencēm, kas tik stipri pārņem cilvēku, ka viņš vēlas virs zemes būvēt gandrīz ideālu pasauli, tomēr līdzās atklājas, ka piedzīvotie notikumi, tikšanās ar konkrētiem cilvēkiem, dzīves vētras, vilšanās, nodevības un ciešanas pārbauda šo sākotnējo ieceri. Paskāls Mersjē caur Amadeu prizmu liek saskatīt, ka vēlme būt par "dzīves un pasaules reformatoru", kurš to izkliedz vārdos un pieprasa, lai šīs iedomas zibenīgi īstenotos, ir sevis barošana ar ilūzijām. Pieredze rāda, ka ideālu īstenošanai nepieciešams iekšējs spēks, sevis un citu mīlestība, kas dod uzticību ideāliem un liek meklēt ceļu to īstenošanai. Šai kontekstā pamācošs ir Amadeu dzīves notikums, kas saistās ar viņa kalpošanu, esot ārstam. Iekšējas pārliecības un ārsta zvēresta dēļ viņš izglābj dzīvību savas tautas vajātājam un slepkavam. Cilvēku absolūtā nesapratne tad izraisa nopietnu pagriezienu viņa dzīvē.
Tie ir tikai daži piemēri, kas ļauj pagaršot, cik nopietna ir Paskāla Mersjē grāmata un cik aizraujoši ir sastapties ar šādu lasāmvielu. Grāmata ļauj nostāties arī savas sirdsapziņas spoguļa priekšā un uzdot jautājumus sirdsapziņas izmeklēšanai.
22.07.2025.